2004. gadā Valmieras Drāmas teātrī tapa piektais Feliksa Deiča R. Blaumaņa iestudējums – prozas dramatizējumu triptihs “Aizbirušais avots”. Režisors iestudējumā dramaturģiski pētī brīdi pirms laimes, kura vai nu var, vai nevar piepildīties pašu rakstura vai ārēju apstākļu dēļ. Iestudējums vēsta gan par liktenīgiem notikumiem, kuri spēj izmainīt dzīvi, gan par harmonisku dzīvi, kurā par notikumu kļūst reizē visparastākā un visneparastākā lieta – sastapšanās ar nākamo dzīvesbiedru un precību rituāls –, gan par dzīvi, kurā nenotiek itin nekas. Kad pienāk brīdis kaut kam notikt, cilvēki šo likteņa pavērsienu neizmanto, un jādzīvo ir tālāk.

Iestudējumā izmantotā R. Blaumaņa novele “Romeo un Jūlija” pirmo reizi publicēta 1897. gadā žurnāla “Mājas Viesis” 9. numurā. Stāsts “Mēmais precinieks” pirmo reizi publicēts 1907.  gadā laikraksta “Latvija” literārā pielikuma 26. numurā. Stāsts “Pie aizbirušā avota” pirmo reizi publicēts 1901. gadā laikraksta “Pēterburgas Avīzes” literārā pielikuma parauga numurā.

Režisors un dramaturgs F. Deičs, scenogrāfs Ivars Noviks, kostīmu māksliniece Ināra Gauja, izrādes mūzikas autori Māris Bezmers, Ģirts Rāviņš, iestudējuma dzejas autori R. Blaumanis, Ģ. Rāviņš.

1. daļa “Romeo un Jūlija” 

Liel-Upmalieši: Aigars Vilims (Tēvs), Skaidrīte Putniņa (Māte), Andris Gross vai Mārtiņš Liepa (Juris), Ģ. Rāviņš (Mārtiņš). 

Maz-Upmalieši: Tālivaldis Lasmanis (Tēvs), Kristīne Alberte vai Ieva Puķe (Anna), Ruta Birgere (Maija), Ivars Vanags (kroģeris), Januss Johansons (viesis krogā). 

Māra Mennika, M. Bezmers (divi mežā). 

2. daļa “Mēmais precinieks” 

A. Vilims (Zaļkalns), M. Bezmers un Ģ. Rāviņš (Jānis), M. Mennika (Marija), R. Birgere, Edgars Sukurs (Liel-Purkaļi), Baiba Valante, J. Johansons (Maz-Purkaļi), S. Putniņa, Inese Ramute, I. Puķe, K. Alberte, Regīna Devīte, A. Gross, M. Liepa, I. Vanags (viesi kāzās). 

3. daļa “Pie aizbirušā avota” 

T. Lasmanis (Vārnags), I. Ramute (Vārnaga sieva), Ģ. Rāviņš (Vārnagu dēls Jānis), Dace Eversa (Paulīna Berga), I. Vanags (Leits), B. Valante, S. Putniņa (sievietes), I. Puķe (meitene).

Izrādes pirmo daļu veido novele “Romeo un Jūlija”, otro – divi stāsti – “Mēmais precinieks” un “Pie aizbirušā avota”, kuri kopā veido ne tikvien savstarpējas jēdzieniskas sakarības gan vēstījuma, gan tēlu attiecību līmenī, bet arī sasaucas ar iepriekšējām F. Deiča R. Blaumaņa interpretācijām Valmieras Drāmas teātrī (“Ļaunais gars”, 1996, “Trīnes grēki”, 1997, “Baltais”, 2001, “Potivāra nams”, 2002) par R. Blaumaņa pasauli un cilvēkiem kopumā. Iestudējums tika veidots kā stāstījums, kurā darbību diktē iekšējs dramatisms un notikumus virza vizualizēta dvēseļu satikšanās.

Iestudējuma pirmajā daļā “Romeo un Jūlija” sižeta pamatā ir divu savstarpēji naidīgu dzimtu jauniešu mīlestība. Iestudējuma sižetu virza mīlestība starp Liel-Upmalieša dēlu Juri un Maz-Upmalieša meitu Annu, kurai pretī stājas vecāku naids. Juris pret tēva gribu aiziet no mājām pie Annas. Pēc tam abi jaunieši no Liel-Upmalieša saņem zīmīti, kurā rakstīts, ka viņi abi ir māsa un brālis. Sižets atrisinās ar abu jauniešu nāvi.

Iestudējuma otrajā daļā “Mēmais precinieks”, kurā tiek apspēlēts kāzu rituāls latvisko tradīciju skatuviskajā stilizācijā, vēstījuma centrā ir Zaļkalnu saimnieka ļoti kautrīgā dēla Jāņa precības ar Liel-Purkaļu tikpat kautrīgo meitu Mariju. Lai gan jaunieši līdz kāzām gandrīz nemaz nav pat sarunājušies, tomēr pēc tām abi ir laimīgi par “kopā savesto” izvēli. Neierasta ir Jāņa lomas interpretācija, ko izspēlē divi aktieri vienlaicīgi – M. Bezmers un Ģ. Rāviņš.

Iestudējuma trešajā daļā “Pie aizbirušā avota” vēstījuma centrā ir Vārnagu saimnieka un viņa jaunības dienu paziņas Paulīnas Bergas satikšanās pēc daudziem gadiem, fonā tā ir papildināta ar pagātnes notikumu etīžu ilustrācijām, lai skatītāji uzskatāmi saprastu pagātnes notikumus. Negaidītā satikšanās ir īsa, taču tā niansēti parāda, cik jaunības dienu aizraušanās Vārnagu saimniekam ir bijusi maznozīmīga, bet Paulīnai Bergai – palikusi uz visu mūžu sirdī.

Iestudējuma režisors un dramaturgs F. Deičs dramatizējumā precīzi izmantoja dramatizētās noveles un stāstu dialogus; R. Blaumaņa valodas izteiksmes saglabāšana bija viens no režisora pamatnosacījumiem. Aktieri papildus savai lomai iestudējumā ik pa brīdim pildīja arī teicēja funkciju, tādējādi izrādei konsekventi tika izmantota stāsta forma, kas darbībā maksimāli atklāja to, kas prozas tekstos ir aprakstīts ar vārdiem kā darbība.

Iestudējumam ir neierasts, eksperimentāls scenogrāfiskais risinājums, jo kā spēles laukums tika izmantotas divas Valmieras Drāmas teātra zāles – pirmā daļa tika spēlēta uz lielās skatuves, otrā un trešā  – Apaļajā zālē. Scenogrāfijas detaļās dominē vienkārši koka izstrādājumi – galds, gulta, sols –, kas krāšņos akcentos mijas ar etnogrāfiskajām segām.

Kostīmu māksliniece I. Gauja izmantoja 19. gs. vidzemnieku dažādu toņu ikdienas linu apģērbu un tautas tērpu stilizācijas.

Veidojot muzikālo iestudējuma partitūru, F. Deičs aktieriem M. Bezmeram un Ģ. Rāviņam uzticēja komponēt dziesmas viņu izvēlētiem R. Blaumaņa dzejoļiem. Aktieri iestudējumā paši izpildīja savas komponētās dziesmas ģitāras pavadībā.

Rūdolfa Blaumaņa 3. teātra festivālā prozas dramatizējuma iestudējums saņēma festivāla ceļojošo galveno balvu “Rūdolfs”.

Iestudējums “Aizbirušais avots ” ir saņēmis teātra balvu pasniegšanas ceremonijas “Spēlmaņu nakts” (2004./2005.) trīs nominācijas un balvas kategorijās “Labākais latviešu literatūras iestudējums”, “Labākā aktrise”, “Labākais jaunais skatuves mākslinieks”.