Drezīna ir pirmā dokumentētā un masveidā ražotā velosipēda konstrukcija pasaules vēsturē. Pirmā individuālā mehāniskā transportlīdzekļa autors ir mehāniķis un izgudrotājs no Vācijas – Zauerbronnas brīvkungs barons Karls fon Draiss (Karl Freiherr von Drais). Drezīna ir ar kājām darbināms transportlīdzeklis, ko uz priekšu virza braucēja kājas, nevis pedāļi, kā tas bija vēlāk izgudrotajos velosipēdos. Pirmajam velosipēdam bija ļoti primitīva uzbūve, taču visi toreiz izmantotie pamatelementi ir saglabājušies līdz mūsdienām. Tāpat kā mūsdienu velosipēdam drezīnai bija rāmis, divi riteņi, sēdeklis, stūre vai rokturis, taču nebija bremžu sistēmas. Vēlāk konstrukciju vairākas reizes mēģināja uzlabot, koka vietā sāka izmantot dzelzi, divu riteņu vietā – arī trīs un pat četrus riteņus.

Mūsdienās vārdam “drezīna” gandrīz visās Eiropas valodās ir vairākas nozīmes. Ar šo jēdzienu apzīmē gan sliežu ceļa transportlīdzekli, gan vēsturē pirmo velosipēda konstrukciju. Lai atšķirtu šos izgudrojumus, bieži tiek izmantoti alternatīvi nosaukumi. Bieži vien šo transportlīdzekli sauc arī par skrejriteni (no krievu беговел, самокат un vācu Laufmachine).

Vēsturnieki uzskata ka meklēt jaunus risinājumus K. fon Draisu pamudināja 1815. gada vulkāna izvirdums Indonēzijā (Tamborā). Vulkāna izvirdums bija tik spēcīgs, ka vidējā atmosfēras temperatūra samazinājās par 0,5 ^ºC, kas savukārt izraisīja vulkānisko ziemu Eiropā un badu Vācijā. Šis periods pasaules vēsturē pazīstams arī kā “gads bez vasaras”. Arī Napoleona kari stipri izpostīja Vāciju. Napoleona kampaņas laikā īpaši cieta Bavārija, kur K. fon Draiss bija dzimis un visu mūžu nodzīvojis, jo tā no 1805. līdz 1812. gadam karoja Francijas pusē. Visticamāk, K. fon Draiss meklēja risinājumu, kā satiksmē varētu aizvietot no bada mirušos un karā bojā gājušos zirgus. Skrienamie rati ātri izplatījās ne tikai visās vācu zemēs, bet arī Anglijā un 1819. gadā arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tomēr 19. gs. sākumā cilvēki neuzskatīja velosipēdu par nopietnu transportlīdzekli. Primitīvās konstrukcijas dēļ tas vairāk bija piemērots izklaidei, nevis ceļojumiem. K. fon Draisa skrejritenis popularitātes dēļ maksāja tikpat dārgi cik kariete, – Anglijā 19. gs. pirmajā pusē tas bija aptuveni 10 000 mārciņas. Tolaik tā bija jurista vai skolotāja gada alga. Tāpēc ar jauno izgudrojumu galvenokārt vizinājās un spēlējās jaunekļi no turīgām aristokrātu ģimenēm. Vienkāršiem pilsētu iedzīvotajiem tas nepatika, jo traucēja pārvietoties pa ielām un trotuāriem. Jau 1817. gadā braukt pa trotuāriem aizliedza visās lielākajās Dienvidvācijas pilsētās. Kaut arī cilvēku viedoklis par jauno braucamo 19. gs. 20. gados dalījās, drezīnai izdevās ieņemt savu nišu un atrast cienītājus. Velosipēds kļuva populārs arī pateicoties K. fon Draisa izklaidējošiem pasākumiem, kuru laikā viņš sacentās ar gājējiem vai ratiem.

Drezīna kā velosipēda variācija plaši tika izmantota un ražota no 1817. gada līdz 19. gs. 60. gadiem. Sākotnēji drezīnai bija koka rāmis, divi vienāda vai dažāda izmēra koka riteņi rāmja vidū, nebija bremžu sistēmas. Tam nebija ne pedāļu, ne ķēdes. Drezīna bija darbināma ar kājām, ļoti līdzīgi mūsdienu skrejritenim. K. fon Draisa oriģinālā versija, kas izgatavota no oša koka, svēra mazāk nekā 40 mārciņas (ap 20 kg), kas nav daudz vairāk par mūsdienu velosipēdu.

Vēlāk konstrukciju mēģināja uzlabot, kokmateriālu vietā sāka izmantot dzelzi un vēlāk arī tēraudu. Pievienojot vēl trešo un pat ceturto riteni, varēja uzlabot konstrukcijas stabilitāti. Tādi velosipēdi bija īpaši populāri turīgu dāmu vidū. Pedāļu un bremžu izgudrošana 19. gs. 60. gados kardināli mainīja konstrukciju. Tā radās nākamais velosipēda tips, ko dēvēja par Mišo velosipēdu.

Pirmie K. fon Draisa mēģinājumi radīt ar muskuļiem darbināmu transportlīdzekli ir zināmi kopš 1813. gada, kad sākās pirmais no pieciem smagiem neražas gadiem. Jau 1813. gada 27. oktobrī K. fon Draiss bija pieteicis patentu četrriteņu ratiem bez zirgiem, ko darbināja ar kloķvārpstu. 1813. gada decembra sākumā Karlsrūē šādu transportlīdzekli demonstrēja Krievijas imperatoram caram Aleksandram I (Александр I Павлович), kurš bija ieradies viesos pie Hesenes-Darmštates markgrāfienes Amālijas (Amalie). K. fon Draiss vēlāk savās atmiņās rakstīja, ka cars izrādīja lielu interesi par viņa izgudrojumu un pierunāja izgudrotāju doties uz Vīni. Vīnē tobrīd norisinājās pēckara miera konference – Vīnes kongress –, un tas pulcēja daudz ietekmīgu cilvēku no visas Eiropas. Taču Vīnē jaunais izgudrojums nespēja piesaistīt gaidīto interesi. Konstrukcija bija pārāk smaga un sarežģīta, tai bija nepieciešami uzlabojumi. Atgriežoties dzimtenē, K. fon Draiss turpināja darbu pie sava izgudrojuma. Veiksmīgs bija lēmums atteikties no četriem riteņiem, padarot konstrukciju kompaktāku un lētāku. Pirmais dokumentētais brauciens ar K. fon Draisa izgudroto divriteņu drezīnu notika Mannheimā 1817. gadā.

Patenta likuma Bavārijā tobrīd vēl nebija, tādēļ 1818. gadā K. fon Draiss ieguva privilēģiju – dokumentu, kas pildīja līdzīgu funkciju patentam un ļāva izgatavot un pārdot drezīnas. Galvenie K. fon Draisa izveidotās darbnīcas klienti bija muižu īpašnieki un aristokrāti. K. fon Draiss piegādāja mašīnas Saksijas-Veimāras hercogam, Gotas hercogam, grāfam Vālam fon Lindemanam (Wahl Ludwig von Lindemann) Frankfurtē pie Oderas, ģenerālim Karlam fon Pelē (Karl Gerhard von Pelet), grāfam Tomāšam Strascenskim (Tomáš Strascensky) Prāgā un Karlam Reitneram fon Veilam (Karl Reuttner von Weyl) Aihštetenā, Bādenē-Virtembergā.

Par jaunu izgudrojumu ātri uzzināja ārzemēs. Arī pats K. fon Draiss aktīvi meklēja iespējas paplašināt savu darbnīcu. Ļoti liela interese par velosipēdiem bija Parīzē. Jau 1818. gada 17. februārī divriteņa drezīnas izgudrotājs ieguva franču patentu (Nr. 896, “vélocipède”). Tā laika specifikas dēļ, K. fon Draisam nebija iespējas pretendēt uz patentu katrā Eiropas valstī, tāpēc ļoti ātri viņa izgudrojumu nokopēja un saka ražot citi uzņēmīgākie amatnieki un mehāniķi. Anglijā 1818. gada 22. decembrī patents bija izsniegts Denisam Džonsonam (Denis Johnson; Nr. 4321, “Pedestrian Curricle” jeb “Dandy-Horse”), bet amerikāņu patents 1819. gada 26. jūnijā – kariešu meistaram Viljamam Klārksonam (William Kent Clarkson). Kariešu darbnīcu meistari ātri saprata, ka šis izgudrojums var atnest labu peļņu, salīdzinot ar kariešu pārdošanu (to popularitāte pakāpeniski sāka samazināties pēc tvaika dzinēja izgudrošanas un dzelzceļa tīkla izveidošanas Eiropā 19. gs. vidū). Velosipēda izgatavošana bija arī vairākas reizes lētāka un ātrāka, jo materiāli bija lēti un konstrukcija – vienkārša. Pirmo reizi sērijveidā drezīnas sāka izgatavot D. Džonsona kariešu darbnīcā Londonā. Viņa ideju ātri pārņēma citas pazīstamas Eiropas un ASV kariešu darbnīcas, tostarp tobrīd ļoti populārās un prestižās – Karls Breitigams (Karl Breitigam), Johans Joahims (Johan Joachim), kā arī ASV Klīvlendas kariešu darbnīca “Wood Brothers” un “L. Brownels”. Amerikā skrejritenis kļuva sevišķi populārs jauniešu vidū, tāpēc ražošana sākās gandrīz katrā lielākajā pilsētā. Kariešu darbnīcas varēja izgatavot no diviem līdz 10 velosipēdiem dienā, atkarībā no izmēra un pieprasījuma, bet peļņa bija tikpat liela kā no līdzīga skaita kariešu pārdošanas, kas aizņemtu vairākus mēnešus. Ar laiku pirmais velosipēdu bums beidzās. Skrejriteņa popularitāte mazinājās, un cenas normalizējas. Ap 1860. gadu skrejritenis bija gandrīz jau aizmirsts, galvenokārt tāpēc, ka tā joprojām bija vienkārši dārga rotaļlieta, joprojām lēns, ja salīdzina ar zirgu, un koka konstrukcijas dēļ – neizturīgs. Daudzi inženieri un mehāniķi uzskatīja, ka tas ir tehnoloģisks strupceļš, un jau sāka novietot skrejriteņus muzejos.