Eiropas valstu spēcīgāko futbola klubu turnīrs pirmo reizi notika 1955. gada rudenī, uzvarētāju nosakot nākamajā pavasarī. Tolaik sacensību nosaukums bija Eiropas kauss (European Cup). Pirms tam bija jau vairāki mēģinājumi izveidot Eiropas kontinentālās klubu sacensības – kopš 1927. gada norisinājās Mitropa Cup turnīrs, kurā sacentās vairāku Centrāleiropas valstu labākie klubi, bet, sākot ar 1949. gadu, notika Latin Cup turnīrs, kur sacentās Eiropas dienvidu valstu čempionvienības, tomēr tās bija tikai reģionālas sacensības. Par īstu kontinentālo futbola klubu turnīra sarīkošanas idejas iniciatoriem kļuva populārā franču sporta izdevuma L’Equipe žurnālisti Gabriels Ano (Gabriel Hanot) un Žaks Ferāns (Jacques Ferran).

1955. gadā nesen izveidotā Eiropas Futbola federāciju savienība (Union of European Football Associations) nolēma rudenī sākt jauno turnīru, kur ielūgumus piedalīties saņēma 16 valstu komandas. Eiropas kontinentālās klubu sacensības sāka izspēlēt vēl vairākus gadus pirms Eiropas čempionāta valstsvienībām. Pirmajā Eiropas kausa sezonā nepiedalījās tikai valstu čempionvienības vien, bet tika uzaicināti populārākie klubi (no 16 vienībām tikai septiņas bija valstu čempiones), un no ielūguma atteicās futbola dzimtene Anglija. Pirmais Eiropas kauss izraisīja lielu publikas interesi, daudzās valstīs pulcējot pilnas stadionu tribīnes (piemēram, Madridē pusfināla spēli starp vietējo Real un Itālijas Milan apmeklēja gandrīz 130 tūkstoši skatītāju). Spānijas Real arī kļuva par jaunā turnīra pirmajiem uzvarētājiem, finālspēlē Parīzē ar 4:3 pieveicot Francijas čempionvienību Stade de Reims.

Sākot ar otro Eiropas kausa turnīru, tiesības piedalīties sacensībās ieguva tikai valstu čempionvienības, kā arī iepriekšējā gada Eiropas kausa ieguvēji. Šoreiz piedalījās arī Anglijas pārstāvji. Eiropas kausa pirmie gadi aizritēja Madrides karaliskā kluba zīmē, jo Real uzvarēja pirmos piecus turnīrus (1956.–1960.). Pēdējā no šīm uzvarām pasaules futbola vēsturē ir īpaši ievērojama – Skotijas pilsētā Glāzgovā 127 tūkstošu skatītāju klātbūtnē Real visu laiku rezultatīvākajā Eiropas kausu finālspēlē ar 7:3 apspēlēja Vācijas vienību Eintracht no Frankfurtes. Uzvarētājiem visus vārtus guva divi ievērojami uzbrucēji – četras reizes izcēlās ungārs Ferencs Puškāšs (Ferenz Puskás, dzimis Purczeld), bet trīs vārtus guva argentīnietis Alfredo di Stefano (Alfredo Stéfano Di Stéfano Laulhé).

Par otrajiem Eiropas kausa ieguvējiem kļuva Lisabonas Benfica, kas 1961. gada finālspēlē ar 3:2 pieveica Spānijas čempionus Barcelona. Portugāles klubs Eiropas trofeju izcīnīja divus gadus pēc kārtas, bet tad čempionu kārta pienāca Itālijai – vispirms 1963. gadā triumfēja Milan, bet pēc tam divus gadus pēc kārtas par Eiropas klubu čempioniem kļuva otra Milānas komanda – Inter.

Pirmos 11 gadus Eiropas kausā triumfēja tikai kontinenta dienvidu klubi, līdz 1967. gadā trofeju izcīnīja Glāzgovas Celtic no Skotijas, kas finālā ar 2:1 pārspēja Milānas Inter. Šajā sezonā Eiropas kausā pirmo reizi piedalījās arī PSRS pārstāvji. 1968. gadā Eiropas kausu pirmo reizi izcīnīja Anglijas pārstāvji, kad Manchester United Londonā papildlaikā ar 4:1 pārspēja Benfica.

1970. gadā sākās Nīderlandes futbola ziedu laiki – vispirms Eiropas klubu čempionu titulu izcīnīja Roterdamas Feyenoord, bet tad trīs gadus pēc kārtas triumfēja Amsterdamas Ajax, iepazīstinādami pasauli ar “totālā futbola” spēles stilu. 1974. gadā Nīderlandi Eiropas klubu čempionu tronī nomainīja Vācija, kad trīs sezonas pēc kārtas turnīrā triumfēja Minhenes Bayern.

Kopš 1977. gada Eiropas kausā sākās Anglijas dominance, kad angļu klubi uzvarēja septiņos no astoņiem turnīriem – četras reizes triumfēja Liverpool, divreiz Nottingham Forest, bet vienreiz Birmingemas Aston Villa. Viss mainījās 1985. gadā, kad Eiropas kausa finālspēli starp Liverpool un Itālijas Juventus Beļģijas galvaspilsētā Briselē aizēnoja traģēdija, kad Heysel stadionā pēc angļu huligānu sarīkotām nekārtībām sabruka tribīņu siena un gāja bojā 39 cilvēki. Lai gan traģēdija notika vēl pirms spēles, tā netika atcelta, un Turīnas klubs svinēja uzvaru ar 1:0. Par sodu UEFA uz pieciem gadiem aizliedza Anglijas klubiem piedalīties Eiropas kausā.

1986. gadā Eiropas kausu pirmo reizi izcīnīja Austrumu bloka valsts pārstāvji, kad finālspēlē Bukarestes Steaua cīnījās neizšķirti 0:0 ar Barcelona, un rumāņi ar 2:0 triumfēja 11 m sitienu sērijā.

1991. gadā Eiropas kausā tradicionālais izslēgšanas spēļu formāts pirmo reizi tika aizstāts ar grupu turnīru, nomainot ceturtdaļfināla un pusfināla stadiju. Par pēdējiem Eiropas kausa ēras čempioniem kļuva Barcelona, kas pirmo reizi izcīnīja trofeju, finālā ar 1:0 uzvarot Dženovas Sampdoria. Pēc šīs sezonas, 1992. gadā, notika sacensību reforma, Eiropas kausu pārdēvējot par UEFA Čempionu līgu.

Par Čempionu līgas pirmajiem uzvarētājiem 1993. gadā kļuva franču Olimpique de Marseille, kas finālā ar 1:0 pieveica Milan. Tā bija pirmā un vēl arvien vienīgā Francijas klubu uzvara turnīrā. Pirmos gadus pārveidotajā turnīrā spēlēja tikai valstu čempionvienības, bet 1997. gadā pirmo reizi tiesības piedalīties Čempionu līgā ieguva arī UEFA ranga labāko astoņu valstu vicečempiones. 1999. gadā UEFA Čempionu līgā atļāva piedalīties jau četrām komandām no Eiropas trīs spēcīgākajiem nacionālajiem čempionātiem.

Laika gaitā turnīrs ļoti mainījās, tajā arvien vairāk dominēja dažu vadošo Eiropas valstu komandas. Kopš 2004. gada Portugāles Porto triumfa UEFA Čempionu līgā kausu ir ieguvuši tikai Spānijas, Anglijas, Itālijas un Vācijas klubi. 2000. gadā pirmo reizi Eiropas galvenā klubu turnīra finālā spēlēja divas vienas valsts komandas – Madrides Real ar 3:0 sagrāva Valencia. Savukārt 2014. gadā līdz šim vienīgo reizi finālspēlē tikās divas vienas pilsētas klubi – Madrides Real papildlaikā ar 4:1 pārspēja Atletico. No 2016. līdz 2018. gadam Real izcīnīja vēl trīs Čempionu līgas titulus pēc kārtas.

2023. gadā Čempionu līgā triumfēja Manchester City, finālā ar 1:0 pārspējot Inter, Mančestrai kļūstot tikai par otro pilsētu pēc Milānas, kas var lepoties ar diviem klubiem, kas ieguvuši Eiropas prestižāko klubu trofeju.

Eiropas kausā pirmos 36 gadus komandas tradicionāli sacentās tikai izslēgšanas spēlēs, līdz sāka izspēlēt arī grupu turnīru. 2023.–2024. gada sezonā Čempionu līgā pēdējo reizi izmantoja 20 gadus ierastu sistēmu, kad pamatturnīrā vispirms 32 komandas sadalītas astoņās grupās pa četrām, pēc tam grupu labākajām divām vienībām turpinot cīņu izslēgšanas spēlēs, sākot ar astotdaļfinālu. Sākot ar 2024. gadu, Čempionu līgas pamatturnīrā sacentīsies jau 36 komandas, kas vairs nebūs sadalītas atsevišķās grupās, bet aizvadīs astoņas spēļu kārtas pēc Šveices sistēmas, kad komandu pārus veido pēc sasniegumiem iepriekšējās spēlēs.

Ieskaitot kvalifikācijas turnīru, 2023.–2024. gada sezonā Čempionu līgā piedalījās 53 no 55 UEFA nacionālo federāciju pārstāvēm, izņemot Lihtenšteinu, kas nerīko valsts čempionātu, un Krieviju, kas 2022. gadā tika diskvalificēta par iebrukumu Ukrainā. Tomēr Čempionu līgas pamatturnīrā iekļuva 15 valstu komandas. Neatkarīgi no nacionālajā čempionātā izcīnītās vietas automātiski vietu Čempionu līgā iegūst arī iepriekšējās sezonas turnīra čempioni un arī otra svarīgākā UEFA turnīra Eiropas līgas (UEFA Europa League) uzvarētāji.

Čempionu līgas uzvarētāji saņem kausu, kura oriģināls glabājas UEFA galvenajā mītnē Nionā Šveicē, bet čempioniem tiek pasniegta kopija. Līdz 2008. gadam pastāvēja tradīcija, ka īsto kausu varēja paturēt komandas, kas to izcīnījušas piecas reizes vai arī trīs gadus pēc kārtas.

UEFA Čempionu līgas dalībvienības no turnīra rīkotājiem saņem arī iespaidīgas naudas prēmijas – 2023.–2024. gada sezonā tika sadalīts divu miljardu eiro balvu fonds. 2022. gada Čempionu līgas uzvarētāji Real kopumā no UEFA saņēma 133,7 miljonu eiro prēmiju.

Izņemot finālspēli, visos sacensību posmos komandas aizvada divas savstarpējās spēles – vienu savā un vienu pretinieku laukumā. Eiropas kausa/Čempionu līgas skatītāju apmeklētības rekords tika fiksēts 1970. gadā, kad turnīra pusfinālā Glāzgovas stadionā Hampden Park Skotijas čempionu Celtic uzvaru 2:1 pār angļu Leeds United klātienē vēroja ap 135 tūkstošiem skatītāju. 2022.–2023. gada sezonā Čempionu līgas spēļu apmeklētība bija gandrīz 50 tūkstoši skatītāju vidēji spēlē.

Eiropas kausa/Čempionu līgas finālspēles visbiežāk notikušas Itālijā, kur Eiropas klubu čempioni noteikti deviņas reizes (pa četrām reizēm Milānā un Romā, bet vienreiz – Bari). No stadioniem visbiežāk Eiropas klubu futbola galvenā spēle risinājusies Anglijas galvenajā sporta arēnā Wembley, kur 2024. gadā paredzēta jau astotā turnīra finālspēle.

Pārliecinoši titulētākā Čempionu līgas/Eiropas kausa komanda ir Madrides Real, kas turnīrā triumfējusi 14 reizes. Septiņas reizes Eiropas kausu ieguvusi Itālijas vienība Milan, pa sešiem tituliem ir Minhenes Bayern un angļu Liverpool, bet piecas reizes Eiropas čempionu godā bijusi Barcelona. Eiropas klubu čempionu godā vismaz reizi ir bijuši 23 klubi no 10 valstīm. Visvairāk titulu ir ieguvuši Spānijas klubi – 19, Anglijas krājumā ir 15 panākumi, bet 12 reizes triumfējušas Itālijas vienības.

Visvairāk Eiropas klubu čempionu titulu ir spāņu uzbrucējam Pako Hento (Francisco “Paco” Gento López), kurš Madrides Real rindās turnīrā triumfēja sešas reizes (1956.–1960. un 1966. gadā). Tā laika Real sastāva spilgtākā zvaigzne gan bija argentīniešu uzbrucējs A. di Stefano. Vēl 18 futbolisti ir pieckārtēji Eiropas kausa ieguvēji, lielākā daļa no tiem ir dažādu gadu Real pārstāvji, kā arī divi itāļu Milan aizsargi – Paolo Maldīni (Paolo Cesare Maldini) un Alesandro Kostakurta (Alessandro Costacurta), kuri vienīgie pie trofejas tikuši trijās desmitgadēs (1989., 1990., 1994., 2003. un 2007. gadā). Toties Nīderlandes pussargs Klārenss Zēdorfs (Clarence Clyde Seedorf) vienīgais ir uzvarējis Čempionu līgā ar trim dažādiem klubiem – Ajax (1995.), Real (1998.) un Milan (2003. un 2007.).

Visvairāk Čempionu līgas spēļu ir aizvadījis portugāļu uzbrucējs Krištianu Ronaldu (Cristiano Ronaldo dos Santos Aveiro) – 183, kurš spēlējis Manchester United, Madrides Real un Turīnas Juventus rindās. Tālāk seko spāņu vārtsargs Ikers Kasiljass (Iker Casillas Fernández; 177 spēles Madrides Real un Porto sastāvā) un argentīnietis Lionels Mesi (Lionel Andrés Messi; 163 – Barcelona un Paris Saint-Germain). Viena kluba sastāvā visvairāk spēļu (151) Čempionu līgā nospēlējis Barcelona pussargs Čavi (Xavi, pilnajā vārdā Xavier Hernández Creus). Savukārt Zviedrijas futbolists Zlatans Ibrahimovičs (Zlatan Ibrahimovič) turnīrā spēlējis visvairāk klubos – Ajax, Juventus, Inter, Barcelona, Milan, Paris Saint-Germain un Manchester United.

K. Ronaldu ar 140 gūtajiem vārtiem ir visu laiku rezultatīvākais Čempionu līgas spēlētājs, apsteidzot tuvāko konkurentu L. Mesi, kurš guvis 129 vārtus. Ronaldu ir arī uzstādījis vienas sezonas rezultativitātes rekordu, 2013.–2014. gada sezonā Real labā gūstot 17 vārtus.

Panākumiem bagātākais Čempionu līgas treneris ir itālis Karlo Ančeloti (Carlo Ancelotti), kuram vienīgajam ir izdevies trofeju izcīnīt četras reizes – ar Milan (2003. un 2007.) un Madrides Real (2014. un 2022.). Francūzim Zinedinam Zidānam (Zinedine Yazid Zidane) vienīgajam ir izdevies triumfēt turnīrā trīs reizes pēc kārtas, vadot Real (2016.–2018. g.), bet trīs Eiropas klubu čempionu titulus izcīnījuši vēl arī anglis Bobs Peislijs (Robert Paisley; Liverpool – 1977., 1978. un 1981.) un katalānis Peps Gvardiola (Josep “Pep” Guardiola Sala; Barcelona –2009. un 2011., Manchester City – 2023. gadā). K. Ančeloti, Z. Zidāns un P. Gvardiola pirms tam Čempionu līgā bija triumfējuši arī kā spēlētāji – attiecīgi ar Milan (1989. un 1990.), Real (2002.) un Barcelona (1992.). Seši treneri ir izcīnījuši Eiropas kausu ar diviem dažādiem klubiem. K. Ančeloti Čempionu līgā ir vadījis visvairāk komandu – astoņas. Visvairāk spēļu ir vadījis skotu treneris Alekss Fergusons (Alexander Chapman Ferguson) – 202, sākumā trenējot skotu Aberdeen, bet tad 26 gadus ar labiem panākumiem vadot angļu Manchester United, ar ko viņš divreiz izcīnīja Čempionu līgas trofeju (1999. un 2008. gadā).

Katru gadu Latvijas čempionvienība piedalās UEFA Čempionu līgas kvalifikācijas spēlēs, taču Latvijas klubi ne reizi nav iekļuvuši pamatturnīrā. Tomēr jau kvalifikācijas kārtā Latvijas klubi ir spēlējuši ar vairākiem Eiropas futbola grandiem, kad no 1997. līdz 1999. gadam trīs sezonas pēc kārtas Rīgas “Skonto” tikās ar Barcelona, Milānas Inter un Londonas Chelsea.

Seši Latvijas futbolisti ir spēlējuši UEFA Čempionu līgas grupu turnīrā, pārstāvot ārzemju klubus – aizsargi Igors Stepanovs (Londonas Arsenal, Anglija) un Kaspars Dubra (Borisovas BATE, Baltkrievija), pussargi Juris Laizāns un Aleksandrs Cauņa (Maskavas CSKA, Krievija), uzbrucējs Andrejs Štolcers (Maskavas Spartak, Krievija) un Māris Verpakovskis (Kijivas Dinamo, Ukraina).

Viens no UEFA Čempionu līgas galvenajiem simboliem ir turnīra himna, kuru 1992. gadā sacerēja britu komponists Tonijs Britens (Tony Britten), balstoties uz Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Händel) kompozīciju “Priesteris Cādoks” (Zadok the Priest).

Par daudziem Eiropas kausa uzvarētājiem ir veidotas dokumentālās filmas, kā arī par Eiropas klubu panākumiem galvenajās kontinenta sacensībās sarakstīta ne viena vien grāmata. Par godu Eiropas kausa varoņiem ir veidotas arī skulptūras, piemēram, Glāzgovā pie Celtic stadiona šādi pagodināti 1967. gada Eiropas čempionu sastāva treneris Džoks Steins (John “Jock” Stein) un kapteinis Billijs Maknīls (William “Billy” McNeill), kur abi attēloti ar Eiropas kausu rokās, skulptūru veidojis tēlnieks Džons Makkenna (John McKenna).