Rubenis ir vistas lieluma vistveidīgo putnu kārtas putns. Sugas vienlaidus izplatības areāls sniedzas no Skandināvijas pussalas un Ukrainas ziemeļu daļas rietumos līdz Ķīnas austrumu daļai austrumos. Atsevišķi populācijas fragmenti arī Centrāleiropā, Alpos un Lielbritānijā. Latvijas ligzdojošā populācija ir 5885–15 196 riestojošu tēviņu. Ilgtermiņā populācija ir pieaugusi, bet īstermiņā sarūk. Apdzīvo pārejas biotopus starp mežu un atklātu ainavu. Pārtiek galvenokārt no augiem, bet mazuļu barībā nozīmīgi ir kukaiņi.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Tetrao tetrix, taču mūsdienās rubeņa zinātniskais nosaukums ir Lyrurus tetrix, lai gan daudzviet publikācijās atrodams arī iepriekšējais nosaukums. Ģints nosaukums Lyrurus veidots no sengrieķu valodas vārdiem λύρᾱ, lura ‘lira’ un οὐρά, oura ‘aste’. Arī sugas epitets tetrix cēlies no sengrieķu valodas, taču tā nozīme ir neskaidra.

Rubenim izdalītas sešas pasugas: Lyrurus tetrix britannicus (sastopama Lielbritānijas ziemeļu un rietumu daļā), Lyrurus tetrix tetrix (sugas areāla lielākajā daļā – no Skandināvijas, Beļģijas un Francijas dienvidu daļas līdz Sibīrijas ziemeļaustrumu daļai), Lyrurus tetrix viridanus (Krievijas dienvidaustrumu un Sibīrijas dienvidrietumu daļa), Lyrurus tetrix baikalensis (no Sibīrijas dienvidaustrumiem līdz Mongolijas ziemeļu daļai un Mandžūrijas (Ķīnā) ziemeļrietumu daļai), Lyrurus tetrix mongolicus (no Kirgizstānas austrumu daļas līdz Mongolijas rietumiem), Lyrurus tetrix ussuriensis (Sibīrijas austrumu un Ķīnas ziemeļaustrumu daļā un Korejas ziemeļaustrumos). Latvijā sastopama nominālpasuga – T. t. tetrix.

Tēviņa ķermeņa garums – apmēram 60 cm, svars – 1100–1250 g. Mātītes ķermeņa garums – apmēram 45 cm, svars – 750–1100 g. Vistas lieluma putns. Tēviņam apspalvojums melns ar violetu spīdumu, zemaste balta. Aste lirveidīga. Sarkanas uzacis. Mātīte ir mazāka, rūsganbrūnraiba. Abu dzimumu putniem lidojumā uz spārna balta garensvītra, taču mātītei tā ir daudz šaurāka.

Tēviņa dziesma ir tālu dzirdama un ilgstoša burbuļojoša rubināšana. Reizēm izdod šņācošu saucienu “ču-iiiš”.

Rubenis ir nometnieks.

Apdzīvo galvenokārt pārejas biotopus starp mežu un atklātu ainavu – mežmalas, jaunas un pēc ugunsgrēkiem, vējgāzēm un kailcirtēm atjaunojošās audzes, mežam piegulošas lauksaimniecības zemes, krūmājus, sūnu un zāļu purvus, virsājus. Koku klātbūtne rubenim ir būtiska, taču tie nedrīkst būt blīvās audzēs, ar saslēgtiem vainagiem.

Ziemā nozīmīga barība ir bērzu spurdzes, pumpuri un dzinumi, arī priežu skujas. Ja maz sniega, var ēst arī viršus, Vaccinium ģints sīkkrūmus, graudzāles. Pavasarī mazinās bērzu nozīme un priekšroka tiek dota viršu, melleņu, zileņu, brūkleņu, visteņu, kadiķu u. c. dzinumiem un augļiem. Mazuļi sākumā pārtiek galvenokārt no kukaiņiem, īpaši skudrām, vēlāk pārejot uz ogām un citu augu valsts barību.

Pavasarī rubeņu tēviņi atklātās vietās pulcējas riestos, kur dzied un cīnās par mātīšu uzmanību. Latvijā riesta maksimums ir aprīļa beigās–maija sākumā. Pēc pārošanās tie ligzdošanā vairs neiesaistās.

Ligzda ir sekla bedrīte, trūcīgi izklāta ar tuvumā pieejamiem augiem. Ligzdu veido mātīte.

Olas ir gaiši dzeltenbrūnas ar brūniem raibumiem. Olu izmērs vidēji ir 51,3x37 mm. Dējumā parasti 6–10, reizēm – 5–16 olas. Gadā parasti viens perējums, bet ligzdas izpostīšanas gadījumā var dēt atkārtoti. Mātīte perē 23–26 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos vadā mātīte, un parasti tie slēpjas augstā veģetācijā, iznākot atklātākās vietās baroties no rīta un vakarā. Lai gan jau nedēļas vecumā mazuļi var uzlaisties kokā, pilnīgu lidspēju tie iegūst mēneša vecumā.

Sugas vienlaidus izplatības areāls sniedzas no Skandināvijas pussalas un Ukrainas ziemeļu daļas rietumos līdz Ķīnas austrumu daļai austrumos. Atsevišķi populācijas fragmenti arī Centrāleiropā, Alpos un Lielbritānijā. Pasaules populācija sarūk.

Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība Eiropā samazinājusies, galvenokārt sugai izzūdot vairākos Centrāleiropas apgabalos. Eiropas populācijas tendence nav zināma.

20. gs. pirmajā pusē rubenis bija bieži sastopams, taču tiek norādīts uz tā skaita samazināšanos. Turpmākajās desmitgadēs norādīts gan uz ievērojamām skaita svārstībām, gan uz populācijas samazināšanos, taču grūti novērtēt, cik ticamas bijušas medījamo putnu uzskaites, uz kurām šie apgalvojumi balstīti. No 1991. līdz 2012. gadam populācija pieaugusi, bet no 2005. līdz 2024. gadam populācijā reģistrēts mērens samazinājums. Latvijā ligzdojošā populācija ir 5885–15 196 riestojoši tēviņi.

Suga izplatīta visā Latvijā, izņemot Zemgales līdzenumu. Izplatība starp 1980.–1984. un 2000.–2004. gadu nav būtiski mainījusies, bet starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu tā būtiski samazinājusies.

Ne pasaulē, ne Eiropā suga netiek uzskatīta par apdraudētu, taču tā atzīta par apdraudētu Latvijā. Rubeni apdraud mežsaimnieciskā darbība, kas fragmentē dzīvotni, palielina plēsonības risku un rada traucējumu. Dzīvotņu degradācija notiek arī purvu nosusināšanas dēļ. Nozīmīgi draudi ir arī plēsonības ietekme un rekreācijas radītais traucējums. Būtisks drauds var būt arī lauksaimniecības intensitātes palielināšanās.

Rubenis tradicionāli ir bijis medījams putns, taču pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā aizliegtas rubeņu medības pavasarī, tāpēc mednieku interese par sugu samazinājusies un pēdējos gados tiek nomedīts niecīgs rubeņu skaits.

Rubenis tiek pieminēts latviešu folklorā, tostarp tautasdziesmās, piemēram:

“Visiem labi, visiem labi

Mana tēva zemītē:

Zaķam labi cilpu mest,

Rubeņam rubināt.”

Rubenis ir arī vairāku sabiedrībā pazīstamu cilvēku uzvārds – Ojārs Rubenis, Juris Rubenis, Mārtiņš Rubenis.

Rubeņa nominālpasuga – Lyrurus tetrix tetrix – iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai pasugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Suga iekļauta arī Bernes konvencijas II pielikumā un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Rubenim Latvijā izstrādāts arī sugas aizsardzības plāns, kas gan šobrīd ir novecojis.