Cilvēkkapitāls tiek izmantots kā resurss, lai radītu materiālas vērtības uzņēmumā un vairotu sabiedrības labklājību. Būdams vispārīgā kapitāla daļa, cilvēkkapitāls pārstāv sakrātās izmaksas no vispārējās izglītības, speciālās sagatavošanas, veselības aprūpes un darbaspēka pārvietošanas. Tas ir uzkrātais līdzekļu kopums, produktīva bagātība, ko iegulda izglītībā, profesionālajā sagatavošanā, pieredzes apmaiņā, veselības nostiprināšanā, pilnvērtīga uztura nodrošināšanā un daudzu citu jomu attīstībā. Cilvēkkapitāla veidošanās ir sarežģīts atražošanas process. Tas ietver darbības, kuras ceļ indivīdu spējas efektīvi strādāt un izkopt savas kompetences un iemaņas, tā palielinot darba ražīgumu, karjeras iespējas un nodarbinātības potenciālu. Cilvēkkapitāla jēdziens ir saistīts ar indivīdu ekonomisko uzvedību, it īpaši to, kādā veidā cilvēku akumulētās zināšanas un iemaņas palielina viņu produktivitāti un ienākumus. Tādējādi palielinās arī visas sabiedrības produktivitāte un ienākumi. Cilvēkkapitāls nav atdalāms no tā turētāja – paša cilvēka –, un tā izmantošanas atdeves pakāpi nosaka indivīda brīvās gribas izpausmes, individuālās intereses, materiālā un morālā ieinteresētība, atbildība, pasaules skatījums un vispārīgais kultūras līmenis. Nosacīti var nodalīt cilvēkkapitāla “specifiskos” un “vispārīgos” aspektus. Specifiskie aspekti attiecas uz profesionālajām zināšanām un iemaņām, kas ir lietderīgas tikai darba devējam (un par ko tas ir gatavs maksāt), savukārt vispārīgie cilvēkkapitāla aspekti (piemēram, lasītprasme un rakstītprasme) ir daudzveidīgi izmantojami dažādās sabiedriskās dzīves jomās.

20. gs. 50. gadu beigās ekonomikas zinātnē radās nacionālās bagātības un kapitāla paplašinātā definīcija. Sāka attīstīties visaptverošā kapitāla koncepcija, kas lika pamatus arī cilvēkkapitāla teorijas attīstībai. 20. gs. 60. gadu sākumā cilvēkkapitāla teorija iekļāvās neoklasiskās ekonomiskās teorijas saturā un īsā laikā ieņēma spēcīgu pozīciju.

Cilvēkkapitāls ir viens no būtiskākajiem ražošanas faktoriem, kas ietverts darbaspēka resursos, ir vērtīgs un izmantojams un nodrošina progresīvu sabiedrības un valsts sociāli ekonomisko attīstību. Tas ir atkarīgs no cilvēka spējām mobilizēt citus ražošanas faktorus, kombinēt tos specifiskos veidos, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Personas, kuras var efektīvi pielietot savas zināšanas, lai radītu vērtīgus produktus, pakalpojumus vai risinājumus, veicina ne tikai personīgos panākumus, bet arī sabiedrības attīstību kopumā.

Cilvēkkapitālu veido sarežģīts un plašs cilvēka kā sabiedrības daļas īpašību (komponentu) komplekss, kurā ietilpst daudzi indivīdu raksturojošie parametri. Tie var būt: iedzimtās spējas, talants, izglītība, iegūtā kvalifikācija un tamlīdzīgi. Amerikāņu ekonomists Teodors Šulcs (Theodore Schultz), kuru uzskata par vienu no cilvēkkapitāla teorijas pamatlicējiem, ir norādījis, ka visas cilvēka spējas ir vai nu iedzimtas, vai iegūtas. Iedzimtās spējas nosaka cilvēka individuālais gēnu komplekss, savukārt iegūtās vērtīgās īpašības, kas var tikt attīstītas ar atbilstošiem ieguldījumiem, sauc par cilvēkkapitālu.

Raksturojot cilvēkkapitālu, var izdalīt vairākus elementus. Zviedru vadībzinību profesors Johans Ross (Johan Roos) un viņa līdzautori izdala kompetenci, kas ietver indivīda zināšanas un prasmes, attieksmes elementus un intelektuālās spējas (1. attēls).

Vēsturiski cilvēkkapitāla jēdziens ir veidojies ilgā laika periodā, un tam savos darbos pievērsa uzmanību jau Ādams Smits (Adam Smith), Deivids Rikardo (David Ricardo), Alfreds Māršals (Alfred Marshall) un citi 18.–20. gs. vadošie zinātnieki. Par cilvēkkapitāla teorijas pamatlicēju uzskata Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ekonomistu, Čikāgas ekonomikas skolas pārstāvi T. Šulcu, kurš 1960. gadā publicēja rakstu “Kapitāla veidošana, par pamatu izmantojot izglītību” (Capital Formation by Education). Tajā viņš izvirzīja ideju par izglītības kapitālu kā cilvēkkapitāla sastāvdaļu. Pierādot, ka ienākumi no cilvēkkapitāla ASV ekonomikā ir lielāki nekā ienākumi no fiziskā kapitāla, T. Šulcs aicināja attīstības valstis investēt izglītībā, veselības aprūpē un zinātnē. Viņš attīstīja šos jautājumus 1961. gada publikācijā “Investīcijas cilvēkkapitālā” (Investment in Human Capital), kur tika atzīmēts, ka cilvēkkapitāls ir pārdomātu investīciju produkts, kas dod ieņēmumus. Gandrīz vienlaicīgi ar T. Šulcu cilvēkkapitāla koncepciju attīstīja ASV ekonomists, Čikāgas ekonomikas skolas pārstāvis Gerijs Bekers (Gary Becker). 1962. gadā viņš publicēja savu rakstu “Investīcijas cilvēkkapitālā” (Investment in Human Capital), bet 1964. gadā iznāca viņa grāmata “Cilvēkkapitāls: teorētiskā un empīriskā analīze” (Human Capital: A Theoretical and Empirical Analysis), kas kļuva par pamatu visiem nākamajiem pētījumiem šajā jomā. Darbā viņš definēja, ka cilvēkkapitāls ir zināšanu, talantu, spēju, izglītības, inteliģences, veselības, enerģijas potenciāls, kas piemīt cilvēkam, ietekmējot viņa uzvedību un darbu, radošo domāšanu, aktivitātes un pielāgošanās spējas. Savās turpmākajās publikācijās G. Bekers uzsvēra, ka investīcijas izglītībā, kā arī apmācības darbavietā pozitīvi ietekmē darbinieka produktivitāti un algas pieaugumu un veicina ekonomisko izaugsmi kopumā. Saskaņā ar G. Bekera izvirzīto koncepciju cilvēkkapitāla veidošanās sākas ar to brīdi, kad indivīds izvēlas apmācības, profesionālo sagatavošanu, medicīnas aprūpi un citus ar šīm jomām saistītus jautājumus, izvērtējot priekšrocības. Tās ietver ieguvumus, kas ir saistīti ar ieņēmumu un profesionālās darbības uzlabošanu, un izmaksas, kas ir atkarīgas galvenokārt no patērētā laika vērtības.

Izpratne par cilvēkkapitāla jēdzienu kopš 20. gs. 60. gadiem, kad tas parādījās, līdz mūsdienām ir paplašinājusies, un tā sākotnējās sastāvdaļas (izglītība, veselības uzturēšana, profesionālā mobilitāte) tika papildinātas ar motīviem, pienākumiem, darbinieka uzvedības īpatnībām un dažādiem ekonomiskajiem komponentiem.

Cilvēkkapitāla teorijas attīstībā var izdalīt trijus posmus:

• 1. posms (20. gs. 60. gadu sākums), kad parādījās jēdziens “cilvēkkapitāls”, ko pētnieki (T. Šulcs, G. Bekers) interpretēja kā personības unikālās zināšanas, iemaņas un spējas;
• 2. posms (20. gs. 70.–90. gadi), kad cilvēkkapitāla struktūrā tika ņemti vērā tādi komponenti, kas tiek izmantoti profesionālajā darbībā jaunu produktu radīšanai;
• 3. posms (20. gs. beigas un 21. gs. sākums), kad pētnieki pievērš uzmanību ne tikai cilvēkkapitāla lielumam, bet arī tam, kāds rezultāts uzņēmumā, sabiedrībā un valsts sociālekonomiskajā attīstībā tiek radīts tā izmantošanas laikā.

Lai gan cilvēkkapitāls pēdējos gados tiek apzināts kā viens no galvenajiem ekonomikas virzītājspēkiem un konkurētspējas nodrošinātājiem, pētnieku vidū joprojām nav vienota viedokļa par cilvēkkapitāla jēdziena interpretāciju, jo cilvēkkapitāls un to ietekmējošo faktoru sistēma aptver plašu pētāmo jautājumu un problēmu loku. Dažādi autori pievērš uzmanību atšķirīgiem cilvēkkapitālu veidojošiem komponentiem un aspektiem, sākot no indivīda iedzimtajām fiziskajām spējām, viņa zināšanām un prasmēm, kas tiek iegūtas apmācības procesā vai praktiskās pieredzes rezultātā, līdz motivācijai, kultūras u. c. vērtībām. Jāņem vērā arī tas, ka cilvēkkapitāls veidojas un mainās laika gaitā un tā attīstībai ir nepieciešami nepārtraukti ieguldījumi gan no paša cilvēka, gan sabiedrības (ģimenes, darba devēja, valsts u. c.).

Cilvēkkapitāla jēdziena saturs mainās atkarībā no teorētiskās skolas, ekonomiskās attīstības perioda, dažādu autoru teorētiskajām nostādnēm un uzskatiem. Tā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā daudzi ekonomisti aizstāvēja pozīciju, ka kapitāls ir nevis pats cilvēks, bet gan cilvēka darba spējas un tādi elementi kā izglītība un kvalifikācija, kas ir mantoti vai iegūti. Ir sastopams arī kritisks skatījums uz cilvēkkapitāla jēdzienu, un ne visi ekonomisti to atzīst. Piemēram, A. Māršals apgalvoja: tā kā cilvēks nav prece, visa cilvēkkapitāla teorija ir zinātniski nepamatota. Arī Hārvarda Universitātes (Harvard University) ekonomists Ričards Frīmens (Richard Freeman) apgalvo, ka cilvēkkapitāls darbojas tikai kā signāls par talantu un spējām, tāpēc cilvēkkapitālu nevajadzētu uzskatīt par ražošanas faktoru.

Cilvēkkapitālam ir būtiska nozīme ekonomikas attīstībā un izaugsmē, jo labi izglītoti, veseli un prasmīgi cilvēki spēj efektīvāk rīkoties darba tirgū un veikt augsti kvalificētus uzdevumus. Tas rada lielāku pievienoto vērtību uzņēmumiem un ekonomikai kopumā. Cilvēkkapitāla teorijā tiek pieņemts, ka ieguldījumi cilvēkos, piemēram, izglītībā, palielina darbinieku produktivitāti un prasmju kopumu. Izglītoti darbinieki rada inovācijas, izstrādā jaunus produktus, pakalpojumus un tehnoloģiskus risinājumus, kas palīdz attīstīties ne tikai jau esošajiem uzņēmumiem, bet arī rasties jauniem. Tas veicina ekonomikas attīstību un sabiedrības labklājību. Savukārt investīcijas veselības aprūpē sekmē saslimšanas un mirstības gadījumu samazināšanos, pagarina veselīga mūža ilgumu, kā arī cilvēkkapitāla funkcionēšanas laiku. Tādējādi investīcijas cilvēkkapitālā – izglītībā, veselības aprūpē, profesionālajā sagatavotībā un citās aktivitātēs – padara cilvēkus ekonomiski ražīgākus un nodrošina tehnoloģisko zināšanu progresu, kas ir valsts ekonomiskās izaugsmes pamatā. Zināšanu pielietošana veicina produktivitāti un efektivitāti uzņēmumos, kas palīdz to ekonomiskajai izaugsmei un konkurētspējai tirgū.

Cilvēkkapitāls ietekmē ekonomikas izaugsmi divos veidos: pirmkārt, tas tieši piedalās ražošanā kā produktivitātes faktors, otrkārt, cilvēkkapitāls var veicināt tehnoloģisko progresu, ja ievieš inovācijas, izplata tās un veicina jauno tehnoloģiju adaptāciju. Ar šo netiešo ietekmi cilvēkkapitāls ietekmē produktivitātes pieaugumu un līdz ar to – ekonomisko izaugsmi. Tāpat lielākā daļa sociālo ieguvumu, kas gūti no cilvēkkapitāla uzkrāšanas, piemēram, laba veselība, augstāks nodarbinātības līmenis, noziedzības samazināšanās un sociālās korelācijas (vienlīdzības) palielināšanās, ilgtermiņā ietekmēs ekonomikas izaugsmi.

Cilvēkkapitāla vērtību raksturo tā zināšanu, spēju un talantu bāze, izmantošana un produktivitāte. Tomēr objektīvi novērtēt cilvēkkapitāla sasniegto un realizēto, pamatojoties uz darba rezultātiem, ir ļoti grūti, jo formālā informācija nevar sniegt pilnīgi visu darbaspēju un kvalitāšu sarakstu, kas piemīt indivīdam, un to, kādas cilvēkkapitālu papildinošas vērtības cilvēks ir ieguvis savā darbībā.

Latvijā netiek apkopoti oficiāli dati par cilvēkkapitālu, taču ir pieejama informācija par dažādiem saistītiem mainīgiem lielumiem, kas varētu raksturot cilvēkkapitāla akumulēšanas, kvalitātes izmaiņu un attīstības procesu, piemēram, apmācībās pavadīto gadu skaits, nodarbināto ar vidējo un augstāko izglītību īpatsvars, sagatavoto jauno zinātnieku un pētnieku skaits dažādās jomās un citi.