Arheoloģiskie izrakumi Dīru senkapos notika 1909. gadā virsskolotāja Georga Vīdemana (Georg Wiedemann) vadībā un 1911. gadā Durbes ārsta Aleksandra Rafaela (Alexander Raphael) vadībā. Izrakumu vadītāju ziņojumā teikts, ka kapulauks uz to laiku jau tika postīts gan arot, gan rokot sētas stabus. A. Rafaels konstatēja postītus skeletkapus un atsevišķus kaulus, tomēr uz iespējamajiem ugunskapiem nenorāda, lai gan šajos izrakumos iegūtās senlietas ir nākušas no ugunskapiem.

Nelieli grants rakšanas darbi kapulauka teritorijā notikuši jau 20. gs. 20. gados, tomēr 1958. gadā šajā vietā tika ierīkota grants karjers, kura izstrādes laikā ar buldozeru nostumta zemes virskārta, izpostot kapulauka virsējo daļu, atlikušā kapulauka daļa izpostīta, rokot granti vai vietējiem iedzīvotājiem salasot atsegtās senlietas. Arheologs Pēteris Stepiņš ievācis ziņas, ka pirms simts gadiem kapulauka teritorijā atradusies māja, kuras paliekas atsegtas 1960. gadā P. Stepiņa vadītajos izrakumos. Kapulaukā izrakumus P. Stepiņš turpināja arī 1961. gadā.

Nepostītajā kapulauka daļā P. Stepiņš atsedza trīs kolektīvo ugunskapu vietas, kurās bija apbedīti vairāki indivīdi vienlaicīgi. Iespējams, daļā šo apbedījumu mirušie sadedzināti pašā kapa bedrē. Mirušie apbedīti lēzenās līdz 30 cm dziļās kapa vietās, kas atsedzās 50–60 cm no zemes virskārtas, izņemot vienu savrupu ugunskapu, kurš bija ierakts 70 cm dziļumā.

Pirmais no kolektīvajiem kapiem ir attiecināms uz 11.–12. gs. Šī kapa teritorijā atrasta pie ieročiem pieskaitāmā kaujās lietotā sitamā akmens lode un četras līdzās novietotas izkaptis. Otra apdarināta akmens lode ar vidusšķautnēm atrasta kā savrupatradums kapulauka teritorijā. Mirušajiem līdzi doti ieroči (šķēpi, zobena fragmenti, cirvji, akmens lode), zobena maksts ar apkalumu, jostas sprādzes, zirglietas (laužņi, pieši), rotas (aproces, kaklariņķi, pakavsaktas), izkaptis, dzeramie ragi, māla trauku lauskas u. c. Šajā kolektīvajā kapā precīzs apbedīto skaits nebija nosakāms, domājams, šeit apbedīti gan vīrieši, gan sievietes.

Otrajā ugunskapa vietā joslās izkaisītās senlietas veidoja koncentrācijas vietas, kas, domājams, ir kopskaitā pieci līdz septiņi indivīdu apbedījumi, no kuriem trīs, iespējams, ir vienlaicīgi karavīru apbedījumi. Mirušajiem līdzi dotas tādas senlietas kā šķēpi, iemauktu laužņi, seglu kāpšļi, pieši, izkaptis, divasmens zobeni, bronzas pakavsaktas un aproces u. c. Lielākoties līdzi dotās senlietas sakusušas sārtā vai speciāli bojātas. Daļa mirušo šeit varēja būt sadedzināti uz vietas kapa bedrē, uz ko norāda lielie ogļu gabali. Šeit atrastais divasmens zobens un izkapts bija apliekti ap vienu un to pašu priekšmetu, tāpat arī šeit uz viena zobena roktura uzgaļa un divām zobena roktura šķērsēm konstatēts sudraba platējums.

Trešajā ugunskapa vietā, kas veido vienu noteiktu kompleksu, var izdalīt vairākas senlietu koncentrācijas vietas, kā arī vienu savrupu ugunskapu, P. Stepiņš kopā šeit izdala septiņus vienlaicīgi apbedītu vīriešu kapus. Īpaši izceļams savrupais ugunskaps, kas atradās nedaudz tālāk no šī kompleksa un kas tiek datēts ar 13. gs. Mirušajam šajā kapā līdzi likti svaru kausiņi, zobena šķērslis ar sudraba platējumu, izkapts, uzmavas šķēps, māla lauskas un citas senlietas, kas bija sakrautas kaudzē. Īpaši izceļama šajā kapā atsegtā plākšņu bruņucepure ar tajā iekšā ieliktu dzelzs piesi, kura bija saplacināta un dedzināta, līdzīgi Pasilciema senkapos atrastajai.

Dīru senkapos pirmā ugunskapa vieta datējama ar 11. gs. un tiek uzskatīta par kolektīvu vienas dzimtas locekļu apbedījumu, bet otrā un trešā ugunskapa vieta datēta ar 12.–13. gs. un tiek saistīta ar kolektīvajiem karavīru apbedījumiem, uz ko norāda vīriešu kapiem raksturīgais inventārs. P. Stepiņš daļu šeit atrasto ugunskapu saistīja ar 1260. gadā Durbes kaujā kritušo karavīru apbedījumiem.

Kapulaukā starp ugunskapiem atsegti vairāki postīti skeletapbedījumi un atsevišķi to kauli, bez senlietām, mirušie guldīti uz muguras dienvidaustrumu–ziemeļrietumu virzienā. Kapi, iespējams, izpostīti, ierokot ugunskapus, bet slānī starp ugunskapu senlietām atrastas 5. gs. senlietas.

Dīru senkapos mirušie apbedīti 5.–13. gs., domājams, ka kapulaukā notikusi pāreja no skeletkapiem uz mirušo sadedzināšanu.

Dīru senkapi ierīkoti plašas nolaidenas terases Durbes senlejas 6 m stāvajā austrumu krastā. Dīru senkapiem ir reģiona nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Senkapi nav uzskatāmi par iecienītu tūrisma maršrutu, jo tikpat kā iznīcināti grants rakšanas laikā 20. gs. 50. gados, mūsdienās grants karjera vieta krūmiem aizaugusi un netiek izmantota.

300 m uz ziemeļiem no kuršu Dīru senkapiem lokalizējami Sauslauku senkapi, kuru vietā ierīkota jaunāko laiku kapsēta, un atlikusī senkapu daļa nopostīta, rokot granti. Sauslauku senkapos kā savrupatradumi iegūta kārbiņsakta, bronzas jostas sprādze un divi zobeni. Kapulaukā iegūtie atradumi saistīti ar 8.–9. gs. skandināvu apbedījumiem. 1956. gadā grantsbedrēs pie Sauslauku kapsētas konstatētas ar zemi un degušiem akmeņiem pildītas bedres un dažas trauku lauskas, kas, iespējams, liecina par apmetni šajā teritorijā.