Latvijā reģistrētas septiņas piekūnveidīgo putnu sugas, no kurām mūsdienās ligzdo trīs. Vēl viena ligzdojusi līdz 1974. gadam. Apdzīvo dažādus biotopus – mežus, purvus, lauksaimniecības ainavu, reizēm arī pilsētas. Ligzdu nebūvē, bet izmanto vecas citu putnu ligzdas vai ēku nišas. Pārtiek no dažādiem dzīvniekiem – no kukaiņiem līdz nelieliem zīdītājiem.

Kādreiz piekūnveidīgo putnu kārtā ietverts daudz plašāks putnu sugu loks (dienas plēsīgie putni), taču mūsdienās lielākā daļa no tām iekļauta atsevišķā – vanagveidīgo putnu – kārtā.

Atbilstoši mūsdienu klasifikācijai piekūnveidīgo putnu kārta ietver tikai vienu dzimtu – piekūnu dzimtu (Falconidae) – ar 66 sugām. Latvijā savvaļā reģistrētas septiņas piekūnveidīgo putnu sugas. Visas Latvijā sastopamās piekūnveidīgo sugas pieder vienai ģintij – Falco –, kas iekļauta piekūnu apakšdzimtas (Falconinae) piekūnu tribā (Falconini). 

Piekūnveidīgie ir vidēji lieli un nelieli putni ar samērā gariem un nosmailotiem spārniem un salīdzinoši garu asti. Lielākais no Latvijas piekūnveidīgajiem putniem ir medību piekūns, kura ķermeņa garums ir 53–63 cm (apmēram kraukļa lielumā), mazākais – purva piekūns, kura ķermeņa garums ir 26–33 cm (mazliet mazāks par mājas balodi). Knābis ar āķveidīgi noliektu galu, augšknābja malā zobveida izaugums. Apspalvojuma krāsa lielākoties ir brūnu un pelēku toņu kombinācija ar melnu un baltu. Lielākajai daļai Latvijas sugu raksturīga gaiša ķermeņa apakšpuse ar tumšiem gareniem plankumiem, taču ir izņēmumi – pieauguši kukaiņu un lielie piekūni. Izliekti un asi nagi. Lauku, purva un kukaiņu piekūnam pieaugušus tēviņus no mātītēm var atšķirt pēc apspalvojuma krāsas, bet pārējām sugām abu dzimumu putni ir līdzīgi.

No Latvijā reģistrētajām piekūnveidīgo sugām mūsdienās ligzdo trīs. Secībā no biežāk sastopamās tās ir: bezdelīgu piekūns, lauku piekūns un purva piekūns. Kādreiz Latvijā ligzdojis arī lielais piekūns, taču pēdējoreiz šīs sugas ligzdošana konstatēta 1974. gadā. Taču caurceļošanas laikā lielais piekūns joprojām tiek regulāri novērots. Turklāt, ņemot vērā šīs sugas izplatības straujo pieaugumu Eiropā kopš 20. gs. 80. gadiem un areāla robežas pietuvošanos Latvijai, var prognozēt, ka nākotnē lielais piekūns Latvijā varētu atsākt ligzdot. Kukaiņu piekūns ir samērā parasts caurceļotājs, it īpaši vasaras otrajā pusē un rudenī. Atsevišķos gados novērojamas invāzijas (galvenokārt jauno putnu ieceļošana lielā skaitā). Medību piekūns Latvijā 20. un 21. gs. novērots tikai pa vienai reizei – 1986. un 2011. gadā. Attiecībā uz 1986. gadā novēroto putnu gan nav vienprātības, ka tas bijis savvaļas putns. Stepes piekūns Latvijā konstatēts, pateicoties tam, ka putns bija aprīkots ar raidītāju – 2010. gada maijā viens nepieaudzis putns no Ungārijas divreiz šķērsoja Latviju. 

Piekūni ir gājputni, taču lauku, purva un lielais piekūns nelielā skaitā ir novērojams arī ziemā.

Ligzdojošie piekūni izmanto dažādas dzīvotnes. Bezdelīgu piekūns apdzīvo skrajus, galvenokārt priežu, mežus. Lauku piekūns ligzdo lauksaimniecības ainavā, kur lauki mijas ar viensētām un meža puduriem, reizēm arī pilsētās. Savukārt purva piekūns ligzdo mežos pie augstajiem purviem vai citām atklātām teritorijām. Lielais piekūns, kad ligzdoja Latvijā, apdzīvoja augstos purvus.

Piekūni pārtiek no plaša spektra dzīvnieku barības, sākot no kukaiņiem un beidzot ar zīdītājiem, taču tas, kādām dzīvnieku grupām barībā tiek dota priekšroka, dažādām sugām atšķiras. Piemēram, lauku piekūns pārtiek galvenokārt no sīkiem zīdītājiem, purva piekūns – nelieliem putniem, bet bezdelīgu piekūns labprāt izvēlas kukaiņus.

Lielākoties piekūnveidīgie putni ir monogāmi, taču atzīmēti arī poliginijas gadījumi.

Piekūni ligzdas nebūvē, bet apdzīvo vecas citu putnu (vārnu, kraukļu u. c.) ligzdas. Lauku piekūns ligzdo arī ēku nišās un piemērotos būros. Savukārt lielais piekūns Latvijā ligzdoja uz zemes, bet citur Eiropā ligzdo klintīs, reizēm arī augstceltnēs.

Dējumā ir 2–8 olas, kuras perē galvenokārt mātīte. Taču dienas laikā tēviņš var īslaicīgi uzņemties perēšanu. Mazuļi ir ligzdguļi. Mātīte tos silda un baro, bet barību mazuļiem un mātītei piegādā tēviņš.

Piekūni ir veikli lidotāji, un lielais piekūns ir ātrākais no putniem. Pikējot uz medījumu no liela augstuma, tā ātrums var sasniegt pat 320 km stundā.

Lielais piekūns kā ligzdotājs Latvijā ir izzudis. Purva piekūna populācija uzrāda negatīvu tendenci gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Lauku piekūnu skaits īstermiņā palielinās, bet ilgtermiņa tendence nav zināma. Ilgtermiņa populācijas tendence nav zināma arī bezdelīgu piekūnam, un īstermiņa tendence šīs sugas gadījumā ir neskaidra.

Iemesli, kāpēc izzuda lielais piekūns, nav skaidri, bet ticami, ka būtisku lomu spēlēja tie paši faktori, kas savulaik noveda pie populāciju sarukuma arī citur Eiropā, – mērķtiecīga vajāšana un piesārņojums ar pesticīdiem. Piekūnveidīgo putnu barošanās iespējas var samazināt intensīva lauksaimniecība.

No Latvijā reģistrētajām piekūnveidīgo putnu sugām par globāli apdraudētām atzītas šādas – kukaiņu piekūns un stepes piekūns.

Kukaiņu piekūns, purva piekūns, stepes piekūns, medību piekūns un lielais piekūns ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamas sugas (iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā).

Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā iekļauts lauku piekūns, purva piekūns un lielais piekūns. Lielā piekūna ligzdošanas vietās iespējams veidot mikroliegumus, taču šobrīd lielais piekūns Latvijā neligzdo.