M. Formans dzimis skolotāja un viesnīciņas īpašnieces ģimenē, viņš bija jaunākais no trīs brāļiem. Viņa tēvs Rūdolfs Formans (Rudolf Forman) piedalījās pretošanās kustībā pret nacistisko Vāciju un tika arestēts, kad M. Formans bija astoņus gadus vecs. Drīzumā arestēja arī viņa māti. Abi M. Formana vecāki gāja bojā nacistu koncentrācijas nometnēs – māte Aušvicā 03.1943., tēvs – Būhenvaldē 05.1944. M. Formanu un viņa brāļus izaudzināja radi. 60. gadu sākumā M. Formans uzzināja, ka viņa bioloģiskais tēvs ir ebreju arhitekts Oto Kons (Otto Kohn).

M. Formans izglītību guvis īpašā skolā Podebradi pilsētā, kurā pamatā mācījās bērni, kuri zaudējuši vecākus karā. Viņa skolasbiedru vidū bija nākamais politiķis Vāclavs Havels (Vaclav Havel), kā arī Ivans Pasers (Ivan Passer) un Ježijs Skoļimovskis (Jerzy Skolimowski) – abi vēlāk kļuva par pazīstamiem kinorežisoriem. M. Formans studējis Prāgas Dramatisko mākslu akadēmijā Prāgā (Academy of Performing Arts) un sākotnēji savu darbu vēlējies saistīt ar teātri.

Studiju laikā viņš izmēģināja spēkus kā televīzijas raidījumu vadītājs. M. Formans darbojās par asistents vairāku filmu uzņemšanā (piemēram, “Vectēva auto”, Dedecek automobil, Old Man Motor Car, 1956, režisors Alfreds Radoks, Alfred Radok; “Lelles”, Stenata, Puppies, 1957, režisors Ivo Novaks, Ivo Novak). Par pirmo nopietno M. Formana režijas darbu kļuva multimediāls iestudējums sadarbībā ar A. Radoku Laterna Magika (1958), kas tika izrādīts izstādē EXPO 58 Briselē. Sekmīgajam iestudējumam sekoja turpinājums Laterna Magika II (Laterna Magika II, Zájezdový program, Laterna Magica II: TheTour Programme, 1961).

Sadarbībā ar Prāgas teātri Semafor, kā arī kinorežisoru I. Paseru, M. Formans uzņēma filmu “Konkurss” (Konkurs, 1964) un citas, kurās izmantoti gan dokumentālisma, gan provokācijas elementi. Filmas tēma – jaunu dziedātāju konkurss. Filmā iezīmējās M. Formana prasme izmantot trāpīgus novērojumus un spilgtas detaļas. Šīs iezīmes, kā arī dokumentālisma elementu izmantojums raksturo arī M. Formana debijas spēlfilmu “Melnais Pēteris” (čehu Cerný Petr; angļu Black Peter, 1964) – ironisku vēstījumu par jauna cilvēka pirmajiem soļiem darba dzīvē, kas saņēma balvu Starptautiskajā Lokarno kinofestivālā (Locarno International Film Festival) un pavēra režisoram ceļu uz Rietumiem. M. Formana starptautisko atpazīstamību nostiprināja viņa nākamā filma “Blondīnes mīlestības” (čehu Lasky jedné plavovlasky, angļu Loves of a Blonde, 1965), kas tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai “Oskars” (Oscar) kā labākā ārzemju filma.

Gan šī, gan M. Formana nākamā filma “Ugunsdzēsēju balle” (Horí, má panenko; The Firemen’s Ball, 1967) ir formā un saturā novatoriski darbi, kuri formāli atbilst reālisma estētikai, tomēr ir ironisks sociālistiskās Čehoslovākijas realitātes atveids. Filmā, kurā tradicionālā darbaļaužu – ugundzēsēju – kolektīva balle kļūst par absurdu, destruktīvu procesu, M. Formana radošais rokraksts izpaužas īpaši spēcīgi. 1969. gadā “Ugunsdzēsēju balle” tiek nominēta balvai “Oskars” labākās ārzemju filmas kategorijā (The Academy Award for Best Foreign Language Film).

M. Formana agrīnie darbi iekļaujas čehu kino jaunajā vilnī, kas bija gan estētiska, gan sociāli nozīmīga parādība Čehoslovākijas kinomākslā un atspoguļoja liberalizācijas tendences šīs valsts kinokultūrā 20. gs. 60. gados. M. Formans kļuva par vienu no čehu kino jaunā viļņa nozīmīgākajiem autoriem līdzās Verai Hitilovai (Vera Chytilová), I. Passeram un citiem. Šajā laikā jaunie čehu režisori ļāvās drosmīgiem kino valodas meklējumiem, pārdrošām formu spēlēm un arī ironiskai sociālistiskās sabiedrības kritikai. Pēc 1968. gada, kad Padomju Sociālistisko Republiku Savienības bruņotie spēki iebruka Čehoslovākijā, pieliekot punktu Prāgas pavasarim, tika apslāpēts arī čehu jaunais vilnis.

Jau 1967. gadā M. Formans devās uz ASV, lai veidotu projektu kompānijai ParamountPictures. Pēc Prāgas pavasara izskaņas, M. Formans neatgriezās Čehoslovākijā. M. Formana Holivudas karjeras spilgtākais posms ir 70. gadi. Kaut gan pirmā ASV tapusī M. Formana filmai “Bēgot” (Taking off, 1971) – komēdija par vecāku un tīņu nesaskaņām – ieguva Kannu kinofestivāla (Festival de Cannes) Grand Prix 1971. gadā, tā bija komerciāla neveiksme, kas apdraudēja M. Formana karjeras iespējas ASV. Plašu atzinību ASV ieguva nākamais režisora darbs “Kāds pārlidoja pār dzeguzes ligzdu” (One Flew Over the Cuckoo’s Nest, 1975), kura darbība norisinās psihiatriskajā klīnikā. Šī Kena Kizija (Ken Kesey) romāna ekranizācija ar Džeku Nikolsonu (John Joseph “Jack” Nicholson) galvenajā lomā kļuva par mākslinieciski spilgtu protestu pret jebkura veida represējošām sistēmām. Filma ieguva arī piecas balvas “Oskars”.

Sekoja hipiju kultūras un pacifisma motīvu piepildītais mūzikls “Mati” (Hair, 1979), kura pamatā ir populārs Brodveja mūzikls. Filmā “Regtaims” (Ragtime, 1981) – vēstījumā par afroamerikāņu pianistu 20. gs. sākumā – M. Formans pievērsās rasu konflikta tēmai, izmantojot traģikomēdijas elementus. Filmā viņš sastrādājās ar daudzu savu filmu operatoru Miroslavu Ondričeku (Miroslav Ondricek), kurš filmējis arī veiksmīgāko M. Formana 80. gadu darbu “Amedejs” (Amadeus, 1984) – vēsturisku drāmu – tās pamatā austriešu komponistu Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) un Antonio Saljēri (Antonio Salieri) attiecības. Šo vērienīgo Holivudas filmu M. Formans, tolaik jau ASV pilsonis, pamatā filmēja Čehoslovākijā, izmantojot tās lokācijas. 1985. gadā šī filma saņēma astoņas balvas “Oskars”, arī – par gada labāko filmu (The Academy Award for Best Picture).

M. Formana filma “Valmonts” (Valmont, 1989) – Šaderlo de Laklo (Choderlos de Laclos) romāna “Bīstamie sakari” (Les Liaisons Dangereuses) ekranizācija, refleksija par 18. gs. nogales Francijas augstākās sabiedrības kaislībām, neguva cerētos panākumus. Tā nāca klajā īsu brīdi pēc režisora Stīvena Frīrsa (Stephen Frears) tā paša romāna ekranizācijas ­­– filmas “Bīstamie sakari” (Dangerous Liaisons, 1988).

M. Formana nākamās trīs spēlfilmas veidotas biogrāfiskā žanrā – tajās izmantoti reālu personību biogrāfiju motīvi, kas M. Formanam kļuva par materiālu arī plašākam tematiskam vispārinājumam. Pretrunīgu reakciju izsauca viņa filma “Lerijs Flints pret nāciju” (The People vs. Larry Flynt, 1996), kuras pamatā ir pornogrāfiskā izdevuma Hustler izdevēja Lerija Flinta (Larry Flynt) biogrāfija. Savu interesi par skandalozo personību režisors pozicionēja kā vēstījumu par tiesībām uz vārda un izteiksmes brīvību. M. Formans gan tika nominēts “Oskara” balvai par labāko režiju, bet pati filma bija komerciāla neveiksme. Nepelnīti pieticīgi tika novērtēts arī nākamais M. Formana darbs – traģikomiskā un spēcīgā spēlfilma “Cilvēks uz Mēness” (Man on the Moon, 1999), kuras galvenais varonis ir amerikāņu komiķis novators Endijs Kaufmans (Andy Kaufman), lomā – Džims Kerijs (Jim Carrey). Filmā “Goijas rēgi” (Goya’s Ghosts, 2006) M. Formans pievērsās spāņu gleznotāja Francisko Goijas (Francisco José de Goya) biogrāfijai. Tas kļuva par režisora noslēdzošo nopietno kino darbu.

M. Formans bijis precējies ar aktrisēm Hanu Brejhovu (Hana Brejchová), Veru Kržesadlovu (Věra Křesadlová) un Martinu Zboržilovu (Martina Zbořilová), viņam ir četri dēli.

2007. gadā M. Formans atgriezās Prāgā, lai kopā ar dēliem Petru (Petr Forman) un Mateju (Matej Forman) iestudētu džeza operu “Ienesīgā pastaiga” (Dobre placena prochazka, The Walk Worthwhile) Prāgas Nacionālajā teātrī (Prague National Theatre). 2009. gadā šis iestudējums tika iemūžināts filmā ar tādu pašu nosaukumu.

M. Formans pasniedzis kino prestižajā Kolumbijas Universitātē (Columbia University) Ņujorkā, kur 2015. gadā ieguva goda doktora grādu (Doctor of humane letters). M. Formans rakstījis scenārijus vairākām savām filmām, nereti filmējies kā aktieris citu režisoru darbos (piemēram, franču spēlfilmā “Iemīļotie”, Les bien-aimés, Beloved, 2011, režisors Kristofs Onorē, Christophe Honoré).

M. Formans saņēmis balvu “Oskars” kā labākais režisors (The Academy Award for Best Director) par filmām “Kāds pārlidoja pār dzeguzes ligzdu” un “Amadejs”; kā arī citas nozīmīgas balvas – Zelta Globusu (Golden Globe), Eiropas Kinoakadēmijas apbalvojumu (European Film Academy), Britu Kinoakadēmijas (British Academy of Film and Television Arts) balvas un citas.

M. Formans bijis žūrijas prezidents Kannu kinofestivālā 1985. gadā un Starptautiskajā Venēcijas festivālā (Mostra Internazionale d’Arte Cinematografica della Biennale di Venezia) 2000. gadā. Sadarbībā ar Janu Novaku (Jan Novak) uzrakstījis autobiogrāfisku grāmatu “Kūlenis: atmiņas” (Turnaround, A memoir, 1994).