Īslaicīga valsts pārvaldes forma Spānijā laikā, kad starp politiskajām partijām pastāvēja domstarpības par federālas vai unitāras valsts izveidi. Tās pastāvēšanas laikā politiķi centās valstī īstenot reformas, taču to ieviešanu kavēja demokrātisku principu neievērošana, Spānijas ekonomiskās problēmas un vairāki militāri konflikti.

Pirmā Spānijas Republika pastāvēja no 11.02.1873. līdz 29.12.1874.

19. gs. Spānijā pastāvēja dažādas idejas par sabiedrības attīstības modeļiem, valstij pakāpeniski zaudējot lielāko daļu koloniju un saskaroties ar iekšpolitiskām problēmām un konfliktiem. Pēc tam, kad Isabela II (Isabel II de España) 1868. gadā devas trimdā, turpmākos sešus gadus Spānijā norisinājās cīņa par varu, meklējot piemērotāko valsts pārvaldes formu. Pieņemot lēmumu atrast jaunu monarhu, 1870. gadā par Spānijas karali kļuva Amadeo I (Amadeo I de España), Itālijas karaļa Viktora Emanuela II (Vittorio Emanuele II) dēls. Starp politiskajām partijām pastāvēja savstarpējas nesaskaņas un konflikti, līdz ar to nebija iespējams nodrošināt stabilu valsts pārvaldi, kā arī monarhs nesaņēma pietiekamu politisko atbalstu, kā rezultātā 1873. gadā Amadeo I atteicās no troņa un tika pasludināta Spānijas Republika.

Lai izveidotu republikāniskas valsts iekārtu, balsstiesīgajiem iedzīvotājiem bija jāievēl parlaments – Kortesi (Cortes Constituyentes), kuru uzdevums bija Spānijas Republikas jaunās konstitūcijas izveide. Jau pirmajos pastāvēšanas mēnešos starp dažādām politiskajām partijām veidojās nesaskaņas, tai skaitā pretrunas starp republikāņiem par federālas vai unitāras valsts izveidi. Cīņā par varu nereti tika pārkāpti demokrātijas pamatprincipi, to skaitā 23.04.1873. atlaižot Pastāvīgo komisiju (Comisión Permanente), kam līdz Kortesu vēlēšanām bija jāuzrauga izpildvara. Līdz 1874. gadam norisinājās vairāki valsts apvērsuma mēģinājumi. Lielai daļai opozīcijas, to starpā karlistiem (konkurējošās Burbonu līnijas – Karlosa V, Carlos V, un viņa pēcnācēju atbalstītāji), monarhistiem, republikāņiem, kas atbalstīja unitāru valsti u. c., nepiedaloties Kortesu vēlēšanās, ar ļoti zemu balsstiesīgo dalību pārliecinoši uzvarēja republikāņi, kas atbalstīja federālas valsts izveidi. 08.06.1873. Republika pasludināta kā federāla, taču 1873. gadā izstrādātais konstitūcijas projekts netika apstiprināts. Ņemot vērā nemierus valstī, 09.1873. valdībai tika piešķirtas ārkārtas pilnvaras un apturētas Kortesu sēdes. 03.01.1874. ģenerāļa Manuela Pavias i Rodrigesa de Alburkerkes (Manuel Pavía y Rodríguez de Alburquerque) īstenotā valsts apvērsuma rezultātā Spānijas Republika kļuva par unitāru valsti, ieviešot ģenerāļa Fransisko Serrano (Francisco Serrano) diktatūru, kurai nebija varas ierobežojumu.

Republikas valdības saskārās ar lieliem izaicinājumiem un opozīciju, jo īpaši monarhistiem un citām konservatīvi noskaņotām sabiedrības grupām. Valstī bija nemieri, to starpā strādnieku protesti pret dzīves apstākļiem, antiklerikālas demonstrācijas un sacelšanās armijā, kā arī Spānijā norisinājās dažādi militārie konflikti – no 1872. gada Trešais karlistu karš, Kantonu sacelšanās (no 07.1873. līdz 01.1874. federālistiem cenšoties patvaļīgi Spānijas reģionos izveidot kantonus) un no 1868. gada Desmitgadu karš Spānijas kolonijā Kubā, kas padziļināja politisko nestabilitāti un sarežģīja ekonomisko situāciju. Pret republikāņiem, kas tiecās izveidot federālu valsti, iestājās arī citas liberāli noskaņotas partijas. Turklāt 1873. gadā Katalonija neveiksmīgi mēģināja pasludināt valsti federatīvajā Spānijā. Īsajā pastāvēšanas laikā Spānijas Republikai bija pieci prezidenti: Estanislao Figerass (Estanislao Figueras), Fransesks Pī i Margaljs (Francesc Pi i Margall), Nikolass Salmerons (Nicolás Salmerón), Emilio Kastelars (Emilio Castelar) un diktators ģenerālis F. Serrano. F. Pī i Margaljs vēlējās īstenot vairākas liberālas reformas, kuru mērķis bija atdalīt baznīcu no valsts, apturēt verdzību kolonijās un uzlabot situāciju sieviešu un bērnu nodarbinātībā, taču neilgajā prezidentūras laikā daudzo izaicinājumu dēļ būtiskas reformas netika īstenotas. Risinot Spānijas iekšpolitiskās problēmas Pireneju pussalā, pēc F. Serrano diktatūras izveidošanās valdība pārtrauca Kantonu sacelšanos, tomēr tai neizdevās beigt Trešo karlistu karu. 29.12.1874. ģenerālis Arsenio Martiness Kamposs (Arsenio Martínez Campos) īstenoja militāro sacelšanos, likvidējot Spānijas Republiku un veicinot Burbonu monarhijas atjaunošanu.

Politiskā un ekonomiskā nestabilitāte Spānijā veicināja Burbonu monarhijas atjaunošanu. Dažas no iecerētajām Pirmās Spānijas Republikas reformām, piemēram, baznīcas atdalīšana no valsts, strādnieku darba apstākļu uzlabošana, guva atbalstu, izveidojot Otrās Spānijas Republikas konstitūciju un pirmās valdības.

Pirmā Spānijas Republika kā ļoti pretrunīgs un īslaicīgs Spānijas vēstures periods saņēmusi ievērojami mazāku mākslinieku uzmanību nekā Otrā Spānijas Republika. Laikmeta problemātika plaši atspoguļota attiecīgā perioda zīmējumos un karikatūrās, piemēram, laikrakstā La Flaca. Mūsdienās tai veltītas arī dokumentālās filmas, piemēram, televīzijas raidījuma “Atbilde ir vēsturē” (La respuesta está en la Historia, 2011–2012) 23. sērija.