“Solidaritātes” lielākais nopelns – tā bija patiesa un spontāna solidaritātes izpausme, kā arī spēja īstenot fundamentālas pārmaiņas bez asinsizliešanas. 08.1980. notikumi Polijā kļuva par pagrieziena punktu pēckara Eiropas vēsturē. Turpmākā gada laikā “Solidaritāte” vadīja plašāko opozīcijas kustību pastāvošajam režīmam visa Padomju Savienības satelītvalstu bloka vēsturē (10 miljoni biedru), piemēram, organizēja streiku kustību, pieminekļu atklāšanu režīma upuriem, opozicionāru preses izdevumu iespiešanu. Faktiski “Solidaritāte” pārauga sabiedriski politiskā masu kustībā. Ap “Solidaritāti” strauji veidojās citas varai opozicionāras organizācijas, bet valdība un varas iestādes pakāpeniski zaudēja kontroli pār situāciju valsts iekšienē. Tās neizrādīja arī gatavību apspriest ar “Solidaritātes” pārstāvjiem situācijas atrisinājuma iespējas streiku un nemieru pārņemtajā valstī, cenšoties situāciju novilcināt. 03.12.1981. “Solidaritātes” vadība pauda gatavību sākt kārtējo visas valsts mēroga streiku, ja valdībai tiktu piešķirtas ārkārtas pilnvaras. Pastāvot reāliem Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) armijas intervences draudiem, 13.12.1981. aizsardzības ministrs un partijas pirmais sekretārs Vojcehs Jaruzeļskis (Wojciech Witold Jaruzelski) izsludināja valstī kara stāvokli. Polijas armija un iekšlietu struktūras pārņēma savā kontrolē valsts un sabiedriskās iestādes, kontrolēja stāvokli pilsētās un uzņēmumos, izveidoja Militāro Nācijas glābšanas komiteju. “Solidaritātes” darbība tika pasludināta par nelegālu, bet tās vadošie darbinieki arestēti (oficiāli – internēti). Policijas vienības nežēlīgi apspieda streiku mēģinājumus (16.12.1981. tika nošauti deviņi un ievainoti 21 ogļrači kalnraktuvē “Wujek” u. c.). Līdz 28.12. streiku kustība tika pilnībā pārtraukta. “Solidaritāte” turpināja darbību pagrīdē, izveidojot ārzemju birojus Rietumu valstīs, 22.04.1982. – “Solidaritātes” Pagaidu koordinācijas komisiju pagrīdē Polijā (vēlāk – vēl vairākas vadības institūcijas). Tika organizētas plašas protesta akcijas, ko nežēlīgi apspieda milicijas speciālās vienības. Lielu atbalstu opozīcijas darbībai sniedza katoļu baznīca un garīdznieki. 14.11.1982. Rietumu spiediena rezultātā no internējuma atbrīvoja “Solidaritātes” vadītāju L. Valensu. Kara stāvokli pārtrauca 31.12.1982., atcēla 22.07.1983. Taču represijas pret pagrīdē esošo “Solidaritāti” turpinājās (apcietinājumā vairāki “Solidaritātes” aktīvisti un atbalstītāji tika nogalināti).
Sākoties pārmaiņām Padomju Savienībā, 1986. gadā no apcietinājuma Polijā tika atbrīvoti vairāki simti “Solidaritātes” aktīvistu. 30.09.1986. L. Valensa izveidoja pirmo legālo “Solidaritātes” struktūru kopš kara stāvokļa ieviešanas – “Solidaritātes” Pagaidu padomi. 25.10. izveidoja Valsts “Solidaritātes” Izpildu komiteju. “Solidaritātē” iezīmējās šķelšanās. Tie, kas atbalstīja samierināšanos ar varas iestādēm, pieslējās L. Valensam, bet daļa turpināja nesamierniecisku darbību (pret viņiem vērsās varas iestāžu represijas). 1988. gada pavasarī un vasarā inflācijas pārņemtās Polijas uzņēmumos sākās jauns streiku vilnis, varas iestādes bija spiestas piekāpties; tās piekrita sarunām. Ar iekšlietu ministru tikās Ļ. Valensa. Sarunu rezultātā streiki tika pārtraukti. Sekoja gatavošanās plašām abu pušu sarunām. “Solidaritāte” sašķēlās tās atbalstītājos (L. Valensa u. c.) un grupējumā, kas uzstājās pret kompromisiem ar komunistiem, prasot viņu radikālu izslēgšanu no valsts vadības. 06.02.–05.04.1989. notika t. s. Apaļā galda sarunas starp “Solidaritātes” un komunistu valdības pārstāvjiem, tika parakstīta vienošanās, kas pilnībā legalizēja “Solidaritāti” un paredzēja organizēt daļēji brīvas parlamenta vēlēšanas (paredzot “Solidaritātes” pārstāvjiem 35 % vietas Seimā, un pilnībā brīvas Senāta jeb augšpalātas vēlēšanas). Vēlēšanās 04.06.1989. “Solidaritāte” svinēja gandrīz absolūtu uzvaru, bet komunistu partija un tās satelīti – sakāvi, iegūstot vienīgi garantētās vietas Seimā. 24.08.1989. Seims premjerministra amatā apstiprināja Tadeušu Mazovecki (Tadeusz Mazowiecki), pirmais valdības vadītājs – nekomunists t. s. sociālistiskajās valstīs, kas pārstāvēja “Solidaritāti”. Valdība sāka nepopulāru reformu politiku, cenšoties uzlabot katastrofālā stāvoklī esošo valsts ekonomiku, virzījās uz demokrātiskām vērtībām un tirgus ekonomiku. 1989. gada Konstitūcijā tika veiktas izmaiņas, likvidējot partijas vadošo lomu un Polijas Tautas Republiku pārdēvējot par Polijas Republiku jeb t. s. Trešo Republiku (atjaunots agrākais valsts ģerbonis u. c.), par prezidentu ievēlēja bijušo “Solidaritātes” priekšsēdētāju L. Valensu. Pilnīga atgriešanās demokrātiskā iekārtā sākās līdz ar 1991. gada parlamenta vēlēšanām. “Solidaritāte” turpina aizstāvēt strādājošo intereses un ir viena no iespaidīgākajām un galvenajām Polijas arodbiedrībām, aktīvi piedaloties arī valsts politiskajā dzīvē.
