Baltirbe ir par balodi nedaudz lielāks vistveidīgo putnu kārtas putns. Sugai ir cirkumboreāla izplatība – tā sastopama gan Ziemeļamerikas, gan Eirāzijas ziemeļu daļā. Latvijā suga gandrīz izzudusi – ligzdojošā populācija ir 0–1 pāris. Latvijā apdzīvoja augstos purvus, bet citur areālā apdzīvo arī virsājus, boreālos mežus un tundru. Pārtiek galvenokārt no augiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Tetrao lagopus, taču mūsdienās baltirbes zinātniskais nosaukums ir Lagopus lagopus. Nosaukums lagopus atvasināts no sengrieķu valodas vārdiem λαγως, lagos ‘zaķis’ un πους, pous ‘kāja’. Šis nosaukums baltirbei dots tās apspalvoto kāju dēļ.

Baltirbei izdalītas 15 pasugas. Eiropā sastopamas četras no tām: Lagopus lagopus lagopus (Skandināvija, Somija, Krievijas Eiropas daļas ziemeļi), Lagopus lagopus hibernica (Īrija), Lagopus lagopus variegata (salas pie Tronheimas Norvēģijā), Lagopus lagopus rossica (no Baltijas valstīm līdz Krievijas centrālajai daļai). Latvijā sastopama pasuga L. l. rossica.

Ķermeņa garums 36–43 cm, svars tēviņam – 535–700 g, mātītei – 525–650 g. Par balodi nedaudz lielāks putns. Vasarā mugurpuse rūsganbrūni melnbalti raiba, vēders un spārni balti. Ziemā apspalvojums pilnīgi balts, izņemot melno asti.

Galvenais sauciens, kas kalpo kā dziesma, ir paātrināta skaļu, nazālu, lēkājošu rējienu virkne, kas noslēdzas ar trelli: “kau, kau, kau-ke-ke-kekerrrr”.

Baltirbe ir nometnieks.

Latvijā apdzīvo augstos purvus, bet citur arī boreālos (galvenokārt bērzu) mežus, tundru un virsājus.

Pārtiek galvenokārt no augiem – bērzu un kārklu pumpuriem un dzinumiem, viršiem. Vasarā svarīga barība ir Vaccinium ģints augu (melleņu, zileņu u. c.) un visteņu ogas un lapas. Vasarā, it īpaši mazuļi, ēd arī posmkājus, taču, salīdzinot ar citām irbju sugām, to nozīme barībā ir maza.

Ligzda ir sekla bedrīte zemē, var būt izklāta plānā kārtā ar zāli, sūnām un viršiem. Ligzdu veido mātīte.

Olas dzeltenīgas vai iesarkanas, ar brūniem vai sarkanbrūniem raibumiem. Dējumā 6–11, reizēm – 4–17 olas. Gadā viens perējums. Perē tikai mātīte, bet tēviņš uzturas tuvumā. Perēšanas ilgums – 20–26 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Kad mazuļi atstājuši ligzdu, mātīte tos silda un tēviņš palīdz tos sargāt, bet barību mazuļi atrod paši. Lidspēju mazuļi iegūst 12–13 dienu vecumā. Ģimene paliek kopā līdz vēlam rudenim un ziemā var apvienoties bariņos ar citām baltirbēm.

Sugai ir cirkumboreāla izplatība – tā sastopama gan Ziemeļamerikas, gan Eirāzijas ziemeļu daļā. Āzijā izplatības areāls uz dienvidiem sniedzas līdz Mongolijas rietumu daļai, bet Eiropā suga nav sastopama tālāk uz dienvidiem par Baltkrievijas centrālo daļu, turklāt izplatības areāla dienvidu robeža apliec Skandināvijas dienvidu daļu un lielā mērā arī Baltijas valstis.

Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatības areāls Eiropā sašaurinājies, galvenokārt sugai izzūdot no areāla rietumu un dienvidu daļas. Tomēr šobrīd Eiropas populācija tiek uzskatīta par stabilu.

Latvijā izplatība šķietami samazinājusies jau starp 1980.–1984. un 1985.–1989. gadu, taču salīdzinājumu apgrūtina būtiskas atšķirības teritorijas izpētē. 2000.–2004. gadā suga konstatēta tikai divās vietās, 2013.–2017. gadā – vienā (Spirku purvā Ludzas novadā). Ticama vai pierādīta ligzdošana 21. gs. nav reģistrēta. Latvijas ligzdojošā populācija tiek vērtēta kā 0–1 pāri liela. Īstermiņā populācija ir stabila (ņemot vērā, ka suga jau ilgāku laiku ir gandrīz izzudusi), bet ilgtermiņā populācija sarūk. Iespējams, šobrīd suga Latvijā jau izzudusi.

Ne pasaules, ne Eiropas līmenī baltirbe nav atzīta par apdraudētu sugu. Latvijā tā atzīta par kritiski apdraudētu.

Iemesli populācijas lejupslīdei Latvijā nav pētīti, taču, vērtējot izplatības sašaurināšanos Eiropā kopumā, tiek norādīts uz klimata pārmaiņu iespējamo ietekmi. Piemēram, bezsniega ziemās baltirbe ir ļoti viegli pamanāma plēsējiem.

Senākos laikos baltirbe Latvijā bija medījams putns, taču jau 1936. gadā izdotajā Nikolaja fon Tranzē un Reiņa Sināta grāmatā “Latvijas putni” norādīts, ka baltirbju “skaits Latvijā pēdējos gadu desmitos ir tik lielā mērā gājis mazumā, ka viņam medniecības ziņā sen vairs nav tāda loma, kā tas bija [pagājušā gadsimta] beigās”. Mūsdienās baltirbe nav iekļauta Latvijā medījamo sugu sarakstā, bet daudzviet citur izplatības areālā (gan Eirāzijā, gan Ziemeļamerikā) suga tiek medīta. 

Baltirbe iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā. Tā iekļauta arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.