1969. gada Londonas konvencija bija pirmais solis vienotu arheoloģiskā mantojuma saglabāšanas principu izstrādāšanai Eiropā. Tajā ņemta vērā 1956. gada Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) rekomendācija par starptautiskajiem principiem, kas piemērojami arheoloģiskajiem izrakumiem.
Londonas konvencijas ievadā atzīts, ka arheoloģiskais mantojums ir pamatā zināšanām par seno civilizāciju vēsturi un tas ir agrākais Eiropas vēstures avots. Tā tika attiecināta uz visām senatnes liecībām par cilvēka eksistenci un noteica nepieciešamību aizsargāt arheoloģiski nozīmīgas vietas un teritorijas, lai saglabātu lietiskās liecības nākotnes pētījumiem. Konvencija kā divus nozīmīgus arheoloģiskā mantojuma saglabāšanas principus noteica zinātnisko metožu izmantošanu arheoloģiskajos pētījumos un nelikumīgu izrakumu novēršanu. Tās 3. pantā noteikta dalībvalstu apņemšanās veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka arheoloģiskie izrakumi tiek atļauti un uzticēti tikai kvalificētām personām, kā arī kontrolēt un saglabāt izrakumu rezultātus. Londonas konvencijā tika uzsvērta arī nepieciešamība veicināt arheoloģisko objektu apriti zinātnes, kultūras un izglītības vajadzībām, palielināt sabiedrības izpratni par arheoloģiskā mantojuma kultūrvēsturisko vērtību un nepieciešamība veidot sadarbību arheoloģisko priekšmetu starptautiskās aprites jomā. Londonas konvencija stājās spēkā 1970. gadā; to ratificēja 24 valstis.
Londonas konvenciju 1992. gadā aizstāja un atjaunināja pārskatītā Valletas konvencija. Tās preambulā noteikti aktuālie arheoloģiskā mantojuma apdraudējumi, kas ir teritoriju attīstības plāni, dabas procesi, nelikumīgi un nezinātniski izrakumi, kā arī sabiedrības izpratnes trūkums. Valletas konvencijā saglabātas un papildinātas Londonas konvencijas pamatnostādnes attiecībā uz arheoloģisko izrakumu zinātnisko kvalitāti, senlietu nelikumīgu apriti un starptautisko sadarbību senlietu nelegālas aprites mazināšanai. Konvencijā noteikta nepieciešamība veikt informācijas apmaiņu katras valsts institūciju un starpvalstu sadarbības ietvaros, kā arī īstenot pasākumus, kas nodrošinātu, lai muzeji un citas institūcijas, kuru eksponātu ieguvi kontrolē valsts, neiegādājas nelikumīgi iegūtus arheoloģiskā mantojuma elementus (3., 10. pants).
Valletas konvencijā ir paplašināta arheoloģiskā mantojuma definīcija, uzsverot tā zinātnisko nozīmi. Tajā noteikts, ka arheoloģiskais mantojums saglabājams kā Eiropas kolektīvās atmiņas avots un vēsturisku un zinātnisku pētījumu līdzeklis. Arheoloģiskais mantojums ietver konstrukcijas, ēkas, ēku grupas, labiekārtotas teritorijas, pārvietojamus objektus, cita veida pieminekļus, kā arī to kontekstu gan sauszemē, gan zem ūdens (1. pants). Paplašinot definīciju, pievērsta uzmanība arī zemūdens mantojumam, uz kura aizsardzības nepieciešamību 20. gs. 70. gados uzmanību vērsa EP Parlamentārā asambleja. Valletas konvencijā viens no būtiskākajiem pavērsieniem ir arheoloģijas iekļaušana telpiskās plānošanas procesā. Preambulā teikts, ka nepieciešamībai aizsargāt arheoloģisko mantojumu jāatspoguļojas pilsētu un lauku plānošanas un kultūras attīstības politikā. Konvencija nosaka nepieciešamību saskaņotai pieejai arheoloģiskā mantojuma saglabāšanā, ietverot vietu kontekstu un nodrošinot sadarbību starp arheologiem un teritoriju plānotājiem visā plānošanas procesā. Integrētās konservācijas princips ietver ne vien arheoloģisko senlietu konservāciju, bet kopumā visa arheoloģiskā mantojuma konservāciju un uzturēšanu, veicot to in situ (latīņu ‘atrašanās vietā’; 5. pants). Tas veicinājis preventīvās jeb aizsardzības arheoloģijas attīstību Eiropā, attīstītājiem integrējot arheoloģiju savos projektos, radot iespēju atklājumiem, izrakumiem, pētījumiem, arī paredzot atsegto liecību saglabāšanu un aizsardzību. Uzsverot arheoloģiskā mantojuma zinātnisko nozīmi, konvencijā ir noteikta nepieciešamība nodrošināt finansējumu arheoloģisko datu krājuma veidošanai, informācijas izplatīšanai, kā arī radīt tehnisko nodrošinājumu fiksēto liecību dokumentēšanai un zinātnisku pētījumu veikšanai (6.–8. pants).
Valletas konvencijā ir uzsvērta nepieciešamība iesaistīt sabiedrību arheoloģiskā mantojuma apzināšanā un saglabāšanā, paredzot veikt izglītojošus pasākumus un veicināt publikai piemērotu arheoloģisko objektu izlases eksponēšanu (9. pants). Tieši sabiedrības iesaistīšana un izglītošana ir veicinājusi interesi un izpratni par arheoloģisko mantojumu, kas ir viens no tā saglabāšanas un aizsardzības priekšnoteikumiem. Latvijā konvencijas pamatnostādnes ievērotas likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”.
