Ļuiss Kompaniss bija viens no Katalonijas Kreiso republikāņu (Esquerra Republicana de Catalunya) partijas galvenajiem vadītājiem, aktīvs Katalonijas iedzīvotāju interešu aizstāvis un katalānisma simbols. Pirmais Katalonijas parlamenta prezidents (1932–1933), Katalonijas prezidents (1934; 1936–1940), 1934. gada oktobrī sacēlās pret Spānijas valdību un pasludināja reģiona suverenitāti federatīvā valstī.

Dzimis lauksaimnieku ģimenē ar dižciltīgu izcelsmi. Ieguvis augstāko izglītību tiesību zinātnēs Barselonas Universitātē (Universitat de Barcelona).

No 20. gs. sākuma Ļ. Kompaniss iesaistījās žurnālistikā. Par politiku sāka interesēties studiju laikā 19. un 20. gs. mijā. No 1903. gada aktīvi darbojās politikā, pārstāvot dažādas politiskās partijas. 1917. gadā iestājās Kataloņu republikāņu partijā (Partido Republicano Catalán). Jau politiskās karjeras sākumposmā vairākkārt aizturēts. Kā advokāts aizstāvēja Nacionālās darba konfederācijas (Confederación Nacional del Trabajo) sindikālistus, kas iesaistījās strādnieku protestos Spānijā “lielinieku trīsgades” (Trienio Bolchevique; trīs gadu laika posms pēc lielinieku apvērsuma Krievijā, kad Spānijā norisinājās plaši strādnieku nemieri) laikā. No 1922. gada aizstāvēja Katalonijas zemnieku intereses, iesaistoties zemes nomas attiecībās esošo vīndaru apvienībā (Unió de Rabassaires). Migela Primo de Riveras (Miguel Primo de Rivera) diktatūras laikā bija vīndaru apvienības laikraksta La Terra vadītājs.

1931. gadā vairākām Katalonijas partijām apvienojoties, kļuva par Katalonijas Kreiso republikāņu partijas biedru un vienu no galvenajiem vadītājiem. 1931. gadā ievēlēts Spānijas parlamentā Kortesos (Cortes Constituyentes), kur iesaistījās Katalonijas autonomijas statūta izstrādē. 1932. gada novembrī ievēlēts Katalonijas parlamentā, kura prezidents bija līdz 1933. gadam. 1933. gadā īslaicīgi bija Spānijas Kara flotes (Ministro de Marina de España) ministrs Manuela Asanjas (Manuel Azaña) valdībā.

Pēc Katalonijas prezidenta Franseska Masijas (Francesc Macià) nāves 1933. gada decembrī kļuva par likumsakarīgu vakantā amata pretendentu. 31.12.1933. ievēlēts par Katalonijas prezidentu. 1934. gadā atbalstīja kataloņu vīndariem labvēlīgu likumu par kultivācijas līgumiem (Ley de Contratos de Cultivos), tā rezultātā pieauga spriedze starp reģionālo un Spānijas centrālo pārvaldi. 1934. gada jūnijā Katalonijas parlamenta pieņemtais likums par kultivācijas līgumiem tika atzīts par antikonstitucionālu. Pēc lēmuma iekļaut Spānijas valdībā Spānijas Autonomo labējo konfederācijas pārstāvjus (Confederación Española de Derechas Autónomas) 06.10.1034. pasludināja lielāku Katalonijas autonomiju Spānijas Federatīvajā republikā, taču jau 07.10.1934. Katalonijas valdība un sacelšanās tika pārtraukta, uz nenoteiktu laiku apturot Katalonijas autonomiju, bet Ļ. Kompanisu arestēja, un tiesa piesprieda 30 gadu cietumsodu. No ieslodzījuma atbrīvots pēc Tautas frontes (El Frente Popular) uzvaras 1936. gada parlamenta vēlēšanās. Pēc atbrīvošanas no jauna pildīja Katalonijas prezidenta funkcijas.

Nacionālistiem īstenojot militāro sacelšanos, Spānijas pilsoņu kara sākumā Ļ. Kompaniss un reģiona pārvalde saskārās ar grūtībām nodrošināt sabiedrisko kārtību, paramilitārām vienībām un iedzīvotājiem, izrēķinoties ar republikāņu pretiniekiem. Konflikta laikā, Spānijas valdībai pārceļoties uz Kataloniju, reģiona autonomija saruka. Pēc Ebro kaujas, republikāņiem pakāpeniski zaudējot Katalonijas teritorijas, 05.02.1939. Ļ. Kompaniss kopā ar daudziem citiem bēgļiem šķērsoja Francijas un Spānijas robežu. Otrā pasaules kara laikā 13.08.1940. Francijā vācu slepenpolicija Gestapo apcietināja Ļ. Kompanisu un augusta beigās nodeva Fransisko Franko (Fransisco Franco) drošības iestādēm, kas bijušajam Katalonijas prezidentam piesprieda nāvessodu. Nošauts 15.10.1940.

Atbalstīja Katalonijas autonomijas statūta pieņemšanu un veicināja katalāņu republikānismu. Aizstāvēja strādnieku dzīves apstākļu uzlabošanu un Katalonijas zemnieku tiesības, īpaši vietējos zemes nomniekus vīndarus. Atbalstot zemniekiem labvēlīgu likumu par kultivācijas līgumiem nonāca konfliktā ar Spānijas centrālo pārvaldi, un tā rezultātā likums tika apturēts. Spānijas pilsoņu kara laikā atbalstīja republikāņus, to starpā veicinot sadarbību starp dažādām politiskajām partijām un Nacionālo darba konfederāciju, lai stiprinātu republikāņu vienotību.

Atbalstot Katalonijas autonomiju Spānijā, kļuva par katalānisma simbolu, īpaši šo lomu paspilgtināja sabiedrībā plašu atpazīstamību ieguvušie Ļ. Kompanisa ieslodzījuma attēli pēc 1934. gada oktobra sacelšanās. Pozitīvi novērtējot politiķi, Spānijas pilsoņu kara laikā Katalonijas prezidentu vārdā nosaukta paramilitāra Masijas-Kompanisa vienība (Columna Macià-Companys), 1979. gadā Ļ. Kompanisa vārdā Barselonā nosaukta iela (Passeig de Lluís Companys), arī citur Spānijā ielas ieguvušas Ļ. Kompanisa vārdu, bet 2001. gadā viņa vārdā nosaukts bijušais Barselonas olimpiskais stadions (Estadi Olimpic Lluis Companys), 2014. gadā Ļ. Kompanisa dzimtajā pilsētā atvērts viņa darbībai veltīts centrs (Espai Lluís Companys) ar patstāvīgo izstādi.

Negatīvi Katalonijas autonomiju un Ļ. Kompanisa darbību vērtējuši centralizētas Spānijas pārvaldes atbalstītāji. Vairāki vēsturnieki Katalonijas Kreiso republikāņu partiju raksturojuši kā populistisku.

Ļ. Kompanisam veltīti vairāki pieminekļi, piemēram, katalāņu tēlnieka Antoni Boledas i Rivaltas (Antoni Boleda i Ribalta) skulptūra El Tarosā, Fransisko Lopesa Ernandesa (Francisco López Hernández) piemineklis, kas 1998. gadā atklāts Barselonā, skulptora Bruno Galjarta Pardo (Bruno Gallart Pardo) 2005. gadā atklātā skulptūra Tarragonā. L. Kompaniss atainots spēlfilmā “Kompaniss, process Katalonijā” (Companys, procés a Catalunya, režisors Žoseps Marija Forns, Josep Maria Forn, 1979).