Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir viens no ekonomiskās aktivitātes pamatrādītājiem, kas sniedz vispārēju ieskatu ekonomiskajā situācijā un tiek plaši lietots ekonomikas analīzē, prognozēšanā, valsts politikas izstrādē. To aprēķina, izmantojot datus par iekšzemes ražošanu, izlietojumu un ienākumiem. Atkarībā no tā, kādās cenās tiek veikts IKP aprēķins, izšķir nominālo un reālo IKP. Nominālais IKP mēra ekonomikas kopējo izlaides vērtību faktiskajās cenās, t. i., tā perioda cenās, kad šī produkcija ir ražota. Reālais IKP tiek rēķināts salīdzināmās cenās ‒ izvēloties viena konkrēta gada (bāzes gada) cenas. Reālais IKP mēra faktiskās izmaiņas ekonomikā starp dažādiem laika posmiem. Ar tā palīdzību var novērtēt reālo preču un pakalpojumu apjomu, neņemot vērā cenu izmaiņas. Tas tiek izmantots kā galvenais ekonomikas izaugsmi raksturojošais rādītājs (apskatot reālā IKP pieauguma tempu). Savukārt nominālā IKP pieaugums ietver gan saražotās produkcijas apjoma, gan cenu izmaiņas. Tādējādi nominālais IKP bieži vien palielinās inflācijas ietekmē, kad aug preču cenas, bet nepalielinās ražošanas apjoms.

Lai noskaidrotu, kā darbojas ekonomiskā sistēma kopumā, izprastu ekonomiskos procesus un analizētu situāciju tautsaimniecībā, ir svarīgi atsevišķas ekonomiskās darbības apkopot (sasummēt) un iegūt noteiktus koprādītājus, kas atspoguļo valsts ekonomiskās darbības rezultātus un raksturo iedzīvotāju labklājības līmeni. IKP ir viens no nacionālo kontu sistēmas (NKS) rādītājiem, kas tiek rēķināts pēc vienotas metodoloģijas, tāpēc to plaši izmanto starptautiskajos salīdzinājumos gan kā valsts ekonomiskā stāvokļa raksturotāju, gan arī lai novērtētu valstī saražoto gala preču un pakalpojumu apjomu, kā arī radītos ekonomiskās darbības kopējos ieņēmumus un iedzīvotāju labklājību (izsakot IKP uz vienu valsts iedzīvotāju). Svarīgs rādītājs ir potenciālais IKP. Potenciālais IKP ir maksimāli iespējamo gala preču un pakalpojumu daudzums, ko var saražot tautsaimniecībā, pilnīgi izmantojot visus ražošanas resursus. Tas parāda, cik liels varētu būt ražošanas apjoms, ja ekonomika darbotos ar pilnu jaudu un pilnu nodarbinātību. Potenciālais IKP lielums atkarīgs no pieejamo resursu daudzuma un kvalitātes, un tā izmaiņas var ietekmēt resursu daudzuma izmaiņas, kā arī tehnoloģiju attīstība. Starpību starp potenciālo un reālo IKP sauc pa IKP pārrāvumu, un tas atspoguļo, cik daudz no esošajiem resursiem netiek pilnīgi izmantoti.

IKP ietver tikai gala preces un pakalpojumus jeb galaproduktus. Galaprodukts ir preces un pakalpojumi, kas tiek saražoti gada laikā un paredzēti galīgajam patēriņam. Galaprodukts ietver patēriņa priekšmetus ‒ gan ilglietošanas, piemēram, televizorus, automašīnas, datorus, gan tūlītējā patēriņa preces ‒, pakalpojumus, kapitālpreces jeb preces, kas tiek izmantotas kā investīcijas (ražošanas iekārtas, izejvielas) un krājumus (produkcija, kas ir saražota konkrētajā gadā, bet nav realizēta). IKP neietver starppreces, kas tiek pirktas un izmantotas kā resursi to preču un pakalpojumu ražošanai, kas paredzētas galīgam patēriņam. Līdz ar to tiek novērsta dubultuzskaite IKP aprēķinos. IKP aprēķināšanā lieto trīs metodes jeb pieejas: izdevumu pieeju, ienākumu pieeju, ražošanas jeb pievienotās vērtības pieeju.

Rēķinot IKP pēc izdevumu pieejas, tiek skaitīti visu makroekonomikas subjektu izdevumi, t. i., mājsaimniecību patēriņa izdevumi, ko atspoguļo rādītājs “privātais patēriņš”, firmu izdevumi kapitālpreču iegādei jeb investīcijas, valdības izdevumi un starpība starp preču un pakalpojumu eksportu un importu jeb neto eksports. Rēķinot IKP pēc ienākumu pieejas, tiek skaitīti visu makroekonomikas subjektu ienākumi. Galvenais ienākumu veids ir kompensācija nodarbinātajiem, kas ietver gan darba algu strādājošajiem, gan strādājošo un uzņēmēju sociālos maksājumus. Firmu ienākumus raksturo tekošā peļņa, kam vēl jāpieskaita produktu (netiešie) nodokļi mīnus subsīdijas. Aprēķinot IKP pēc ienākumu metodes, tiek iegūta informācija par primāro ienākumu veidošanos, ko maksā uzņēmēji un kas paliek viņu rīcībā no pievienotās vērtības, kā arī par primāro ienākumu pārdali. Savukārt ražošanas jeb pievienotās vērtības pieeja ļauj novērtēt IKP nozaru griezumā. Rēķinot pēc šīs metodes, no kopējās preču un pakalpojumu izlaides tiek atņemts starppatēriņš, tādējādi tiek iegūta katras nozares pievienotā jeb beigu vērtība.

Tā kā ekonomikā viss ir savstarpēji saistīts, saņemtie ienākumi nosaka izdevumu apjomu, kas savukārt nosaka ražošanas apjomu un līdz ar to ienākumu lielumu, tādējādi, rēķinot IKP gan pēc izdevumu, gan ienākumu, gan ražošanas pieejas, rezultātam ir jābūt vienādam.

IKP raksturo ekonomiskās darbības rezultātus noteiktā valstī, neatkarīgi no tā, vai ražošanā izmantoti valsts iedzīvotāju vai ārvalstnieku resursi. Bez IKP vēl ir nacionālais kopienākums (Gross National Income), kas raksturo ekonomiskās darbības ienākumus, kas pieder valsts rezidentiem. Nacionālais kopienākums (NKI) ietver tikai valsts patstāvīgo iedzīvotāju (rezidentu) un to firmu radītos galaproduktus gan konkrētās valsts teritorijā, gan ārvalstīs. NKI ir mazāk stabils nekā IKP, jo tas lielā mērā ir atkarīgs no valsts rezidentu, kā arī ārvalstnieku ienākumu plūsmām, kas var būt mainīgas un neatspoguļot konkrētās valsts ekonomisko stāvokli.

Sākotnējais IKP pamatkoncepts parādījās 18. gs. beigās. Mūsdienu IKP koncepciju 1934. gadā izstrādāja krievu izcelsmes Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ekonomists Saimons Kuznecs (Simon Smith Kuznets), mēģinot izprast Lielo depresiju un tās ietekmi uz ekonomiku. 1944. gadā Bretonvudas konferencē to pieņēma kā galveno valsts ekonomikas mērauklu, un mūsdienās IKP tiek izmantots kā svarīgākais ekonomiskās attīstības procesu raksturojošais rādītājs. 

Lai gan IKP ir svarīgs informācijas nesējs un tiek plaši izmantots, lai raksturotu valsts ekonomisko situāciju un tās attīstības tendences, tomēr tam pastāv zināmi ierobežojumi. Pirmkārt, IKP aprēķinos, lai gan tiek iekļauta ēnu ekonomika, tomēr to precīzi novērtēt nav iespējams, līdz ar to IKP neatspoguļo visas ekonomiskās darbības un aktivitātes, kas notiek valsts teritorijā, tajā skaitā ārpustirgus darbības (piemēram, mājsaimniecības pašpatēriņam izgatavotās preces, personīgās mājas remontdarbi u. tml.). Otrkārt, IKP atspoguļo kvantitatīvās izmaiņas ekonomikā, bet neatspoguļo kvalitatīvos izmaiņas, kā arī dažādus negatīvos aspektus, kas tiek upurēti, lai panāktu straujāku tā pieaugumu, tajā skaitā vides degradāciju. IKP pieaugums var tikt panākts uz sabiedrībai kaitīgu lietu (ieroču, narkotiku u. tml.) ražošanas rēķina. Tāpat tas neatspoguļo ienākumu sadales nevienlīdzības pakāpi, jo tas var nonākt tikai nelielas iedzīvotāju daļas rīcībā. Jau 1943. gadā, kad S. Kuznecs to prezentēja ASV Kongresa ziņojumā, viņš brīdināja to neizmantot kā labklājības rādītāju.

IKP plaši izmanto kā starpvalstu ekonomiskā līmeņa salīdzināšanas instrumentu. Pēc tā apjoma vērtē konkrētās valsts tautsaimniecības lielumu un tās ražošanas efektivitāti jeb produktivitāti (izdalot IKP ar nodarbināto skaitu). Savukārt izsakot IKP uz vienu valsts iedzīvotāju, var novērtēt tās labklājības līmeni. Tā kā cenu līmenis dažādās valstīs atšķiras, IKP tiek pārrēķināts, ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības. Tādā veidā iegūst IKP pēc pirktspējas paritātes standarta (Purchasing Power Standard), kas raksturo IKP līmeni, kas novērtēts vienotā valūtā (visbiežāk eiro vai ASV dolāros) valstu grupai, kas piedalās aprēķinos, izslēdzot cenu atšķirības. Parasti ekonomiski vājāk attīstītās valstīs preču un pakalpojumu cenas ir zemākas nekā valstīs ar attīstītu ekonomiku, tāpēc tur IKP pēc pirktspējas paritātes (PPP) ir lielāks, nekā ja to rēķina, neņemot vērā PPP.