Literatūrā citās valodās pazīstams kā Passeln, Kr. Windau (vācu valodā), Пассельн, Пассель (krievu valodā).

Kapulauks zināms kopš 19. gs. 70. gadiem, kad atsevišķi savrupatradumi tika nodoti Kurzemes provinces muzejam un Rīgas Latviešu biedrībai. Arheoloģiskos izrakumus kapulaukā 1895. gadā, saistībā ar gatavošanos 10. Viskrievijas arheoloģijas kongresam Rīgā, Maskavas Valsts vēstures muzeja (Государственный исторический музей) uzdevumā, veica krievu arheologs Vladimirs Sizovs (Владимир Ильич Сизов). Šajā vietā 1897. gadā Pēterburgas Artilērijas muzeja (Aртиллерийский музей) uzdevumā izrakumus turpināja Nikolajs Brandenburgs (Николай Ефимович Бранденбург). 1932. gadā Eduards Šturms kapulaukā izdarīja zondējuma rakumus, pēc kuriem secināja, ka pētījumam pieejamo laukumu jau agrāk izrakuši mantrači, kas iegūtās senlietas sūtījuši uz Maskavu. Daļa kapulauka teritorijas atrodas moderno kapu vietā, kur, ierokot kapus, atrastas senlietas. 1964. gadā Ēvalds Mugurēvičs, apsekojot senkapu teritoriju, secināja, ka no senā kapulauka gandrīz nekas nav saglabājies. 2004. gadā atsevišķas senlietas kapsētas teritorijā iegūtas Vitolda Muižnieka vadītās apzināšanas laikā.

Mūsdienās daļa senlietu glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, daļa – Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā (bijusī Kurzemes provinces muzeja kolekcijas daļa), daži priekšmeti – Ventspils muzejā, bet ievērojams daudzums Krievijas muzejos – daļa Valsts Ermitāžā (Государственный Эрмитаж) Pēterburgā un Valsts Vēstures muzejā Maskavā.

Kapulaukā atklāts vairāk nekā 100 apbedījumu, kas galvenokārt izpētīti 19. gs. beigās, tomēr šo izrakumu dokumentācijas raksturs liedz rekonstruēt apbedījumus un to izvietojumu senkapos.

V. Sizovs izrakumu laikā atsegtajiem ugunskapiem līdzības saskatīja Kurzemē – Alšvangā (Alsungas Kantiķos), Užavā un Vārvē, un Pasilciemā iegūto materiālu sāka dēvēt par Pasiles kultūru. Senlietu materiālā analoģijas meklēja gan senprūšu, gan skandināvu kultūrā. Tomēr visciešāko saikni ar Prūsiju V. Sizovs saskatīja ne tikai senlietu formās, bet arī apbedījuma veidā. Pasilciemā izrakumu laikā atsegtos skeletapbedījumus V. Sizovs saistīja ar novērojumiem latviešu apbedīšanas tradīcijās 19. gs., ko pamatoja ar līdzībām kapa inventārā.

Arheoloģiskās pētniecības laikā iegūtie materiāli dažādi interpretēti, sākot jau no 19. gs., kad Pasilciemā un Ventas lejtecē iegūtos materiālus no ugunskapiem sāka dēvēt par piederīgiem Pasiles kultūrai. Tādējādi popularitāti zaudēja līdz tam pastāvošais uzskats, kuru pārstāvēja Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) profesors Frīdrihs fon Krūze (Fridrich Karl Hermann von Kruse), par šo apbedījumu piederību ģermāņu kultūrai, un līdzības ar skandināviem vairs tika saskatītas ieroču formās. Tērbatas Universitātes profesors Rihards Hausmans (Richard Hausmann) šos ugunskapus sāka piedēvēt lībiešiem, jo saskatīja līdzības starp Vidzemes lībiešu un Ziemeļkurzemes apbedījumiem, tādējādi kurši vēl līdz pat 20. gs. pirmajiem gadu desmitiem tika uzlūkoti kā Baltijas somu cilts. Līdzīgu viedokli pārstāvēja arī vācu arheologs Makss Eberts (Max Ebert), kurš 20. gs. sākumā izdalīja divus apgabalus, – ziemeļu daļu saistot ar rietumsomiem, bet dienvidus – ar latviešu un lietuviešu ciltīm. Par kuršiem viņš uzskatīja cilti, kas izveidojās Kurzemes ziemeļu daļā, vēlajā dzelzs laikmetā saplūstot latviešiem ar lībiešiem.

V. Sizovs, rokot līdz 2 m dziļas tranšejas, atsedza 12 smiltīs iedziļinātas senlietu grupas, kuru tuvumā daudz dedzinātu kaulu un oglītes. Kapulaukā atsegtais kapa inventārs, atbilstoši kuršu tradīcijām, ticis salauzts un sārta ugunī deformēts.

Apbedījumos atrasti darbarīki (izkaptis, naži, šķiļamdzelži, atslēgas), monētas, rotas (aproču, kaklariņķu fragmenti, krelles, saktas, piekariņi), miniatūri priekšmeti, svariņi un atsvariņi, jātnieku tērpu piederumi un zirglietas (pieši, sedlu kāpšļi, laužņi, apkalumi), liels daudzums dzeramo ragu apkalumu un keramikas lauskas. Nozīmīgs ir lielais ieroču skaits, tajā skaitā zobeni, kuri gan veseli, gan salauzti atrasti kopskaitā 40, kā arī vēl atsevišķas zobenu daļas. Puse no tiem bija ievesti no Piereinas, un puse – darināti uz vietas. Kapulaukā atrasti arī 23 zobenu maksts uzgaļi.

Tipiska kuršu ieroču forma ir Pasilciemā atrastajiem šķēpiem, kam raksturīgi uzgaļi ar garām uzmavām un platu lapu un kas lielākoties ir ar damascējumu. Kapulaukā lielā skaitā atrasti arī platasmens cirvji, kas ir otrā lielākā šo cirvju atradumu vieta Latvijā aiz Vilkmuižas ezera, tostarp kāds īpaši grezns āvas cirvja eksemplārs, kas rotāts ar sudrabu. Šī cirvja kāta caurumā saglabājušās arī bronzas sloksnes aptinuma paliekas. Šādas bronzas sloksnes paliekas konstatētas arī Talsu Vilkmuižas ezerā atrastajiem āvas cirvjiem, kas norāda, ka cirvju kāti bijuši aptīti ar bronzas lenti un bijuši labi piemēroti kaujās. Šādiem ar lenti aptītiem kātiem varēja būt praktiska nozīme, – šādu cirvja kātu pretiniekam grūtāk pārcirst ar zobenu, turklāt kāts, kas ir šī ieroča vājākais punkts, tika aizsargāts no pēkšņa lūzuma kaujas laukā.

Pasilciema senkapos iegūta bruņucepure, kas ir viena no piecām kuršu teritorijā atrastajām bruņucepurēm, un bruņukrekls. Bruņucepure datējama ar 12. gs. vai 13. gs. sākumu. Visas kuršu teritorijā atrastās bruņucepures ir izgatavotas līdzīgi un sastāvēja no trīsstūrveida dzelzs plāksnēm. Pasilciemā un Dīros atrastās bruņucepures bijušas saskarē ar uguni, un saskatāmas arī tīša bojājuma pēdas, – tās saplacinātas, bet Kuldīgā atrastā bija salauzta, bet bez uguns patinas. Kapos rets atradums ir bruņukrekli, Pasilciemā atrasti 40 riņķīšu un cilpiņu krekla lielāki gabali, bet neliels riņķīšu bruņu fragments atrasts Kuldīgā, fabrikas “Vulkāns” teritorijā arī vienkopus ar bruņucepuri. Bruņu fragmentu lielais skaits mudina domāt, ka Pasilciema kapā līdzi dots bruņukrekls vai pat pilnīgs tērps, ieskaitot varbūt arī bruņuzeķes, jo bruņu riņķīšu “auduma” kopējais garums lēšams apmēram 180–200 cm. Lielākā fragmenta izmērs – 17 x 13 cm, biezums 1,9–2,2 cm. Līdz šim bruņas nav konstatētas un bruņukrekla garumu grūti noteikt. Pasilciemā atrastie fragmenti liecina, ka mirušā sadedzināšanas laikā tas nav bijis uzģērbts mugurā, jo nav uguns patinas, un tas bijis salocīts. Domājams, ka bruņutērps nolikts ugunskapa bedrē vai līdzās tam. Bruņas un bruņucepures Latvijā kļuva pazīstamas 12. un 13. gs. Domājams, ka šajā laikā kurši jau bija apguvuši bruņucepuru izgatavošanu.

Pasilciema senkapi izceļas ar apjomīgo ieroču klāstu, kā arī kapulaukos reti atrastā bruņucepure un bruņukrekls, iespējams, norāda uz to, ka tur apbedīti karadraudzes locekļi. Šāda militarizēta sabiedrība, domājams, koncentrējās ap novada politiskās un ekonomiskās varas centru. Iespējams, šāda karadraudze ir arī pastāvējusi Kuldīgā un Sārajos. Šādas karadraudzes, līdzīgi kā Lietuvā, sabiedrībā varēja ieņemt sociāli augstāku slāni.

Pasilciema senkapos atklātie ugunskapi, kas veido lielāko senkapu daļu, datējami ar 11.–15. gs., kam līdzās atklāti 14. gs. beigu un vēlāku laiku skeletkapi.

Senkapi atrodas Pasilciema dienvidaustrumos, 0,5 m augstā ziemeļu–dienvidu virzienā orientētā uzkalniņā ar 2 m augstu nogāzi austrumu pusē. Pasilciema senkapiem ir reģiona nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Senvieta tikpat kā iznīcināta kapsētas izmantošanas gaitā un nav uzskatāma par iecienītu tūrisma objektu.

Pasilciema senkapos apbedīto dzīvesvieta, iespējams, atradusies apmēram 500 m taisnā līnijā Ventas upes pretējā krastā esošajā Pabērzkalna pilskalnā un Priednieku apmetnē, kur, domājams, atradusies pils ar tai atbilstošo senpilsētu. Priednieku kapulaukā un apmetnē un Pabērzkalna pilskalnā konstatētas vikingu laika skandināvu senlietas, šī vieta apdzīvota jau no 1. gadu tūkstoša beigām, pirms kuršu ienākšanas šajā teritorijā. Ē. Mugurēvičs izteicis viedokli, ka šajā reģionā ir atradies Sagaras–Ventavas administratīvais centrs un kuršu valdnieka Lamekina (rex Lammekinus, Lammechinus) iespējamā rezidence.