Apdzīvo galvenokārt pārejas biotopus starp mežu un atklātu ainavu – mežmalas, jaunas un pēc ugunsgrēkiem, vējgāzēm un kailcirtēm atjaunojošās audzes, mežam piegulošas lauksaimniecības zemes, krūmājus, sūnu un zāļu purvus, virsājus. Koku klātbūtne rubenim ir būtiska, taču tie nedrīkst būt blīvās audzēs, ar saslēgtiem vainagiem.
Ziemā nozīmīga barība ir bērzu spurdzes, pumpuri un dzinumi, arī priežu skujas. Ja maz sniega, var ēst arī viršus, Vaccinium ģints sīkkrūmus, graudzāles. Pavasarī mazinās bērzu nozīme un priekšroka tiek dota viršu, melleņu, zileņu, brūkleņu, visteņu, kadiķu u. c. dzinumiem un augļiem. Mazuļi sākumā pārtiek galvenokārt no kukaiņiem, īpaši skudrām, vēlāk pārejot uz ogām un citu augu valsts barību.
Pavasarī rubeņu tēviņi atklātās vietās pulcējas riestos, kur dzied un cīnās par mātīšu uzmanību. Latvijā riesta maksimums ir aprīļa beigās–maija sākumā. Pēc pārošanās tie ligzdošanā vairs neiesaistās.
Ligzda ir sekla bedrīte, trūcīgi izklāta ar tuvumā pieejamiem augiem. Ligzdu veido mātīte.
Olas ir gaiši dzeltenbrūnas ar brūniem raibumiem. Olu izmērs vidēji ir 51,3x37 mm. Dējumā parasti 6–10, reizēm – 5–16 olas. Gadā parasti viens perējums, bet ligzdas izpostīšanas gadījumā var dēt atkārtoti. Mātīte perē 23–26 dienas.
Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos vadā mātīte, un parasti tie slēpjas augstā veģetācijā, iznākot atklātākās vietās baroties no rīta un vakarā. Lai gan jau nedēļas vecumā mazuļi var uzlaisties kokā, pilnīgu lidspēju tie iegūst mēneša vecumā.