Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir galvenā valsts pārvaldes institūcija, kuras funkcijās ietilpst patērētāju tiesību aizsardzība un dažādu preču grupu un pakalpojumu tirgus uzraudzība. Iestāde realizē patērētāju tiesību uzraudzību, palīdz patērētājiem risināt strīdus ar komersantiem, kā arī veic nepārtikas preču, pakalpojumu un bīstamo iekārtu uzraudzību.

Patērētāju tiesību aizsardzības centra iepriekšējie nosaukumi: Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteja (1993–1997) un Tirdzniecības uzraudzības un pakalpojumu kontroles centrs (1997–1998).

Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbības mērķis ir efektīvas patērētāju tiesību un interešu aizsardzības nodrošināšana gan patērētāju individuālo tiesību atbalstam, gan patērētāju kolektīvo interešu uzraudzībai.

Viens no iestādes galvenajiem uzdevumiem ir palīdzības sniegšana patērētājiem strīdu risināšanā ar pārdevējiem un pakalpojumu sniedzējiem, tajā skaitā Patērētāju strīdu risināšanas komisijas darba organizēšana. Iestādes uzdevumi ietver uzraudzību tirdzniecības vietās, arī e-komercijā, lai pārliecinātos, vai preces un pakalpojumi atbilst noteiktajām prasībām, ir droši lietošanā, kā arī izpilda citas noteiktās prasības, piemēram, atbilst noteiktajām energoefektivitātes prasībām. Cita būtiska iestādes darbības joma ir patērētāju ekonomisko interešu aizsardzība, kuras ietvaros iestāde uzrauga reklāmai noteiktās prasības, piemēram, ierobežojumus alkohola vai smēķēšanas produktu reklāmām, uzrauga, lai netiktu veikta negodīga komercprakse pret patērētājiem – maldināšana, agresīvas un citas negodīgas darbības, kā arī raugās, lai līgumos netiktu ietverti un pret patērētājiem piemēroti netaisnīgi līguma noteikumi. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs veic arī dažādu e-komercijai noteikto prasību uzraudzību, kā arī izsniedz licences un uzrauga komersantu darbību tādās jomās kā patērētāju kreditēšana, parādu atgūšanas pakalpojumu sniegšana, komplekso tūrisma pakalpojumu sniegšana.

Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbību var iedalīt trīs galvenajos virzienos.

Viens no tiem ir palīdzības sniegšana patērētājiem strīdos ar ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojuma sniedzējiem, galvenokārt par līguma noteikumiem neatbilstošām jeb nekvalitatīvām precēm vai pakalpojumiem, par atteikuma tiesību nenodrošināšanu patērētājiem vai aviopasažieru tiesību neievērošanu. Strīdus, kurus nav izdevies atrisināt sarunu ceļā, var nodot Patērētāju strīdu risināšanas komisijai, kas ir centra ietvaros izveidota neatkarīga koleģiāla lēmējinstitūcija – ārpustiesas strīdu risinātājs saskaņā ar Patērētāju ārpustiesas strīdu risinātāju likumu. Komisiju veido priekšsēdētājs (piemēram, pensionēti tiesneši) un locekļi – vienādā skaitā patērētāju tiesību aizsardzības biedrību un komersantu biedrību pārstāvji un speciālisti konkrētā strīda jomā. Komisijas lēmumi ir rekomendējoši, tomēr komersanti, kas neizpilda lēmumu labprātīgi, tiek iekļauti Patērētāju tiesību aizsardzības centra uzturētajā “melnajā sarakstā”.

Otrs virziens ir patērētāju kolektīvo interešu uzraudzība un daudzu patērētāju interesēm nozīmīgu normatīvo aktu uzraudzība. Tā ietvaros Patērētāju tiesību aizsardzības centrs gan pēc patērētāju sniegtās informācijas, gan pēc savas iniciatīvas pārbauda, lai līgumos ar patērētājiem netiktu piemēroti netaisnīgi līguma noteikumi, lai netiktu piemērota negodīga komercprakse pret patērētājiem, kā arī patērētāji varētu realizēt savas likumīgās tiesības, piemēram, distances līguma gadījumā izmantot atteikuma tiesības vismaz 14 dienu laikā pēc pirkuma. Konstatējot pārkāpumus, iestādei dotas plašas pilnvaras to novēršanai – aizliegt attiecīgās darbības jeb prakses veikšanu, uzdot atsaukt reklāmu, atzīt līguma noteikumus par netaisnīgiem un līdz ar to spēkā neesošiem. Noteiktos gadījumos, kad pārkāpuma novēršanu citādi nav iespējams panākt, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs var arī ierobežot piekļuvi komersanta tiešsaistes saskarnei, pieprasīt domēna vārda atslēgšanu un citus pasākumus. Iestādei dotas pilnvaras arī piemērot soda naudas par negodīgas komercprakses pārkāpumiem līdz 4 % no gada apgrozījuma (iekšzemes pārkāpumu gadījumā – ne vairāk kā 300 000 eiro).

Trešais virziens ir dažādu nepārtikas preču un pakalpojumu uzraudzība, kas ietver gan preču atbilstību drošuma prasībām (piemēram, rotaļlietas nedrīkst radīt aizrīšanās, nosmakšanas, savainošanās un citus riskus to lietotājiem), gan citu lietotājam vai sabiedrībai būtisku prasību izpildi (energoefektivitātes un ekodizaina prasības dažādām elektroprecēm, patiesas ekspluatācijas īpašības būvizstrādājumiem). Iestāde veic arī metroloģisko uzraudzību (mērīšanas līdzekļu atbilstība, fasēto preču daudzuma atbilstība), kā arī dažādu bīstamo iekārtu uzraudzību lietošanā (lifti, rezervuāri, pacēlāji un citas).

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs atrodas Ekonomikas ministrijas padotībā, kas tiek īstenota pārraudzības formā. Pamatā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs uzrauga normatīvos aktus, ko izstrādājusi Ekonomikas ministrija – vispārīgie patērētāju tiesības regulējušie normatīvie akti, daudzu nepārtikas preču regulējums, tomēr papildus tiem centrs uzrauga arī politikas jomas, kas ir citu ministriju pārziņā – aviopasažieru un jūras pasažieru tiesības, elektronisko sakaru galiekārtu regulējums (Satiksmes ministrijas pārziņā), atsevišķas vides prasības precēm (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā), noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršana atsevišķās nozarēs (Finanšu ministrijas pārziņā) un citas.

1993. gada janvārī Latvijas Republikas Ministru padome pieņēma lēmumu par Tirdzniecības uzraudzības valsts komitejas izveidošanu Ārējās tirdzniecības ministrijas sastāvā (vēlāk Ekonomikas ministrijas pakļautībā), kuras kompetencē bija patērētāju tiesību ievērošanas uzraudzība un valsts politikas īstenošanas nodrošināšana tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un pakalpojumu jomā. 1997. gada 27. jūlijā Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteja tika pārveidota par Tirdzniecības un pakalpojumu kontroles centru un papildu iepriekš minētajām Tirdzniecības uzraudzības valsts komitejas funkcijām tam tika uzticēta arī reklāmas kontrole, tomēr joprojām netika paredzēti nekādi praktiski un efektīvi to realizēšanas mehānismi.

Ar 1998. gada 1. maiju tika izveidots Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Patērētāju tiesību aizsardzības centra funkcijas jau bija daudz plašākas, paredzot ne tikai kontroles veikšanu tirdzniecībā un pakalpojumu sniegšanā, reklāmas kontroli, bet arī preču un pakalpojumu drošuma uzraudzību, līguma noteikumu uzraudzību, patērētāju kolektīvo interešu ievērošanas uzraudzību. Patērētāju tiesību aizsardzības centram tika dotas konkrētas pilnvaras normatīvo aktu ieviešanai, un tās pakāpeniski tikušas būtiski paplašinātas:

• pieprasīt patērētāju likumīgo prasību izpildi;

• ja konstatēti netaisnīgi līguma noteikumi, pieprasīt uzņēmējiem līguma projektu grozīšanu, līguma noteikumu izpildes pārtraukšanu;

• aizliegt nedrošu preču un pakalpojumu tirdzniecību;

• aizliegt reklāmas izplatīšanu;

• aizliegt negodīgas komercprakses veikšanu;

• ierobežot piekļuvi tiešsaistes saskarnei, pārvirzīt lietotājus vai pat pieprasīt domēna vārda atslēgšanu un piekļuves ierobežošanu, kā arī pieprasīt izņemt saturu no tiešsaistes saskarnes.

Patērētāju tiesību aizsardzības centra funkcijas regulāri tikušas paplašinātas, pievienojot funkcijām arvien jaunas nepārtikas preču grupas. Piemēram, kopš 2021. gada uzraudzībai pievienotas tādas preču grupas kā jūras kuģu aprīkojums, droni. Preču uzraudzībā galvenais iestādes uzdevums ir veikt pasākumus, lai preces, kas tiek piedāvātas Latvijas tirgū, atbilst tām noteiktajām būtiskajām prasībām, piemēram, lai rotaļlietas būtu drošas bērniem (nerada mehāniskus riskus, ķīmiskus riskus un citus). Būvizstrādājumiem savukārt svarīgas ir to ekspluatācijas īpašības, lai lietotāji tos izmantotu atbilstoši, piemēram, nesošajās konstrukcijās tiktu izmantoti atbilstošas stiprības būvizstrādājumi, logi augstākajos ēku stāvos iebūvēti ar atbilstošiem vēja slodžu rādītājiem. Noteiktām preču grupām, kā, piemēram, veļasmašīnām, spuldzēm, ledusskapjiem, pēdējos gados noteiktas tā saucamās ekodizaina prasības energoefektivitātei – resursu, piemēram, ūdens patēriņam, trokšņa līmenim.

Pirmais Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktors no 1998. līdz 2005. gadam bija Kārlis Freimanis. K. Freimanis iepriekš no 1996. gada vadīja arī Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteju, uz kuras pamata tika izveidots Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.

2005. gada 5. maijā direktores amatā tika apstiprināta Baiba Vītoliņa, iepriekš Ekonomikas ministrijas Patērētāju interešu aizsardzības nodaļas vadītāja, vēlāk Iekšējā tirgus departamenta direktore un Tūrisma departamenta direktore.