Īdeņas ciems izvietots smilšainā zemes pacēlumā Lubāna ezera dienvidaustrumu piekrastē. Ap 4 km garais un 0,5–1 km platais pacēlums stiepjas aptuveni līdztekus ezera krasta līnijai. Pacēluma vidusdaļa izceļas kā augstāks, ap 2 km garš un 0,5 km plats paugurs. Tā augstākā vieta pacēlās 112 m virs jūras līmeņa, bet apkārtējai purvainajai ezera teritorijai šis augstums bija tikai 94 m virs jūras līmeņa; no paugura paveras plašs skats uz Lubāna ezeru. Pilskalns atradās šī paugura dienvidrietumu galā, ķīļveidīgā sašaurinājumā jeb zemesmēlē, kur to no trim pusēm norobežoja nogāzes. Pēc pilskalna izpētes vieta aizauga ar priežu mežu un mūsdienās ir grūti identificējama (koordinātas: 56.74042 ģeogrāfiskais platums un 26.93605 ģeogrāfiskais garums). Īdeņas paugurā ir vēl citi arheoloģiskie pieminekļi – Īdeņas pilskalns ar kapulauku, Īdeņas fermas kapulauks un Īdeņas apmetne.

Pilskalnu 1962. gadā atklāja Ilze Loze. Tā kā pilskalna teritorija bija iekļauta smilšu karjera teritorijā padomju zivsaimniecības “Nagļi” zivju dīķu izbūves vajadzībām, zivsaimniecība finansēja arheoloģisko izpēti. Izrakumu gaitā 1973., 1974. un 1977.–1979. gadā Andreja Vaska vadībā pilskalns tika pilnībā izpētīts. Līdz 0,9 m biezajā kultūrslānī, izpētot 3410 m², atklāja nocietinājumu un ēku paliekas, ieguva vairāk nekā 1000 akmens, kaula, raga, māla un metāla senlietu, 33 000 māla trauku lausku, vairākus tūkstošus dzīvnieku kaulu.

Pilskalna apdzīvotībā ir izšķirami divi hronoloģiskie posmi. Agrais un galvenais apdzīvotības posms ilga no 9.–8. gs. pirms mūsu ēras līdz 1.–2. gs. mūsu ērā. Vēlais apdzīvotības posms datējams ar laiku no 8. līdz 11. gs. Tā kā ne senlietas, ne keramika, kas būtu datējama ar laiku no 3. līdz 7. gs., nav atrastas, tad šķiet, ka pilskalns šajā laikā nav bijis apdzīvots. 1. gadu tūkstoša sākumā pirms mūsu ēras zemesmēles plakumā bija celta koka palisāde no 10–15 cm resniem stabiem, ierokot tos zemē cieši citu pie cita. No iekšpuses šo stāvkoku žogu balstīja koka konstrukcija no 20–25 cm resniem stabiem, kas bija ierakti zemē 0,8–1 m attālumā cits no cita. Sākotnēji palisāde ietvēra 1350 m² lielu trapecveida laukumu. Aizsardzībai kalpoja arī divi 4–7 m plati aizsarggrāvji, no kuriem iekšējais apjoza palisādi visapkārt, bet ārējais – tikai no zemesmēles atklātās puses un no dienvidiem, kur nogāze nebija pietiekami stāva. Vēlāk pilskalna plakuma paplašināšanas nolūkā palisādi pārcēla tuvāk iekšējam grāvim, tā palielinot plakuma teritoriju līdz 2000 m². Ēkas tika būvētas cieši pie palisādes, atstājot neapbūvētu plakuma vidusdaļu. Bez virszemes ēkām bija arī dažas zemē nedaudz iedziļinātas ēkas. Ēku apkurei un saimnieciskām vajadzībām izmantoja pavardus. Kā lokāla celtniecības īpatnība atzīmējams fakts, ka akmeņu lietots ļoti maz, jo Īdeņas paugura smilšainajā zemē to tikpat kā nav. Tas izpaudās arī pavardu būvē, – no 80 pilskalnā atklātajiem pavardiem 60 bija ar māla apmali un smilšu klonu, bet pārējo pavardu vietas norādīja pelnaini, izdeguši kloni.

Saimniecībā dominējošā nozare bija lopkopība. 86,7 % visu savākto dzīvnieku kaulu bija mājlopu kauli. No tiem visvairāk bija liellopu, pēc tiem – sīklopu, cūku un zirgu. Par zemkopību ir maz datu; atrastie graudberži norāda uz graudaugu izmantošanu. Trīs ceturtdaļas nomedīto dzīvnieku kaulu bija aļņu un meža cūku kauli. Medīti arī bebri, ūdri, caunas un citi dzīvnieki. Zivju atliekas liecināja par līdaku, raudu, sapalu un citu zivju zveju. Īpaši iecienīti bijuši zandarti, kuru kauli veidoja gandrīz 80 % visu zivju palieku.

Pilskalnā veikta arī dažādu materiālu apstrāde. No akmens, kaula un raga tika gatavoti dažādi darbarīki un iedzīves priekšmeti. Māla trauki bija ar gludu un švīkātu, reti arī ar tekstila nospieduma virsmu. Ornaments – visbiežāk apaļas bedrītes – uz traukiem sastopams reti. Īpaša nozīme pilskalna saimniecībā bija bronzas apstrādei. No visām senlietām (neskaitot trauku lauskas) māla tīģeļu un lejamveidņu fragmenti veidoja 38 %. Tas ir ļoti augsts rādītājs, kas liecina, ka Brikuļu pilskalns ir bijis nozīmīgs bronzas apstrādes un maiņas centrs Austrumbaltijas mērogā.

Par vēlo apdzīvotības posmu ir maz datu, jo kultūrslāņa virsējā daļa ar eventuālajām šī laika apbūves paliekām līdz 25–30 cm dziļumam bija arkla saarta. Šķiet, ka pilskalna aizsardzībai turpināja kalpot aizsarggrāvji, bet grāvju ietverto teritoriju sargājuši koka nocietinājumi, kurus tomēr nav iespējams sīkāk raksturot. Par vēlā apdzīvotības posma celtņu izvietojumu liecināja 37 pavardi. Tie bija sakrauti no nelieliem kaļķakmens oļiem un atsevišķiem laukakmeņiem, ar ko tie krasi atšķīrās no agrā apdzīvotības posma māla-smilšu pavardiem. Pavardu nelielie izmēri (to diametrs bija 30–40 cm) salīdzinājumā ar citās dzelzs laikmeta dzīvesvietās konstatētajiem acīmredzot izskaidrojami ar jau pieminēto akmeņu deficītu pilskalna apkārtnē. Četrās pilskalna vietās atklāja arī māla kleķa krāšņu paliekas. Uz vēlo apdzīvotības posmu attiecas bronzas kaklariņķa ar noplacinātiem galiem fragments, bronzas skārda trapecveidīgie piekariņi, spirālītes, dzelzs kruķadata, bikoniskie māla vērpjamie skriemeļi un dažas citas senlietas. Šim posmam raksturīga gan gludā, gan tipiskā apmestā, gan nelielā skaitā arī gludinātā keramika. Ripas keramika, kas Austrumlatvijā ieviesās 11. gs., Brikuļos nav atrasta, tāpēc ir pamats uzskatīt, ka pilskalns šajā laikā jau bijis pamests. Domājams, ka pilskalna sabiedrība pārcēlās uz nepilnu kilometra attālo vietu, izveidojot tur Īdeņas pilskalnu ar apmetni.

Brikuļu pilskalna iedzīvotāji, spriežot pēc dažām keramikas īpatnībām (galvenokārt ornamenta), kurām analoģijas rodamas Igaunijā un Somijā, agrajā apdzīvotības posmā varētu būt piederīgi Baltijas somiem. Tam par labu liecina arī tas, ka agrajā dzelzs laikmetā Lubāna ezera apkārtnē zināmas vairākas apbedījumu vietas, kur apbedītie, visticamāk, jāpieskaita šai etniskajai grupai. Vēlajā apdzīvotības posmā Brikuļu pilskalnā dzīvoja latgaļi. Latgaļu ienākšanu labi ilustrē pavardu būves tradīciju atšķirības. Brikuļu agrā posma iedzīvotāji pavardus būvēja no māliem un smiltīm, jo akmeņu smilšainajā paugurā tikpat kā nebija. Latgaļi, atnākuši no rietumiem, kur laukakmeņu (granitoīdu) savākšana nesagādāja grūtības, savus pavardus prata veidot tikai no tādiem. Tā kā vietējā pavardu būves tradīcija viņiem nebija zināma, tad tika izmantoti karstumneizturīgie kaļķakmens oļi. Šis ir uzskatāms piemērs kultūras tradīciju, šajā gadījumā būvtradīciju, pārrāvumam.