Polijas prezidents (22.12.1990.–22.12.1995.).

Dzimis galdnieka ģimenē. 1961. gadā beidzis elektrotehnisko profesionālo pamatskolu Lipno.

No 1967. gada elektriķis Gdaņskas kuģubūvētavā. 14.08.1980., sākoties plašai strādājošo kustībai, ievēlēts par Gdaņskas kuģubūvētavas Streika komitejas, dažas dienas vēlāk – par visu Gdaņskas, Gdiņas un Sopotas uzņēmumu Streika komitejas priekšsēdētāju. “Solidaritātes” priekšsēdētājs. Pēc Polijas Tautas Republikas prezidenta Vojceha Jaruzeļska (Wojciech Witold Jaruzelski) 13.12.1981. izludinātā karastāvokļa arestēts, apcietinājumā līdz 14.11.1982. Turpināja vadīt “Solidaritāti” pagrīdē. 1988. gadā, sākoties jaunam nemieru vilnim, vadīja sarunas ar valdību par kustības legalizāciju, saskaņā ar panākto t. s. Apaļā galda vienošanos 1989. gadā. “Solidaritātei” parlamenta vēlēšanās iegūstot absolūto vairākumu, atteicās formēt valdību kopā ar komunistiem (komunistu piedalīšanās bija vienošanās nosacījums), tomēr aktīvi sadarbojās ar valdības vadītāju, “Solidaritātes” pārstāvi Tadeušu Mazovecki (Tadeusz Mazowiecki).

Prezidentūras posms, atšķirībā no darbības strādnieku kustībā (vērtēts pozitīvi), L. Valensas politiskajā karjerā vērtēts pretrunīgi, jo tika kritizēts bieži vienkāršais, nediplomātiskais runas veids un nespēja politiski korekti izturēties pret politiskajiem sāncenšiem un citādi domājošajiem. Kandidēja arī 1995. un 2000. gadu Valsts prezidenta vēlēšanās, bet netika ievēlēts (pēctecis prezidenta amatā – Aleksandrs Kvašņevskis, Aleksander Kwaśniewski). Turpina aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un dažāda mēroga pasākumos, nevairās paust viedokli iekšējās un ārējās politikas jautājumos. Izraisījusies diskusija par varbūtējo sadarbību ar komunistiskās Polijas drošības orgāniem, ko pats noliedz. Leha Valensas institūta un citu sabiedrisku organizāciju dibinātājs un dalībnieks, 1994. (oficiāla vizīte) un 2005. gadā viesojies Latvijā.

1983. gadā piešķirta Nobela Miera prēmija.

L. Valensam veltīta biogrāfiskā drāma “Valensa. Cerību cilvēks” (Wałęsa. Czlowiek z nadziei, režisors Andžejs Vajda, Andrzej Witold Wajda, 2013).