Pūrciema-Ģipkas apmetnes datējamas ar 3. gadu tūkstoti p. m. ē. (neolīts). Pēc apdzīvotības rakstura izšķiramas: 1) sezonālās, īslaicīgi apdzīvotās un 2) stacionārās, pastāvīgi apdzīvotās bāzes apmetnes.

Senās dzīvesvietas atradās pārpūsto vaļņveida kāpu joslā, kas atdala Rīgas jūras līci no agrākās Litorīnas jūras pārpurvotās lagūnas. Apmetnes sasniedzamas, braucot no Rojas Kolkas virzienā pa autoceļu P131. Nonākot Ģipkā, pa labi kāpās meklējama Ģipkas A apmetne, bet pa kreisi – Ģipkas B apmetne. No tās ap 80–100 m uz ziemeļrietumiem atrodas Līču mājas. Braucot pa autoceļu Kolkas virzienā, pēc dažiem simtiem metru atrodas Pilsupes kanāls un Baltā kāpa, kuras nobrukumā tika atklātas Pūrciema mītnes.

Pūrciema apmetne tika atklāta 1933. gadā, kad cauri kāpu joslai izraktā Pilsupes kanāla smilšaino krastu erozijas rezultātā zem 0,5–2,5 m biezās vēju uzpūsto smilšu kārtas vairākās vietās atklājās tumšs kultūrslānis. Eduards Šturms kanāla krastu nobrukumā konstatēja sešas mītņu vietas (A–F), kuras daļēji izpētīja 1934. un 1936.–1938. gadā. 1993. gadā E. Šturma E un F mītņu profilu attīrīšanu veica Ilze Loze, kā arī uzsāka izrakumus jaunatklātajā Ģipkas A apmetnē. Tie turpinājās 1997., 1998. un 2001. gadā. 1995. un 1996. gadā I. Loze veica izrakumus nesen atklātajā Ģipkas B apmetnē.

Pēc apdzīvotības rakstura izšķiramas: 1) sezonālās, īslaicīgi apdzīvotās un 2) stacionārās, pastāvīgi apdzīvotās bāzes apmetnes. Pie īslaicīgi apdzīvotajām pieskaitāmas Pūrciema A, B, C, D un F mītnes, kā arī Ģipkas A apmetne. Tās ierīkotas kāpu joslas virsotnē ar skatu uz Litorīnas jūru. Pakļautas valdošajiem vējiem, šīs vietas nebija piemērotas ilgstošai dzīvošanai, bet tika izmantotas kā sezonālas sapulcēšanās vietas rituālu darbību veikšanai. Uz to norāda atradumu raksturs, – Ģipkas A izpētītajā 76,5 m² lielajā teritorijā atklāja izkaisītu sarkano okeru, atrada kāda māla trauka paliekas, kurā okers tika glabāts. Tāpat tur atrada ar agrīno zemkopju simboliku saistīto antropomorfo māla figūriņu fragmentus, no kurām daļa bija klāta ar okeru (līdzīgas atrada C un F mītnē, arī Ģipkas B apmetnē). Starp atradumiem bija krama, slānekļa, granīta rīki, kā arī dzintara rotas, nelielā skaitā arī keramika. Ģipkas A apmetnē atklāja palisādes tipa aizsargžogu vietas, kas ir pirmā kāpu apmetne Austrumbaltijā, kur šāds žogs konstatēts. Uz apmetnes īpašo raksturu norāda tas, ka iegūtais materiāls, atšķirībā no citām neolīta apmetnēm, nav bagātīgi pārstāvēts ar ikdienā lietotiem rīkiem un plašu keramikas klāstu. Ģipkas A apmetnē atrastie pārogļojušies lazdu riekstu fragmenti norāda uz šīs vietas apmeklēšanu rudenī.

Pie stacionārajām pieskaitāma Pūrciema E mītne un Ģipkas B apmetne. Tās bija ierīkotas kāpu iekšzemes pusē, Ģipkas lagūnas paleoezera krastā un tāpēc bija pasargātas no jūras vējiem. E mītnes kultūrslānis bija pārskalots, proti, tas, tāpat kā ar to saistītie atradumi neatradās savās sākotnējās vietās. Ģipkas B apmetnē izpētīja 45 m² lielu platību. Apmetnes kultūrslānis sasniedza 1 m biezumu, kurā atklāja kāda mājokļa vietu, četrus no akmeņiem krautus pavardus, saimniecības bedres pārtikas glabāšanai. Starp atradumiem bija krama bultu gali, kasīkļi, naži, slānekļa riņķis un kalts, dzintara piekariņi un krelles. Atrastās trauku lauskas (pavisam 2177) pieder ķemmes keramikai, kuras veidmasa liesināta ar zvirgzdiem, kā arī keramikai ar organisku piejaukumu. Nelielā skaitā atrada arī skandināvisko bedrīšu keramiku. Apmetnes iemītnieku dzīvē nozīmīga loma bija roņu medībām.

Pūrciema-Ģipkas apmetnes datējamas ar 3. gadu tūkstoti p. m. ē.