Latvijas teritorijā savvaļā ir reģistrētas sešas vistveidīgo putnu sugas. Vēl viena suga – medību fazāns – izbēgusi no nebrīves un pagaidām pastāvīgu populāciju neveido. Vistveidīgie putni Latvijā, izņemot paipalu, ir nometnieki, tāpēc sastopami visu gadu. Apdzīvo dažādus biotopus: purvus, mežus un lauksaimniecības zemes. Gadā viens perējums. Mazuļi ir ligzdbēgļi.

Kopumā vistveidīgo putnu kārtā ietilpst piecas dzimtas, no kurām Latvijā sastopama viena – fazānu dzimta. Fazānu dzimtā ietilpst divas apakšdzimtas, no kurām Latvijā savvaļā reģistrētas vienas – fazānu – apakšdzimtas sugas. Latvijā savvaļā reģistrētas sešas vistveidīgo putnu sugas. Lai gan atzīmēta arī medību fazāna ligzdošana savvaļā, visbiežāk viņš netiek uzskatīts par Latvijas savvaļas putnu, jo šie putni nāk no nebrīves un pastāvīga populācija nav izveidojusies. 

Vistveidīgajiem putniem raksturīgs salīdzinoši drukns ķermenis, īss knābis un kakls. Spārni īsi un noapaļoti. Krūšu muskuļu uzbūve ļauj strauji pacelties spārnos un uzņemt ātrumu, tomēr viņi arī ātri nogurst, tāpēc pārlidojumi visbiežāk ir īsi. Kājas salīdzinoši īsas, taču labi attīstītas un piemērotas staigāšanai. Rubeņu tribas sugām apspalvojums blīvs, ļaujot putniem izdzīvot aukstā klimatā. Tēviņi visbiežāk ir lielāki nekā mātītes.

Apspalvojuma krāsa visbiežāk maskējoša – brūni, pelēki un melni raibumota. No Latvijas savvaļas sugām vienīgi rubeņu un medņu tēviņi ir izņēmums. Viņiem apspalvojuma pamatkrāsa ir zilganmelna.

Visas Latvijā sastopamās vistveidīgo putnu sugas, izņemot paipalu, ir nometnieki, t. i., pavada Latvijā visu gadu. Paipala ziemu pavada Āfrikā un Latvijā ir sastopama no aprīļa beigām līdz septembrim.

Latvijā vistveidīgie putni apdzīvo ļoti dažādas dzīvotnes. Laukirbe un paipala ir tipiskas lauksaimniecības ainavas sugas. Lauksaimniecības zemēs novērojams arī rubenis, taču viņš vairāk saistīts ar purviem un purvmalu mežiem. Mednim ļoti izteikta saistība ar veciem priežu mežiem, īpaši purvu malās. Mežirbe sastopama dažādos mežos, taču būtiski, lai tajos būtu gan skujkoki, gan bagāts pamežs. Baltirbe ligzdo augstajos purvos.

Vistveidīgie putni galvenokārt pārtiek no augu valsts barības: pumpuriem, lapām, ogām, sēklām un citas. Meža sugām īpaša nozīme barībā ir ogām, īpaši mellenēm. Kukaiņus un citu dzīvnieku valsts barību patērē samērā maz. Vienīgi mazuļiem pirmajās dzīves dienās vai nedēļās kukaiņi un citi bezmugurkaulnieki ir pamatbarība.

Novērojamas gan monogāmas (mežirbe, baltirbe, laukirbe), gan poligāmas (rubenis, mednis) attiecības starp tēviņiem un mātītēm. Paipalām novērota gan monogāmija, gan poligāmija. Rubeņiem un medņiem raksturīgi riesti – tēviņu pulcēšanās noteiktās vietās, kur viņi dzied, cīnās un izrādās, sacenšoties par mātīšu uzmanību.

Ligzda atrodas uz zemes, visbiežāk labi noslēpta. Noslēpt ligzdu palīdz arī mātītes maskējošais apspalvojums. Paļaujoties uz šo maskēšanos, mātītes, tuvojoties iespējamām briesmām, visbiežāk neatstāj ligzdu līdz pēdējam brīdim. Arī monogāmām sugām visbiežāk perē tikai mātītes.

Mazuļi ir ligdzbēgļi. Tiklīdz viņi ir nožuvuši – seko mātītei. Mazuļi var baroties patstāvīgi, mātītei neparādot, ko un kā ēst. Drīz, vēl pirms pilnīga spalvu tērpa izveidošanās, viņi var mazliet lidot, kas palīdz izvairīties no plēsējiem. Mātīte mazuļus aizved uz labām barošanās vietām, aizsargā pret uzbrucējiem, brīdina no briesmām. Pats galvenais – silda, jo mazuļiem sākumā nav pietiekami attīstīta termoregulācija un viņi var ātri nosalt.

Vistveidīgie putni tradicionāli ir bijuši populārs medījums. Šobrīd Latvijā ierobežoti medījami medņi un rubeņi, bet nelimitēti – raķeļi (medņa un rubeņa hibrīdi) un mežirbes, arī fazāni.

Ilgtermiņa populācijas tendence kopš 20. gs. 80. gadu beigām un 90. gadu sākuma baltirbei un laukirbei ir negatīva. Baltirbe šajā laikā faktiski izzudusi. Rubeņa populācija ilgtermiņā pieaugusi. Savukārt paipalas populācijai raksturīgas izteiktas svārstības. Medņa un mežirbes ilgtermiņa populācijas tendences nav zināmas, ņemot vērā grūtības salīdzināt dažādas kvalitātes un ar atšķirīgām metodēm ievāktus datus. Tomēr ticami, ka medņa populācija ir sarukusi, lejupslīdei sākoties jau pirms iepriekš minētā perioda.

Īstermiņā visstraujākais populācijas sarukums bijis mežirbei, kurai laikā no 2005. līdz 2018. gadam populācija samazinājusies par 79 %. Šajā laikā sarukusi arī paipalu populācija. Laukirbes un medņa populācijas bijušas stabilas, bet rubeņa īstermiņa populācijas tendence nav zināma.

Mežā ligzdojošās vistveidīgo sugas apdraud mežsaimnieciskā darbība un, iespējams, arī plēsīgo zvēru skaita pieaugums. Savukārt lauku putnu gadījumā būtisks drauds ir lauksaimniecības intensitātes palielināšanās. Ticami, ka galvenais iemesls baltirbju izzušanai no Latvijas ir klimata pārmaiņas, t. i., siltākas ziemas.

Lai gan visu Latvijā sastopamo vistveidīgo putnu pasaules populācijas sarūk, mūsdienās nevienas sugas lejupslīde nav tik strauja, lai to atzītu par pasaulē apdraudētu. 

Trīs no Latvijā sastopamajām vistveidīgo kārtas sugām – mežirbe, rubenis, mednis – ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamas (iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā).

Latvijā īpaši aizsargājamas ir visas sešas savvaļas vistveidīgo putnu sugas.