Laukirbe ir baloža lieluma vistveidīgo putnu kārtas putns. Dabiskais izplatības areāls aptver lielāko daļu Eiropas un Āzijā stiepjas līdz Kazahstānas austrumiem. Introducēta arī Ziemeļamerikā. Latvijas ligzdojošā populācija ir 500–1100 pāru liela. Ilgtermiņā populācija samazinās. Apdzīvo zālājus un laukmalas. Pārtiek galvenokārt no sēklām un augu daļām, bet mazuļu barībā nozīmīgi ir kukaiņi.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Tetrao perdix, taču mūsdienās laukirbes zinātniskais nosaukums ir Perdix perdix. Perdix ir ‘irbe’ latīņu valodā.

Laukirbei izdalītas astoņas pasugas: Perdix perdix perdix sastopama no Lielbritānijas un Skandināvijas dienvidu daļas līdz Grieķijai un Bulgārijai, Perdix perdix armoricana (Francijas dienvidrietumu daļa), Perdix perdix sphagnetorum (Nīderlandes ziemeļu daļas un Vācijas ziemeļrietumu daļas kūdrāji), Perdix perdix hispaniensis (Portugāles ziemeļaustrumu un Spānijas ziemeļu daļa), Perdix perdix italica (Itālija), Perdix perdix lucida (no Somijas līdz Urālu kalniem, dienvidos – līdz Melnajai jūrai un Ziemeļkaukāzam), Perdix perdix canescens (no Turcijas līdz Dienvidkaukāzam un Irānas ziemeļrietumiem), Perdix perdix robusta (no Urālu kalniem līdz Sibīrijas dienvidrietumu daļai un Ķīnas ziemeļrietumiem). Latvijā, visticamāk, sastopama pasuga P. p. lucida un, iespējams, arī P. p. perdix.

Ķermeņa garums 29–31 cm, svars 310–455 g. Baloža lieluma putns. Mugurpuse brūni raiba, ķermeņa apakšpuse pelēka ar smalkiem šķērsraibumiem, uz sāniem kastaņbrūnas šķērssvītras. Sejas daļa un rīkle ruda. Tēviņam uz vēdera tumšs pakavveida laukums, mātītei tas neizteikts. Lidojumā uzkrītošas rūsganbrūnās astes spalvas.

Dziesma – spalgs, čerkstošs un atkārtots “kirr–hek”, kas biežāk dzirdams rītausmā, krēslā vai naktī. Dzied abu dzimumu putni.

Laukirbe ir nometnieks.

Apdzīvo zālājus, laukmalas, grāvmalas un ežas, arī atmatas. Ziemā sastopama arī apdzīvotu vietu tuvumā.

Ēd galvenokārt augus – dažādas sēklas un augu zaļās daļas, taču mazuļiem pirmajās divās dzīves nedēļās lielu daļu barības veido dažādi kukaiņi.

Ligzda ir sekla bedrīte uz zemes, parasti augu aizsegā. Tā izklāta ar sausu zāli un lapām.

Olas vienkrāsainas – brūnas, dzeltenbrūnas vai olīvzaļas. Olu izmērs vidēji ir 36,5x27,3 mm. Dējumā 9–20, reizēm – 8–23 olas. Gadā viens perējums. Perē tikai mātīte, bet tēviņš uzturas tuvumā. Perēšanas ilgums – 23–25 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos vadā abi vecāki. Lidspēju mazuļi iegūst 16 dienu vecumā, taču kopā ar vecākiem uzturas līdz nākamajam pavasarim.

Laukirbe lido nelabprāt un iztraucēta cenšas aizbēgt skrienot. Ja tomēr lido, tad zemu virs zemes. Visbiežāk laukirbes gadās novērot, kad tās iznāk uz ceļa, kas iet gar laukiem vai zālājiem.

Dabiskais izplatības areāls aptver lielāko daļu Eiropas, izņemot dienvidu daļu un Skandināvijas centrālo un ziemeļu daļu, un Āzijā stiepjas līdz Kazahstānas austrumiem. Introducēta arī Ziemeļamerikā, kur apdzīvo reģionu Amerikas Savienoto Valstu ziemeļos un Kanādas dienvidos.

Izplatības areāls Eiropā kopš 20. gs. 80. gadiem sašaurinājies, sugai izzūdot no apgabaliem areāla rietumu un dienvidu daļā. Arī populācijas lielums Eiropā sarūk.

Latvijā sugas izplatība starp 1980.–1984. un 2000.–2004. gadu samazinājusies un turpinājusi sarukt arī starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu. Ligzdojošā populācija ir 500–1100 pāru liela. Ilgtermiņā populācija samazinās, bet īstermiņā tā ir stabila.

Ne pasaules, ne Eiropas līmenī laukirbe nav atzīta par apdraudētu sugu. Apdraudētības novērtēšanai Latvijā trūkst datu.

Latvijā draudi nav pētīti, bet zināms, ka Eiropā kopumā sugu apdraud lauksaimniecības intensitātes palielināšanās, kas noved pie barības un ligzdošanas vietu pieejamības samazināšanās un plēsonības ietekmes pieauguma.

Kādreiz laukirbe Latvijā bija medījams putns, mūsdienās tā vairs nav iekļauta medījamo sugu sarakstā. Taču citviet Eiropā sugu atļauts medīt. 

Reizēm Latvijā cilvēki laukirbes piebaro. Iespējams, tas notika biežāk, kad suga vēl bija medījama un ziemas vidēji bargākas. Aukstās, sniegiem bagātās ziemās bez cilvēka palīdzības daudz laukirbju iet bojā. 

Irbe pieminēta daudzās latviešu tautasdziesmās, un daļā gadījumu ir nepārprotami, ka domāta tieši laukirbe, piemēram: 

“Sudrabota irbe skrēja

Pār kundziņa tīrumiņu;

Pate irbe sudrabota,

Spārnu gali apzeltīti.” 

Tautasdziesmās irbe nereti salīdzināta ar meiteni: 

“Gludu galvu saglaudiju,

Sēdos brāļu vidiņā.

Saka tautas vērdamās:

Irbe sēd vanagos.” 

Laukirbe iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā. Tā iekļauta arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.