Sākotnējā apdzīvotība iesniedzas vēlajā bronzas laikmetā, bet galvenais apmetnes apdzīvotības posms bija 3.–6./7. gs. Apmetnes teritorijā 8. gs. ierīkots latgaļu kapulauks.

Šo dubulto arheoloģisko senvietu pirmoreiz pētīja 1938. gadā, kad, pārbaudot Pieminekļu valdē ienākušās ziņas par atradumiem, izrakumus veica Elvīra Šnore un atklāja sešus apbedījumus. Izrakumi viņas vadībā tika turpināti 1948. gadā, kad izpētīja 20 apbedījumus un konstatēja arī apmetnes kultūrslāni, kā arī 1955. un 1957.–1958. gadā, kad galvenā uzmanība tika pievērsta apmetnes izpētei. Pavisam Kivtos izpētīja 175 apbedījumus un ap 6600 m² jeb 7/10 no apmetnes teritorijas.

Apmetnes apdzīvotības un kapulauka izmantošanas laikā ūdens līmenis Cirma ezerā bija par 1 m augstāks nekā mūsdienās, tāpēc arheoloģiskais piemineklis tolaik atradās uz saliņas vai vismaz pussaliņas. Mūsdienās apmetne atrodas uz vāji izteikta pauguriņa ieplakā starp diviem labi izteiktiem morēnu pauguriem. Arī senvietas pauguriņš sastāv no morēnas smilšmāla.

Kivtu pauguram raksturīgi trīs ezeram perpendikulāri padziļinājumi – dabiskas ieplakas. Tās bija pildītas ar apmetnes kultūrslāni, kura biezums sasniedza 1,3 m. Intensīvas zemes apstrādāšanas dēļ apmetnes augstākajās vietās kultūrslānis iznīcināts – noarts nogāzēs. Šo trīs ieplaku malās zināmos attālumos novietoti palieli laukakmeņi, kas, iespējams, norāda uz aizsargžoga paliekām. Apmetnes kultūrslānī visbiežāk atklāti pavardi, bet konkrētas celtņu vietas iezīmējās reti. Pirmie iemītnieki vēlajā bronzas laikmetā sāka apdzīvot centrālo ieplaku. Šajā senākajā apdzīvotības posmā bija raksturīgas zemē iedziļinātas apaļas ēkas ap 3 m diametrā ar akmeņu pavardiem. Iespējams, bijušas arī četrstūrainas celtnes. Raksturīgie atradumi – krama rīki, kaula īleni un adatas, akmens cirvji; māla trauki pārstāvēti ar švīkāto, gludo un tekstilo keramiku.

Galvenais apmetnes apdzīvotības posms bija 3.– 6./7. gs. Šajā laikā bez centrālās ieplakas bija apdzīvotas arī ieplakas austrumos un rietumos. Guļkoku ēku izmērus varēja noteikt tikai atsevišķos gadījumos, – tās bijušas 5 x 5 m un 6 x 7 m lielas guļkoku būves. Pavardi atradušies ēkas dienvidu stūrī. Iespējams, ka bijuši arī slieteņi ar pavardu centrā.

Apmetnes iemītnieki nodarbojās ar zemkopību un lopkopību. Uz zemkopību norāda atrastie dzelzs sirpji un graudberži, kā arī 26 paleobotāniskajos paraugos konstatētās miežu, mīksto un divgraudu kviešu sēklas. Paraugos atrada arī cūku pupas un zirņus. Par lopkopību liecina atrastie mājdzīvnieku kauli. No tiem 51,4 % piederēja liellopiem, 20,6 % zirgiem, 17,4 % aitām un kazām, bet 8,1 % cūkām. Nomedīto meža dzīvnieku kauli bija tikai 2,5 % no visiem dzīvnieku kauliem. Visvairāk medīti aļņi, tad mežacūkas, tauri un bebri. Tika zvejotas arī ezera zivis.

Apmetnē nodarbojās arī ar bronzas rotu izgatavošanu, bet atrastie dzelzs sārņi, kas radušies, apstrādājot jēldzelzi, norāda uz kalēja darbību. Apmetnē izgatavoja arī audumus, uz ko norāda koka vērpjamvārpstai uzmaucamie māla un akmens skriemeļi.

Nozīmīgu atradumu daļu veido māla trauku lauskas. Šajā vēlākajā apdzīvotības posmā dominēja tekstilā keramika, kas sastādīja 69,5 % no visas atrastās keramikas. 21,2 % bija gludā, bet 8,2 % spodrinātā keramika. Spriežot pēc tekstilās keramikas dominances, apmetnes iemītnieki bija Baltijas jūras somi. Kultūrslāņa virsējā daļā nelielā skaitā atrada arī apmestās un nagiespiedumiem rotātās keramikas trauku lauskas. Šīs keramikas parādīšanās saistāma ar ienākošās latgaļu kultūras ietekmi.