Uguns ekoloģija ir ļoti aktuāla ekoloģijas apakšnozare, jo klimata pārmaiņu ietekmē pieaug ugunsgrēku skaits, lielums, biežums un intensitāte. Uguns ekoloģija pēta uguns kā nozīmīga ekoloģiska procesa ietekmi uz ekosistēmu (mežu, krūmāju, zālāju), struktūru un funkcijām, augu un dzīvnieku sugām, ekoloģisko sistēmu atjaunošanos pēc ugunsgrēka un to, kā ekosistēmas pielāgojas uguns radītajiem traucējumiem (disturbances).
Kaut gan uguns tiek uztverta kā postošs spēks, tai ir būtiska nozīme ekosistēmu veselības un noturības veidošanā. Ugunsgrēks ir dabisks traucējums, kas miljoniem gadu gaitā ir ietekmējis ekosistēmas. Dažos reģionos ugunsgrēkiem ir izšķiroša nozīme ekoloģiskā līdzsvara uzturēšanā, palīdzot noteiktām augu sugām atjaunoties, kontrolēt invazīvās sugas un veicināt bioloģisko daudzveidību. Tomēr cilvēku darbības ir mainījušas ugunsgrēku režīmus visā pasaulē, izraisot gan vēsturiski plašus ugunsgrēkus, gan ugunsgrēku dzēšanu, kas izjauc dabiskos procesus un veicina vides problēmas, piemēram, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, augsnes degradāciju un saasina klimata pārmaiņu izpausmes.
Ugunsgrēki ir raksturīgi daudzām pasaules ekosistēmām, piemēram, mērenās joslas prērijām, subtropiskajām savannām un eikaliptu mežiem. Ļoti daudz pētījumu uguns ekoloģijā ir veikti mežos, jo sajās ekosistēmās ir liels kokaugu projektīvais segums un liela biomasa, un līdz ar to – potenciāli lielāki postījumi. Tomēr jāpiemin, ka ne visiem ekosistēmu tipiem ir raksturīgi ekoloģiskie traucējumi ugunsgrēku formā, un daudziem mežu un zālāju biotopiem uguns darbojas kā destruktīvs faktors.
Uguns ekoloģija pēta:
- uguns traucējumu dinamiku (izcelšanās cēloņi, atkārtošanās biežums),
- “degmateriālu” (fuel) dinamiku un klimata izmaiņas kopējā kontekstā,
- ietekmi uz ekosistēmām (postījumu raksturs un pakāpe),
- degumu atjaunošanos un ekoloģisko sukcesiju (sugu kolonizācija un faktori, kas to ietekmē),
- sugu adaptācijas uguns traucējumos (morfoloģiskie un dzīves stratēģiju pielāgojumi).
Ugunsgrēku režīmi ir uguns ekoloģijas pētījumu lokā kā būtiski ekosistēmas parametri, kas raksturo uguns traucējumu atkārtošanās biežumu, tās raksturīgo intensitāti, postījumu raksturu, izdegušo platību un degšanas sezonalitāti. Uguns traucējumu režīmu nosaka vairāki faktori – klimats, veģetācijas tips, kā arī cilvēka ietekme, piemēram, zemes lietojuma izmaiņas un mežu ugunsapsardzības līmenis.
Atjaunošanās pēc ugunsgrēka ir kritiski svarīga fāze ekosistēmu apsaimniekošanā, jo pēc traucējuma ir iespējamas vairākas attīstības trajektorijas, ko nosaka lokālie apstākļi, piemēram, sēklu bankas augsnē, barības vielu daudzums augsnē pēc deguma un citi faktori. Šie aspekti ir pamatā dažādām stratēģijām uguns izmantošanā, lai atjaunotu ekosistēmas.