Šo dīvaino reljefa formu ilgi uzskatīja par kāpām līdzīgu veidojumu, taču tautā saglabājies nostāsts par tur nogrimušu pili jau 1895. gadā rosināja krievu arheologu Vladimiru Sizovu (Владимир Ильич Сизов) veikt tur pārbaudes izrakumus. Viņš raksta, ka racis vairākās vietās, taču nekādus atradumus nav ieguvis, vien konstatējis daudzus ogļu un pelnu slāņus. Pēc viņa domām, pilskalna interesantāko daļu esot noskalojuši Ventas ūdeņi. Īpatnējais, Latvijas pilskalniem neraksturīgais reljefa veidojums piesaistīja arī Ēvalda Mugurēviča uzmanību, un tāpēc 1970. un 1972. gadā viņš tur veica arheoloģiskos izrakumus.

1950. gadā pierakstītā teika vēstī, ka senos laikos te atradusies pils, kas tikusi apburta un nogrimusi. Kādu gadu simteni atpakaļ vēl virs zemes varējuši redzēt pils skursteni. Kad tur iemetuši akmeni, tas rūkdams iznācis atpakaļ. Mēģinājuši ielaist suni, bet tas atpakaļ nav nācis. Šajā apakšzemes pilī Velns rīkojis dzīres, kurās piedalījušies apkārtnes saimnieki, kas kalpojuši Velnam. Vēl mūsdienās uz šī kalna notiekot brīnumi.

Pilskalnu veido divi paralēli vaļņi – lielākais austrumu pusē ir ap 5 m augsts, ap 120 m garš un ap 50 m plats, bet mazākais rietumu pusē – 3,5 m augsts, ap 100 m garš un ap 25 m plats. Starp abiem vaļņiem atrodas līdz 20 m plata ieplaka, ko nosacīti var uzskatīt par pilskalna plakumu. Pilskalns apaudzis ar priedēm.

Lai noskaidrotu abu vaļņu uzbūvi un kultūrslāņa raksturu plakumā, 1970. un 1972. gadā pāri pilskalnam tika iemērīts 85 m garš un 4 m plats izrakumu laukums. Izrādījās, ka abi vaļņi līdz 2 m augstumam ir dabiski ģeoloģiski veidojumi, kas mākslīgi paaugstināti. Lai smilšu uzbērumu saturētu, tika veidots stabu konstrukcijas nostiprinājums. Plakumā kultūrslānis bija 0,6 m biezs ar virszemes celtņu paliekām, kas iezīmējās kā tumšāki četrstūraini plankumi. Atklāja arī piecus akmeņu pavardus, kas bija 1–1,5 m lieli un izveidoti 0,3–1,3 m dziļās bedrēs ar lēzenām malām. Balstoties uz nedaudzajām senlietām, – vīta bronzas kaklariņķa ar notītas cilpas galu fragmentu, bezripas keramiku ar gludu virsmu – Ē. Mugurēvičs pilskalna apdzīvotību datēja ar 1. gadu tūkstoša beigām un 2. gadu tūkstoša sākumu. Pilskalnam pieslēdzas Priednieku apmetne, kas 9.–13. gs. sākumā varēja būt ap 2 ha liela, bet vēlāk tās lielākā daļa noskalota. Var pieņemt, ka te atradusies pils ar tai atbilstošu senpilsētu. Spriežot pēc savrupatradumiem, 9.–10. gs. ugunskapi atradušies senpilsētas noskalotajā daļā. Vēlāk, 11.–14. gs., par šī kompleksa iedzīvotāju apbedīšanas vietu var uzskatīt Ventas pretējā krastā esošo Pasilciema kapulauku. Tā kā gan apmetnē, gan pilskalnā atrastas skandināviskas senlietas no vikingu laika, iespējams, ka īpatnējie nocietinājumi radušies skandināvu ietekmē.

Pabērzkalna mazā vaļņa lēzenajā iekšzemes galā 14.–16. gs. atradusies kapsēta, kurā četrus apbedījumus 1937. gadā izpētīja E. Šturms.

Pabērzkalns nav iekļauts tūrisma objektu sarakstos un kartēs. Tomēr tas viegli atrodams. Braucot pa šoseju P108 Kuldīga–Ventspils līdz pagriezienam pa labi uz Zlēkām, pirms Zlēkām jānogriežas pa kreisi uz Piltenes lielceļa, un pa to pēc 1,2 km pa kreisi ir zemesceļš, kas ved līdz pilskalnam pie Jaunbērzkalniem.