Agris Gailītis bija starptautiski atzīts zinātnieks šķidro metālu magnetohidrodinamikas (MHD) nozarē, Rīgas dinamo eksperimenta idejas galvenais autors un vadītājs.

Dzimis grāmatveža Kārļa Gailīša un skolotājas Zelmas (dzimusi Mazpurāne) ģimenē. Lielu daļu mūža dzīvojis Rīgā, Mežaparkā. Gailīšu ģimenes saknes saistītas ar Ziemeļvidzemi, Veclaicenes pagasta Mazpurāniem, no kurienes nākusi A. Gailīša māte, tēvs cēlies no Līdēres (tagad Aronas) pagasta Raktēniem. Dvīņubrālis Modris Gailītis – fiziķis.

A. Gailītis mācījās Siguldas 1. vidusskolā, ko beidza 1953. gadā. Studēja Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultātē, beidza 1958. gadā. Stažējās zinātniskajā praksē 1957. gadā Ļeņingradā (mūsdienās Sanktpēterburga). 1961. gadā sāka aspirantūras studijas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā (Физический институт имени П. Н. Лебедева АН СССР), kur izstrādāja zinātņu kandidāta disertāciju, darbojoties paātrinātāju laboratorijā. Studijas beidza 1964. gadā, aizstāvot noslēguma darbu matemātiskās fizikas nozarē, disertācijas nosaukums “Daži starojuma mijiedarbības jautājumi ātrajām daļiņām ar vidi” (Некоторые вопросы взаимодействия излучения и быстрых частиц со средой; vadītājs Vadims Citovičs, Вадим Николаевич Цытович).

Precējies, sieva Erna Karule-Gailīte – fiziķe, dēls Kārlis Gailītis – aizstāvējis doktora disertāciju Reinas-Vestfāles Tehniskajā augstskolā Āhenē (Rheinisch-Westfälische Technische Hochschule Aachen) 2001. gadā, tematikā saistītā ar augsttemperatūras procesu pielietojumiem tehniskajā fizikā.

A. Gailītis bija Latvijas Zinātņu Akadēmijas (LZA) Fizikas institūta inženieris (1958–1959), jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks (1959–1960), vecākais zinātniskais līdzstrādnieks (1965–1985) un vadošais pētnieks (1986–1993). 1994. gadā A. Gailītis tika ievēlēts par LU profesoru Fizikas un matemātikas fakultātē. 1996. gadā kļuva par Teorētiskās fizikas laboratorijas vadītāju, 1998. gadā – par Fizikas institūta direktoru, 2006. gadā – par direktora vietnieku. LZA īstenais loceklis kopš 2001. gada. Ilggadējs Fizikas institūta zinātniskās padomes priekšsēdētājs. Būdams mācībspēks, lasīja lekcijas par MHD un magnētiskā lauka pašierosmi gan 20. gs. 70. gados, gan pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas maģistrantūras līmeņa fizikas specialitātes studentiem LU. Sastādījis lekciju konspektu latviešu valodā “16 lekcijas magnētiskā hidrodinamikā” (nav izdots).

A. Gailīša vadībā PSRS zinātņu kandidātu disertācijas aizstāvējuši vairāki aspiranti, tostarp kādreizējais (2001–2016) LU Fizikas Institūta direktors Jānis Ernests Freibergs, darba nosaukums “Magnētiskā lauka hidrodinamiskās ierosināšanas dažas problēmas” (Некоторые вопросы гидродинамического возбуждения магнитных полей), aizstāvēts 1976. gadā, Maskavas Valsts universitātē (Московский государственный университет имени М. В. Ломоносова). Atsevišķiem aspirantiem A. Gailītis vadīja zinātniskās prakses.

Fizikas institūta spēcīgā zinātniskā skola bija slavena visā PSRS, tās satelītvalstīs un arī ārpus tām. 20. gs. 80. gados no Vācijas Demokrātiskās Republikas pie A. Gailīša uz stažēšanos ieradās perspektīvs jauns pētnieks Gunters Gerbets (Gunter Gerbeth). Pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas G. Gerbets vēlāk Drēzdenē nodibināja savu pētniecisko grupu, attīstot LU Fizikas institūtam radniecīgas tematikas institūtu. Arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas LU Fizikas un matemātikas fakultātē A. Gailīša vadībā virkne studentu aizstāvēja studiju noslēgumu darbus.

A. Gailītis bija Rīgas dinamo eksperimenta idejas galvenais autors un vadītājs. Šis eksperiments bija pirmā sekmīgā MHD dinamo realizācija laboratorijā. Tajā tika apstiprināts dinamo teorijas paredzētais magnētiskā lauka pašierosmes efekts, kas ir vispārpieņemts izskaidrojums Zemes un daudzu citu debess ķermeņu magnētisko lauku izcelsmei.

A. Gailīša zinātniskās darbības loks galvenokārt aptvēra šķidru metālu MHD un ģeomagnētismu, tomēr viņa pētnieciskās intereses bija plašākas un aptvēra arī plazmas fiziku un kvantu fiziku, par ko žurnālos publicēti zinātniskie raksti kopā ar sievu E. Karuli-Gailīti, ilggadēju LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošo pētnieci, Teorētiskās fizikas laboratorijas vadītāju. Arī kopā ar dvīņubrāli M. Gailīti publicējuši vairākus rakstus atomfizikā.

Lai arī A. Gailīša galvenais devums MHD attīstībā ir ģeomagnētiskā dinamo jomā, viņš ir publicējis vairākus fundamentālus rakstus arī citās MHD disciplīnās, piemēram, šķidra metāla elektromagnētisko indukcijas tipa sūkņu darbības stabilitātes teorijai veltīti raksti pielietojumu zinātnē sarakstīti kopā ar LZA akadēmiķi, arī kādreizējo institūta direktoru, Oļģertu Lielausi. Šīs publikācijas ir nozīmīgs ieguldījums elektrisko MHD mašīnu teorijā, un tajās izklāstītās atziņas tiek plaši izmantotas elektromagnētisko sūkņu projektēšanā. A. Gailīša darbos ietilpst arī klasiskajai MHD atbilstoši fundamentāli darbi šķidras, elektrovadošas vides mijiedarbībā ar magnētisko lauku. Fundamentālus darbus A. Gailītis ir veicis arī magnētisko šķidrumu jeb ferrofluīdu jomā, kas, neskatoties uz fizikāli atšķirīgo būtību, tradicionāli vienmēr ir iekļāvusies MHD pētījumu priekšmetā. Magnetizējamo šķidrumu gadījumā neinteresējas par šķidrās vides elektrovadāmību, bet koncentrējas uz magnētiskajām parādībām. Šajā tematikā A. Gailītis ir bijis vairāku LU aizstāvētu promocijas darbu recenzents.

Vēlākajos gados A. Gailītis pievērsās klasisko elektrisko mašīnu un elektrotehnikas teorijas pielietošanai MHD. Tika publicēts raksts par jauna veida paņēmienu elektroenerģijas ražošanai kosmosā ar termoakustikas un MHD metodēm, piedāvājot elektriskā transformatora ekvivalentās aizvietošanas shēmas lietojumu maiņstrāvas MHD ģeneratora analīzei. Šīs tematikas ietvaros A. Gailīša vadībā aizstāvēts doktora darbs elektrisko mašīnu nozarē, elektrotehnikas promocijas padomē (Artūrs Brēķis, 2023).

A. Gailīša veikums MHD dinamo jomā ir vairākkārt atzīts par vienu no visu laiku nozīmīgākajiem zinātnes sasniegumiem Latvijā. A. Gailītis tiek uzskatīts par vienu no visu laiku starptautiski atpazīstamākajiem un citētākajiem magnetohidrodinamiķiem pasaulē. To ir sekmējusi A. Gailīša klātesamība visā MHD tematikas veidošanās laikā vairāk nekā 65 gadu garumā. Viņa izstrādātās fundamentālās MHD teorijas veidojušas MHD disciplīnu kā vienotu nozari.

A. Gailītim piešķirtās nozīmīgākās atzinības un apbalvojumi: LZA Frīdriha Candera balva (1994), LZA Edgara Siliņa balva (2001), Francijas Goda Leģiona ordenis (2007), LZA un Rīgas domes balvas laureāts par Latvijas galvaspilsētas atpazīstamības veicināšanu pasaulē (2016), Eiropas Ģeozinātņu savienības “Petrus Peregrinus” medaļa par sasniegumiem ģeomagnētismā (2016), LZA konkursa “Nozīmīgākie zinātnes sasniegumi Latvijā 2023. gadā” atzinības raksts (2023).