Isabelai II (Isabel II de España) un viņas pēcnācējiem mantojot monarha varu, 19. gs. Spānijā tiesības uz troni pieteica arī Karloss V un viņa pēcnācēji, kā rezultātā norisinājās trīs pilsoņu kari: Pirmais karlistu karš (1833–1840), Otrais karlistu karš (1846–1849) un Trešais karlistu karš (1872–1876). Karlistus atbalstīja izteikti konservatīvas sabiedrības grupas, tomēr nevienā no konfliktiem karlisti neguva pietiekamus panākumus, lai pārņemtu varu valstī. Karlistu kari veicināja politisko nestabilitāti Spānijā un pasliktināja valsts ekonomisko stāvokli.

Spānijas karalis Fernando VII (Fernando VII) 1830. gadā ratificēja Karlosa IV (Carlos IV de España) 1789. gada dekrētu, kas atgriezās pie senākām Spānijas tradīcijām, aizstājot karaļa Filipa V (Felipe V de España) ieviesto sistēmu, ka primāri mantošanas tiesības uz troni bija tiešiem vīriešu kārtas pēcnācējiem. Tādējādi Fernando VII brāļa Karlosa V vietā par troņa mantinieci kļuva karaļa vecākā meita Isabela II. Pēc Fernando VII nāves Karloss V pieteica tiesības uz monarha titulu, izraisot Pirmo karlistu karu. Turpmākajos karlistu karos Karloss V un viņa pēcnācēji turpināja cīņu par varu valstī. Konfliktos atspoguļojās arī politiskā cīņa starp liberāļiem, kas tiecās modernizēt valsti, un konservatīvajiem spēkiem, kas iebilda pret sociālām un ekonomiskām reformām un atbalstīja karaļa absolūtu varu.

Pirmā karlistu kara laikā Karlosu V atbalstīja Spānijas ziemeļu reģionos – Navarrā un Basku Zemē, kā arī atsevišķos Aragonas un Katalonijas lauku reģionos, – teritorijās kur bija spēcīgas konservatīvās un katoliskās tradīcijas. Izteiktu atbalstītāju vidū bija garīdzniecība, kas nevēlējās zaudēt ietekmi liberālu reformu rezultātā. Tikmēr pārstāvēdama Isabelas II intereses, reģente Marija Kristina (María Cristina) atbalstu meklēja liberālo partiju vidū, kā rezultātā 1834. gadā tika pieņemts Karaliskais statūts (Estatuto Real), bet 1837. gadā – konstitūcija, kas ierobežoja monarha varu. Spānijai atbalstu sniedza arī Lielbritānija, Francija un Portugāle, to starpā nosūtot militāras vienības.

Pirmajos divos Pirmā karlistu kara gados karlisti, izmantojot partizānu kara taktiku, ģenerāļa Tomasa de Sumalakarregi (Tomás de Zumalacárregui) vadībā ieņēma jaunas teritorijas. Lai arī 1837. gadā karlisti tika līdz Madridei, viņiem neizdevās pārņemt varu nozīmīgās Spānijas pilsētās. Pateicoties ārvalstu atbalstam Isabelai II un karlistu neveiksmēm, Karlosa V atbalstītāji nesaskatīja iespējas uzvarēt un bija gatavi uzsākt sarunas par konflikta pārtraukšanu. 1839. gada augustā tika parakstīts Vergaras līgums (Convenio de Vergara), kura rezultātā karlisti panāca, ka tiek saglabātas Navarras un Basku Zemes privilēģijas un virsnieki tiek integrēti Spānijas armijā. Pēdējā pretošanās reģionos tika pārtraukta 1840. gada vasarā.

Otrajam karlistu karam bija raksturīgi neliela mēroga konflikti Katalonijā. Trešais karlistu karš (dažreiz dēvēts arī par Otro karlistu karu, aizstājot lokāla rakstura sadursmes laika posmā no 1846. līdz 1849. gadam) norisinājās pēc Isabelas II lēmuma atstāt Spāniju, konfliktam 1872. gadā – Amadeo I (Amadeo I de España) valdīšanas laikā – atdzimstot Spānijas ziemeļaustrumos Karlosa VII (Carlos VII, Carlos de Borbón y Austria-Este) vadībā. Karš pastiprināja Pirmās Spānijas Republikas politisko nestabilitāti, kā rezultātā pēc Burbonu monarhijas atjaunošanas armijai izdevās apturēt karlistu pretošanos.

Karlistu kari ievērojami ietekmēja Spānijas sabiedrību, veicinot politisko nestabilitāti valstī un pasliktinot iedzīvotāju sociālo stāvokli. Konfliktu rezultātā Spānijā nostiprinājās konstitucionāla monarhija. Karlisms turpināja pastāvēt arī 19. un 20. gs., tā atbalstītājiem Spānijas pilsoņu karā iesaistoties nemiernieku pusē. Mūsdienās karlisma kā politiskas kustības popularitāte ievērojami mazinājusies.

Karlistu kara ainas gleznojuši tādi mākslinieki kā Enrike Estevans i Visente (Enrique Estevan y Vicente), Augusto Ferrers Dalmau (Augusto Ferrer Dalmau), Viktors Morelji (Víctor Morelli), Fransisko de Paula Van Alens (Francisco de Paula Van Halen) u. c. Konflikti kā sižets bijuši ļoti populāri un ārkārtīgi plaši atspoguļoti jau 19. gs. spāņu daiļliteratūrā un dzejā. Interesi par kariem izrādījuši arī attiecīgā laikmeta Lielbritānijas rakstnieki, piemēram, Frederiks Hārdmens (Frederick Hardman) darbā “Salamankas students” (The Student of Salamanca, 1845–1846), Edvards Augustuss Milmens (Edward Augustus Milman) darbā “Ceļmalas krusts; jeb Gomesas uzbrukums. Stāsts par karlistu karu” (The Wayside Cross; or, the Raid of Gomez, A Tale of the Carlist War, 1847). Par šiem konfliktiem rakstījuši arī tādi populāri rakstnieki un publicisti kā Pio Baroha (Pío Baroja), Benito Peress Galdoss (Benito Pérez Galdós), Migels de Unamuno (Miguel de Unamuno), Ramons del Valje-Inklāns (Ramón del Valle-Inclán).

Kino kari iekļauti tādu filmu sižetos kā “Desmit šautenes gaida” (Diez fusiles esperan, režisors Hosē Luiss Saenss de Eredija, José Luis Sáenz de Heredia, 1959), “Santa Krusa, priesteris partizāns” (Santa Cruz, el cura guerrillero, režisors Hosē Marija Tuduri, José María Tuduri, 1991), “Govis” (Vacas, režisors Hulio Medems, Julio Médem, 1992), “Visi mēneši” (Ilargi Guztiak, režisors Igors Legarreta, Igor Legarreta, 2020).