Mežirbe ir fazānu dzimtas putns baloža lielumā ar pelēkbrūni rūsgani baltraibu apspalvojumu. Sastopama no Francijas austrumu daļas līdz Krievijas austrumiem. Izteikts nometnieks. Latvijā ligzdo 4858–24069 mežirbju pāru. Apdzīvo dažādus mežus ar bagātīgu pamežu. Pieaugušie putni pārtiek galvenokārt no dažādām augu daļām, sēklām un augļiem.

1758. gadā Karls Linnejs (Carl Linnaeus) sugai devis nosaukumu Tetrao bonasia, bet mūsdienās sugas zinātniskais nosaukums ir Tetrastes bonasia. Iepriekš lietots arī nosaukums Bonasa bonasia, kas joprojām atrodams daudzās publikācijās.

Sugai izdalītas 11 pasugas. Latvijā sastopama nominālpasuga Tetrastes bonasia bonasia.

Ķermeņa garums – 35–40 cm, svars – 370–430 g. Baloža lieluma putns. Mātītes pavisam nedaudz mazākas nekā tēviņi. Apspalvojums pelēkbrūni rūsgani baltraibs. Tēviņam ir īss cekuls, melna rīkle ar baltu apmali un pelēcīga aste ar platu melnu joslu galā. Mātītei cekuls ir īsāks, rīkle – brūna ar baltiem raibumiem.

Tēviņa dziesma, ko var dzirdēt agri pavasarī (martā–aprīlī) un arī rudenī, ir ļoti smalks svilpiens “cīīīīī-cīīī-ci’i”.

Mežirbe ir izteikts nometnieks.

Apdzīvo jauktus skujkoku un lapu koku mežus. Samērā šauri specializētas prasības pēc daudzveidīgas mežaudzes struktūras, kur būtiska ir diezgan bieza mežaudze no zemes līdz apmēram septiņu metru augstumam (pamežs, paauga un otrais stāvs) un dažādi struktūras elementi: kritalas, pārejas no klajumiņiem uz vietām ar biezu veģetāciju, vietas smilšu vannām.

Ziemā pārtiek no lapu koku (alkšņu, bērzu u. c.) spurdzēm, pumpuriem un dzinumiem. Pavasarī sāk baroties ar šo pašu koku jaunajām lapām un, ja tos nesedz sniegs, arī ar zemsedzes augu lapām un ziediem. Vasarā svarīga barība ir ogas, it īpaši melleņu un citu Vaccinium ģints augu. Mazuļi pirmajās desmit dienās pārtiek gandrīz tikai no dažādiem bezmugurkaulniekiem, bet pēc tam pamazām pāriet uz augu valsts barību.

Ligzdu būvē mātīte viena pati. Ligzda ir sekla iedobe zemē, izklāta ar zāli, lapām un citiem augu materiāliem, labi apslēpta zemsedzes veģetācijā vai zem izgāztu koku saknēm.

Olas dzeltenīgi brūnganas ar sarkanbrūniem plankumiem. Olu izmērs vidēji ir 41,5x28,5 mm. Latvijā dējumā 6–11 olas, gadā viens perējums. Perē tikai mātīte. Perēšanas ilgums ir apmēram 25 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos vadā mātīte viena pati. Lidspēju mazuļi iegūst apmēram 15 dienu vecumā.

Plašs izplatības areāls – no Francijas austrumu daļas līdz Ķīnas ziemeļiem dienvidos un no Skandināvijas ziemeļiem līdz Krievijas austrumiem ziemeļos.

Izplatības areāls Eiropā kopš 20. gs. 80. gadiem nedaudz sašaurinājies, bet populācijas lieluma tendence nav zināma.

Latvijas ligzdojošā populācija ir 4858–24069 pāru liela. Īstermiņā populācija samazinās, taču ilgtermiņa tendence nav zināma. Arī sugas izplatība Latvijā kopš 20. gs. 80. gadiem būtiski samazinājusies.

Pasaules un Eiropas mērogā suga nav apdraudēta, taču Latvijā tā klasificēta kā stipri apdraudēta.

Latvijā un arī citās valstīs mežirbe tradicionāli ir medījams putns. Latvijā no 2015. līdz 2024. gadam nomedītas vidēji 86 mežirbes sezonā.

Mežirbe minēta arī latviešu tautasdziesmās. Lai gan lielākoties tautasdziesmās minētā irbe ir laukirbe, ir virkne gadījumu, kad nepārprotami domāta mežirbe, piemēram:

“Irbe svilpa siliņā,

Es atsvilpu ecēdams;

Tā nebija sila irbe,

Tā bij ciema zeltenīte.”

vai

“Irbe tek caur siliņu,

Cekuliņu grozīdama;

Māsa gāja caur tautām,

Asariņas slaucīdama.”

Mežirbe iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Taču vienlaikus suga iekļauta arī minētās direktīvas 2. pielikumā, kas pieļauj šīs sugas medības.

Arī Latvijā suga iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, taču tā sadaļā “Ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu saraksts”, tādējādi vienlaikus ar aizsardzību tiek pieļautas šīs sugas medības.