Nepostītajā kapulauka daļā P. Stepiņš atsedza trīs kolektīvo ugunskapu vietas, kurās bija apbedīti vairāki indivīdi vienlaicīgi. Iespējams, daļā šo apbedījumu mirušie sadedzināti pašā kapa bedrē. Mirušie apbedīti lēzenās līdz 30 cm dziļās kapa vietās, kas atsedzās 50–60 cm no zemes virskārtas, izņemot vienu savrupu ugunskapu, kurš bija ierakts 70 cm dziļumā.
Pirmais no kolektīvajiem kapiem ir attiecināms uz 11.–12. gs. Šī kapa teritorijā atrasta pie ieročiem pieskaitāmā kaujās lietotā sitamā akmens lode un četras līdzās novietotas izkaptis. Otra apdarināta akmens lode ar vidusšķautnēm atrasta kā savrupatradums kapulauka teritorijā. Mirušajiem līdzi doti ieroči (šķēpi, zobena fragmenti, cirvji, akmens lode), zobena maksts ar apkalumu, jostas sprādzes, zirglietas (laužņi, pieši), rotas (aproces, kaklariņķi, pakavsaktas), izkaptis, dzeramie ragi, māla trauku lauskas u. c. Šajā kolektīvajā kapā precīzs apbedīto skaits nebija nosakāms, domājams, šeit apbedīti gan vīrieši, gan sievietes.
Otrajā ugunskapa vietā joslās izkaisītās senlietas veidoja koncentrācijas vietas, kas, domājams, ir kopskaitā pieci līdz septiņi indivīdu apbedījumi, no kuriem trīs, iespējams, ir vienlaicīgi karavīru apbedījumi. Mirušajiem līdzi dotas tādas senlietas kā šķēpi, iemauktu laužņi, seglu kāpšļi, pieši, izkaptis, divasmens zobeni, bronzas pakavsaktas un aproces u. c. Lielākoties līdzi dotās senlietas sakusušas sārtā vai speciāli bojātas. Daļa mirušo šeit varēja būt sadedzināti uz vietas kapa bedrē, uz ko norāda lielie ogļu gabali. Šeit atrastais divasmens zobens un izkapts bija apliekti ap vienu un to pašu priekšmetu, tāpat arī šeit uz viena zobena roktura uzgaļa un divām zobena roktura šķērsēm konstatēts sudraba platējums.
Trešajā ugunskapa vietā, kas veido vienu noteiktu kompleksu, var izdalīt vairākas senlietu koncentrācijas vietas, kā arī vienu savrupu ugunskapu, P. Stepiņš kopā šeit izdala septiņus vienlaicīgi apbedītu vīriešu kapus. Īpaši izceļams savrupais ugunskaps, kas atradās nedaudz tālāk no šī kompleksa un kas tiek datēts ar 13. gs. Mirušajam šajā kapā līdzi likti svaru kausiņi, zobena šķērslis ar sudraba platējumu, izkapts, uzmavas šķēps, māla lauskas un citas senlietas, kas bija sakrautas kaudzē. Īpaši izceļama šajā kapā atsegtā plākšņu bruņucepure ar tajā iekšā ieliktu dzelzs piesi, kura bija saplacināta un dedzināta, līdzīgi Pasilciema senkapos atrastajai.
Dīru senkapos pirmā ugunskapa vieta datējama ar 11. gs. un tiek uzskatīta par kolektīvu vienas dzimtas locekļu apbedījumu, bet otrā un trešā ugunskapa vieta datēta ar 12.–13. gs. un tiek saistīta ar kolektīvajiem karavīru apbedījumiem, uz ko norāda vīriešu kapiem raksturīgais inventārs. P. Stepiņš daļu šeit atrasto ugunskapu saistīja ar 1260. gadā Durbes kaujā kritušo karavīru apbedījumiem.
Kapulaukā starp ugunskapiem atsegti vairāki postīti skeletapbedījumi un atsevišķi to kauli, bez senlietām, mirušie guldīti uz muguras dienvidaustrumu–ziemeļrietumu virzienā. Kapi, iespējams, izpostīti, ierokot ugunskapus, bet slānī starp ugunskapu senlietām atrastas 5. gs. senlietas.
Dīru senkapos mirušie apbedīti 5.–13. gs., domājams, ka kapulaukā notikusi pāreja no skeletkapiem uz mirušo sadedzināšanu.
