Baltie stārķi ir lieli un balti putni ar melnām lidspalvām, garu kaklu, garām un sarkanām kājām un garu, sarkanu knābi. Atklātu ainavu apdzīvotāji, ligzdas bieži ir cilvēku mitekļu tuvumā. Gaļēdāji. Ligzdo Eiropā, Ziemeļrietumāfrikā, Centrālajā Āzijā (Āzijas baltais stārķis). Latvijā ligzdo kopš viduslaikiem, patlaban visā teritorijā. Tālie gājputni, ziemo Āfrikā.

Ir pasuga Āzijas baltais stārķis Ciconia ciconia asiatica. 

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā putnam deva nosaukumu latīņu valodā Ardea ciconia. Franču zoologs Žaks Brisons (Jacques Brisson) 1760. gadā nomainīja ģints nosaukumu uz Ciconia. 

Baltais stārķis ir liels putns – tā svars ir 2300–4400 g, spārna izpletums 180–218 cm. Pieaugušie putni ir balti ar melnām lidspalvām, sarkanu knābi un kājām. Dzimumi pēc apspalvojuma neatšķiras, tēviņi nedaudz lielāki par mātītēm. Nav sezonālu apspalvojuma atšķirību. Jaunie putni ir līdzīgi pieaugušajiem, bet vecputnu melno spalvu vietā jaunajiem tās vairāk brūnmelnas, kājas un knābis brūngani vai netīri sarkani. Izskata ziņā ģeogrāfiskas variācijas nav konstatētas.

Uztraukumā klusu šņāc; mazuļiem ir arī stiepts pīkstiens “uijēē”. Raksturīgs sazināšanās veids ligzdošanas sezonas laikā sasveicinoties un uztraukumu gadījumā ir knābja klabināšana ar atpakaļ atliektu kaklu. 

Baltais stārķis apdzīvo atklātas ainavas – pļavas, ganības, aramzemes, savannas, stepju un appludināmās teritorijas. Labprāt izvēlas seklus un stāvošus ūdeņus. Parasti dzīvo zemienēs, bet arī piemērotās dzīvotnēs kalnu ielejās. Izvairās no sausām vietām ar augstu un biezu veģetāciju.

Vairums balto stārķu ligzdu atrodas cilvēka mītņu tuvumā. Tās ierīko viegli pielidojamās vietās kokos, uz dažāda veida ēku jumtiem, citām konstrukcijām. Bieži ligzdas celšanā izmanto cilvēka palīdzību. Kopš 20. gs. 70. gadiem aizvien biežāk ligzdas atrodamas uz stabiem (alternatīva kokiem), jo palīdzība to ierīkošanā citur (mākslīgas ligzdu pamatnes) tiek sniegta retāk. Latvijā 1934. gadā vairums ligzdu atradās uz kokiem (91 %), to pamatnes galvenokārt bija cilvēku veidotas (87 %). 2014. gadā uz kokiem novietoti bija tikai 9 % ligzdu, uz ēkām – 14 %, uz stabiem – 77 %; mākslīgas pamatnes bija tikai 18 % ligzdu. Ligzdas veidošanā, perēšanā un mazuļu barošanā piedalās abi vecāki.

No ziemošanas vietām baltie stārķi Latvijā atgriežas, sākot ar marta beigām, aizlido augusta beigās vai septembra sākumā.

Baltie stārķi parasti ir teritoriāli, aizsargā ligzdu no citiem stārķiem. Tomēr tie var veidot pat vairāku desmitu lielas ligzdošanas kolonijas (uz viena jumta, blakus esošiem augstsprieguma elektrības līniju stabiem vai kokiem). Latvijā ir vairākas kolonijas, vislielākā – lapegļu alejā gar šoseju starp Matīšiem un Mazsalacu (līdz 34 ligzdām).

Baltie stārķi dzimumgatavību sasniedz 2–5 gadu vecumā. Tie cenšas atgriezties iepriekšējā gada ligzdā. Parasti pirmais ierodas tēviņš, pēc dažām dienām – mātīte. Konkurences dēļ neretas ir stārķu kaujas, to laikā dažkārt tiek izmestas olas un pat mazuļi. Nelabvēlīgu ligzdošanas apstākļu rezultātā novērojama “lieko” mazuļu izmešana no ligzdas, retāk – mazuļu apēšana vai izbarošana pārējiem.

Baltajiem stārķiem ir viens dējums sezonā; dēj 1–6 baltas olas, mazuļi izšķiļas pēc 33–34 dienām. Pirmie ligzdu jūlijā pamet jaunie putni, pieaugušie seko pēc dažām dienām. Pirms aizlidošanas pulcējas baros (vairāki desmiti līdz simti putnu).

Baltais stārķis ir gaļēdājs – ēd kukaiņus visās to attīstības stadijās, citus bezmugurkaulniekus, abiniekus, grauzējus, rāpuļus, zivis, uz zemes ligzdojošo putnu mazuļus, arī maitu. Barības meklējumos parasti neaizlido tālāk par 1–2 km no ligzdas. Raksturīga ir stārķu sekošana arklam vai pļaujmašīnai, ķerot iztraucētos kukaiņus u. c. potenciālo barību.

Baltie stārķi migrē pa dienu skrajās grupās, planē, riņķojot un izmantojot siltās augšupejošās gaisa strāvas. Kaklu lidojumā tur taisni izstieptu. Eiropas populācijām ir divi atšķirīgi migrāciju ceļi. Areāla rietumu daļas putni dodas uz Rietumu un Centrālo Āfriku gar Vidusjūras rietumu krastu, bet austrumu daļā, t. sk. Latvijā, ligzdojošie lido uz Austrumāfriku (līdz pašiem Āfrikas dienvidiem) gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Ziemā uzturas gandrīz visā Āfrikas teritorijā, izņemot tuksnešus un tropiskos lietus mežus. 

Nominālpasugas ligzdošanas areāls aptver gandrīz visu Eiropu uz ziemeļiem līdz Zviedrijas dienvidu galam, Ziemeļrietumāfriku, daļu Tuvo Austrumu. Latvijā ienākuši samērā nesen līdz ar mežu izciršanu. 18. gs. ligzdoja tikai Kurzemē, izplatības ziemeļu robeža bija Daugava. Kopš 19. gs. vidus ligzdo visā Latvijas teritorijā. 

Balto stārķu nozīme tautsaimniecībā ir neliela. Kukaiņu (piemēram, siseņu) masveida savairošanās gadījumos palīdz to skaita ierobežošanā. Tur, kur daudz stārķu, samazinās uz zemes ligzdojošo putnu skaits. 

Kopš 20. gs. 30. gadiem Eiropā konstatēts ievērojams balto stārķu ligzdu skaita samazinājums, viszemāko līmeni sasniedzot 80. gados – aptuveni 135 000 apdzīvotas ligzdas. Kopš 20. gs. 90. gadiem to skaits strauji pieauga, sasniedzot 265 000–280 00 pārus 2014. gadā. Latvijā 1934. gadā ligzdoja 6750 pāri, tam sekoja kritums līdz 5800 pāriem 1974. gadā, pieaugums līdz 14 000 pāriem 2014. gadā; pēc tam skaits stabilizējies vai nedaudz nokrities.

Dabisko ienaidnieku baltajiem stārķiem ir maz. Populācijas negatīvi ietekmē laika apstākļi (piemēram, ilgstošs sausums Āfrikā) un intensīva lauksaimniecība, kā rezultātā samazinās barības daudzums. 

Iekļauts Neapdraudēto putnu (Least concern) BirdLife International 2024. gada sarakstā. Eiropas Putnu direktīvas I pielikuma, Bernes konvencijas II un Bonnas konvencijas II pielikuma suga. Latvijā īpaši aizsargājama suga. 

Pasuga Āzijas baltais stārķis ir līdzīgs nominālpasugai, bet ar nedaudz lielāku knābi; apdzīvo Centrālo Āziju, ziemo Indijā. Iepriekš uzskatīts, ka pastāv vēl viena pasuga, kas tagad izdalīta kā atsevišķa suga: Ciconia boyciana – melnknābja jeb austrumu stārķis.