Lai arī Cirīša Upursala ar Upurkalnu jau iepriekš bija labi pazīstama, tomēr Upurkalns kā pilskalns tika identificēts 1977. gadā. Tad pat tika atklāta apmetne pilskalna ziemeļu pakājē. 1977. gadā Jura Urtāna vadībā pilskalnā un apmetnē veica arheoloģiskos pētījumus, kopumā izpētot 74,5 m² pilskalnā un 64 m² apmetnē. Jaunatklātā pilskalna apraksts un atklājumu konspektīvs pārstāsts publicēts grāmatā “Latvijas austrumu daļas jaunatklātie pilskalni”. Par Upurkalnu kā par pilskalnu un iespējamo sakrālo vietu 1998. gadā publicēts J. Urtāna apkopojošs raksts. Pilskalna keramikas kolekcija analizēta Andreja Vaska Latvijas dienvidaustrumu daļas vēlā bronzas laikmeta un agro metālu laikmeta keramikai veltītajā rakstā. Saistībā ar labiekārtošanas darbiem 2013. gadā Upursalā Andas Vilkas vadībā veikta arheoloģiskā uzraudzība. Pētījumi ļāva skaidrot, ka Upurkalns uzlūkojams par tradicionālu pirmslatgaļu laika pilskalnu; tā sakrālā nozīmība arheoloģiskajos pētījumos nav apliecināta, bet par vietas sakrālo nozīmību liecina folkloras pieraksti. Aglonas Upursalas Upurkalna apraksti un pieminējumi iekļauti dažāda veida apkopojumos un publikācijās. 1979. gadā J. Urtāna vadībā veikti pārbaudes izrakumi Upursalas tā sauktajā Mīlestības kalniņā, kas atrodas Upursalas līča malā, tomēr ar agrākiem laikiem saistītas liecības Mīlestības kalniņā netika konstatētas.

Plānā pakavveidīgās Upursalas rietumu puses kalnu grēdas ziemeļu gals ar dziļu dabisku pāržmaugu ir atdalīts no grēdas turpinājuma. Šim nodalītajam grēdas galam, kas pret ezeru ir 17 m augsts, ir ovāls izlīdzināts plakums (32 x 18 m). Lēzenākā ziemeļu nogāze 3 m un 6 m zem plakuma līmeņa pastāvināta ar divām terasēm. Zemākā terase turpinās gar visu kalna rietumu malu, lai dienvidu galā pārietu grāvī, kura priekšā uzmests vairāk nekā metru augsts valnis. Kokiem apaugušā Upursalas pilskalna ziemeļu pakājē ir apmetnes kultūrslānis. Upursala vienmēr ir bijusi apmeklētāju iemīļota vieta; mūsdienās pāri pār Upurkalnu ved labiekārtota pastaigu taka. Upurkalns ar apmetni tiek aizsargāts kā valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, bet visa sala, kurā ir liela augu daudzveidība, kā botāniskais liegums; Cirīša ezers ar apkārtējo ainavu ir kompleksais dabas liegums.

Arheoloģiskie izrakumi parādīja, ka Upursalas pilskalns izmantots kā nocietināta dzīvesvieta 1. gadu tūkstotī p. m. ē.–m. ē. 1. gadu tūkstoša sākumā, bet apmetne kalna pakājē veidojusies ap m. ē. 1. gadu tūkstoša vidu.

Pilskalna plakumā un nogāzēs ir cilvēku ilgstošas dzīves rezultātā veidojies kultūrslānis. Pēc tajā atrastajām bezripas gludo un švīkāto trauku lauskām kā arī pēc dažām senlietām – akmens kalta, masīvas bronzas aproces puses – apdzīvotība kalnā datējama ar 1. gadu tūkstoti p. m. ē.–m. ē. 1. gadu tūkstoša vidu. Kalna plakumā uzietas ar akmeņiem izliktas pavardu vietas un deguši un sašķēlušies akmeņi no izjauktiem pavardiem. Šie atradumi visumā neatšķiras no līdzīgiem atradumiem tā paša laika citos Latgales pilskalnos.

Upurkalna ziemeļu pakājē ir senas apmetnes kultūrslānis. Arheoloģiskie izrakumi ļāva noskaidrot, ka apmetnē ļaudis dzīvojuši m. ē. 1. gadu tūkstoša otrajā pusē, tātad laikā, kad dzīve pašā Upurkalnā jau bija izbeigusies.

Varētu secināt, ka Cirīša ezera Upursalas Upurkalns tiešām ir bijusi nocietināta dzīvesvieta jeb pilskalns vai arī ka senajam kulta kalnam raksturīgie atradumi ne ar ko neatšķiras no tā paša laika pilskalnu atradumiem. Arheoloģiskajos izrakumos Upursalā nekur netika atrastas senlietas, kas būtu vēlākas par iepriekš minētajiem datējumiem, tātad varētu uzskatīt, ka salas sakrālā nozīme datējama ar to pašu laiku kā atradumi Upurkalnā vai apmetnē tā pakājē. Domājams, ka šai svētnīcai vajadzēja būt visai nozīmīgai, jo tautas atmiņā cauri gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem bija saglabājies īpašais kalna un salas nosaukums.

Aglonas apkārtnē ir vesela virkne pilskalnu, apmetņu un atradumu vietu, kas attiecināmas uz to pašu laiku, kad apdzīvots Cirīša Upursalas Upurkalns. Pēc daudzajām dzīvesvietām un savrupatradumu vietām spriežams, ka 1. gadu tūkstotī p. m. ē.– m. ē. 1. gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos Aglonas novads bija ļaužu blīvi apdzīvots. Var pat teikt, ka Aglonas novadam šie bija uzplaukuma gadsimti, jo apmetņu un tātad arī iedzīvotāju skaits varēja palielināties tikai tad, kad tam bija nepieciešamie labvēlīgie priekšnoteikumi. Aglonas un kaimiņu pagastu senvēstures pieminekļu izpēte ļauj izteikt uzskatu, ka Aglonas novads šajā laikā atradās robežjoslā starp baltu sentautu piederīgajiem raksturīgo švīkātās keramikas kultūru dienvidos un Baltijas somu sentautu kultūru ziemeļos. Šī robeža nebija strikti vilkta un dažādo sentautu pārstāvji robežjoslā dzīvoja pamīšus.

Pagaidām nav drošu pieturas punktu, kas ļautu noteikt, kādi riti notikuši iespējamā Upursalas svētnīcā.

Par Upursalu 1930. gadā toreizējais Krāslavas ģimnāzijas skolotājs un pazīstamais arheologs Rauls Šnore pierakstīja vairākus savu skolēnu nostāstus:

“Senlatvieši uz upuru kalna esot veduši laivās teļus un kalnā dedzinājuši, upurējuši. Kad dūmi klājušies uz Vogulu sādžas pusi (t. i., uz Rušonas stacijas pusi), tā bijusi laba zīme – klāšoties labi, bet ja uz Aglonas pusi, tad klāšoties slikti. Kungs Reuts (muižnieks no Kameņecas muižas) licis nepaklausīgos zemniekus grūst no “upuru kalna” ezerā [..].” (Sofija Plone, 1930. gada 18. marts.)

“Tauta stāsta, ka agrākie iedzīvotāji tur kāruši noziedzniekus [..].” (Mihalina Egle, 1930. gada marts.)

“Cirīša ezera salā vieta ar nostāstiem. Tur agrāk esot vecie kungi apglabājuši daudz dažādu mājas lietu un naudas, esot atrasti vara katls un patvāri [..].” (Pēteris Špoģis, 1930. gada 31. marts.)

Ar R. Šnores pierakstiem sasaucas vēstures studentes Marijas Vilkaušas ziņojums par Upursalu, kurā fiksēti arī tolaik saklaušinātie nostāstu fragmenti: “[..] Tautā ir sastopami nostāsti, ka senajos laikos pirms pareizticības un katoļticības izplatīšanās senlatvieši šeit pielūguši savus pagānu dievus, salikuši sārtus un upurējuši dieviem. Stāsta, ka vissenākajos laikos dedzinājuši meitenes, bet vēlākā laikā no tā atteikušies un upurējuši lopus. No tā laika sala tikusi nosaukta par upursalu [..].” (M. Vilkauša, 1961. gads.)

Pierakstītajos nostāstos ir norādes, ka Upurkalns “kungu laikos” izmantots arī kā soda vieta. Liecība par vara katla atradumu sasaucas ar vairākkārt apliecinātajiem katlu atradumiem dažādu tautu senajās svētnīcās. Folklorā nekas netiek teikts par Upurkalnu kā pilskalnu.

Upursala kā ļaužu apmeklējumu vieta un tūrisma objekts ir bijusi un joprojām ir ļoti populāra. Dokumentēts, ka 20. gs. 20. un 30. gados uz Upursalu ar laivām ir devušies gan Aglonas bazilikas kalpotāji, gan Aglonas ģimnāzijas audzēkņi, gan citi interesenti. Mūsdienās, stāvākajā nogāzēs uzbūvējot kāpnes, pa Upursalas perimetru izveidota 1,8 km gara pastaigu taka, iekārtota laivu piestātne, uzstādīti skulpturāli veidojumi, veikti dažādi citi labiekārtojuma darbi. Upursala ir guvusi atspoguļojumu atmiņu tēlojumos, arī dzejā un daiļliteratūrā: Madsolas Jōņa “Balāde par Aglyunas azarim”, krājums “Lynu zīdi. Dzejas”, 1943; Pētera Zeiles “Krusti krīt”, 1965; Kazimira Ruča “Dzīve ar Dievu. Atmiņas”, 2004 un citos darbos.