Inflācija rodas, ja noteiktā laika periodā palielinās vispārējais jeb vidējais cenu līmenis tautsaimniecībā. To izraisa nesabalansētība ražošanas sfērā starp kopējo preču un pakalpojumu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī nesabalansētība naudas tirgū, ja tiek izjaukta proporcija starp naudas masas pieaugumu un ekonomiskās aktivitātes izmaiņām. Inflācijas rezultātā palielinās dzīves dārdzība valstī, jo ar vienādu naudas daudzumu var iegādāties mazāku preču un pakalpojumu apjomu nekā iepriekš. Lai raksturotu, kādos apmēros ir notikušas cenu izmaiņas noteiktā laika periodā, izmanto cenu indeksus, kas atspoguļo cenu līmeni kādā periodā attiecībā pret bāzes periodu, kur cenu līmenis tiek fiksēts kā 100. Cenu indeksu aprēķinā var iekļaut dažādas preču un pakalpojumu grupas, līdz ar to vispārējo cenu līmeni raksturo dažādi rādītāji, taču visplašāk izmanto patēriņa cenu indeksu jeb PCI (consumer price index). PCI mēra vidējā cenu līmeņa izmaiņas iedzīvotāju patēriņā nozīmīgākajām precēm un pakalpojumiem (fiksētam patēriņa grozam), kas ļauj novērtēt “tipiskā” patēriņa groza cenu attiecību pret tā cenu kādā bāzes periodā jeb laika posmā, ar kuru salīdzina, un noteikt inflācijas tempu, tas ir, procentos izteiktas cenu līmeņa izmaiņas.

Viens no svarīgākiem rādītājiem, kas raksturo valsts ekonomiku ir inflācija, jo cenas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē ekonomikas stabilitāti. Ikdienā var novērot, ka preču un pakalpojumu cenas nav patstāvīgas, tās mainās ‒ viena veida precēm vai pakalpojumiem tās pieaug, bet citām ‒ samazinās, tāpat cenas svārstās sezonāli. Taču cenu mainība vēl nav inflācija. Ja cenas pieaug tikai atsevišķām precēm vai pakalpojumu veidiem, piemēram, precēm, kas ražotas no augstvērtīgiem un kvalitatīviem materiāliem, tas nenozīmē, ka ir radusies inflācija. Ar inflāciju saprot vispārēju patēriņa cenu līmeņa kāpumu, kad cenas palielinās lielam daudzumam preču un pakalpojumu, kā rezultātā nauda zaudē savu vērtību un samazinās iedzīvotāju reāla bagātība, jo vispārējā cenu līmeņa celšanās pazemina naudas pirktspēju un uzkrāto aktīvu vērtību. Tāpēc ir svarīgi saglabāt vispārējā cenu līmeņa stabilitāti un nepieļaut tā straujas izmaiņas ‒ inflāciju vai deflāciju (vispārējais cenu līmenis samazinās, arī tas var negatīvi ietekmēt ekonomikas attīstību un ierobežot izaugsmi).

Inflāciju var izraisīt vai nu augstāks pieprasījums, vai lielākas izmaksas. Ja palielinās pieprasījums, veidojas pieprasījuma inflācija, savukārt, ja palielinās ražošanas resursu cenas (tajā skaitā strādājošo darba algas), pieaug ražošanas izmaksas un saražotās produkcijas pašizmaksa, kas izraisa izmaksu jeb piedāvājuma inflāciju. Bez tam inflāciju var izraisīt inflācijas gaidas, kas ir patērētāju vai uzņēmēju vērtējums, kā inflācija attīstīsies tuvākajā laikā. Tās var ietekmēt patērētāju uzvedību, likt pirkt vairāk, kā arī raisīt vēlmi pieprasīt straujāku algu pieaugumu vai radīt vidi, kur produktu cenas var pieaugt straujāk. Pieprasījuma inflācija stimulē ražošanu un līdz ar to arī nodarbinātību, savukārt piedāvājuma inflācijas gadījumā gan ražošanas apjoms, gan nodarbinātība samazinās un var veidoties stagflācija. Tā ekonomikai ir daudz nelabvēlīgāka nekā pieprasījuma inflācija. Tomēr praksē bieži vien ir grūti nodalīt abus inflācijas veidus, jo tai ir komplekss raksturs un vienlaicīgi pastāv gan tādi faktori, kuri veicina pieprasījuma inflāciju, gan tādi, kuri izraisa izmaksu inflāciju.

Inflāciju klasificē ne tikai pēc cēloņa, bet arī citām pazīmēm ‒ lieluma jeb pieauguma tempa, prognozējamības, izpausmes formas u. c. Atkarībā no pieauguma tempa var izšķirt zemu, mērenu, strauju inflāciju un hiperinflāciju. Zemas inflācijas gadījumā cenu pieaugums nepārsniedz 5 % gadā. Mērenas inflācijas gadījumā cenu pieauguma temps ir līdz 10 % gadā, bet straujas inflācijas gadījumā tas tiek izteikts ar divciparu skaitļiem un var sasniegt pat 100‒200 % gadā. Šādu inflāciju sauc arī par lēkājošu jeb auļojošu (galoping inflation). Hiperinflācijas gadījumā cenas palielinās par daudziem simtiem, tūkstošiem un dažreiz pat miljoniem procentu gadā. Parasti tā seko pēc kādiem katastrofāliem satricinājumiem valsts ekonomikā – pasaules vai pilsoņu kariem, revolūcijām u. tml. ‒ un tā noved pie tik straujas naudas vērtības krišanās, ka tā nauda nespēj pildīt savas funkcijas.

Tāpat inflācija var būt prognozējama jeb paredzama vai neprognozējama. Ja inflācija ir paredzama, tad atbilstoši tai tiek plānotas arī dažādu ekonomisko subjektu aktivitātes. Piemēram, bankas vai citi kreditori, aizdodot naudu, to ietver nominālajā procentu likmē. Tāpat katru gadu atbilstoši paredzētās inflācijas lielumam tiek veikta iedzīvotāju nominālo ienākumu (algu, pabalstu, pensiju) korekcija jeb indeksācija. Tādējādi prognozējamā inflācija draudus sabiedrībā nerada un zaudējumi no tās ir minimāli, jo ekonomiskie aģenti tai ir sagatavoti. Citādi ir neparedzamas inflācijas jeb tā saukto cenu šoku gadījumos, kad notiek straujš, iepriekš neprognozēts cenu kāpums, kas rada lielu nenoteiktību, kas var samazināt gan patēriņu, gan investīcijas un tādējādi pasliktināt ekonomikas attīstību kopumā.

Inflācija mūsdienās ir kļuvusi par ekonomiskās dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Vispārējā cenu līmeņa pieaugums ir vērojams gandrīz visās pasaules valstīs, un tas ir likumsakarīgs process, jo mērena inflācija stimulē ekonomisko izaugsmi un nerada draudus ekonomikas stabilitātei. Taču straujš un neprognozējams cenu kāpums atstāj negatīvu ietekmi gan uz iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem, gan ekonomiku kopumā. Piemēram, pēc sakāves Pirmajā pasaules karā 20. gs. 20. gados Vācijā bija novērojama hiperinflācija un cilvēki algu saņēma katru dienu, jo naudas vērtība kritās katru stundu (no 1923. gada jūlija līdz novembrim inflācijas pieaugums bija 854 miljoni procentu). Arī Grieķija piedzīvoja hiperinflāciju Otrā pasaules kara laikā, jo bija nepieciešams finansēt ne tikai nacistiskās Vācijas okupācijas spēkus savā valstī, bet arī karadarbību Dienvideiropā. Tāpat 20. gs. 80. gados nestabilas politiskās situācijas un ārvalstu investoru neuzticamības dēļ hiperinflācija bija vērojama vairākās Latīņamerikas valstīs, savukārt 90. gados, pārejot no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, to piedzīvoja Austrumeiropas valstis, tajā skaitā arī Latvija 1992. gadā. 

Inflācija samazina iedzīvotāju pirktspēju un palielina uzņēmumu izmaksas, tāpēc zema un stabila inflācija ir viens no veselīgas ekonomikas stūrakmeņiem. Tomēr inflāciju dažādas iedzīvotāju grupas uztver atšķirīgi, jo katrs vairāk pievērš uzmanību to produktu cenām, ko lieto ikdienā, un iedzīvotāju pirkšanas un patēriņa paradumi ir ļoti atšķirīgi. Savukārt PCI, kas tiek izmantots inflācijas mērīšanai, atspoguļo tikai cenu izmaiņu vidējo līmeni noteiktam, atlasītam jeb tipiskajam patēriņa grozam, bet neparāda pirkumu un patēriņa struktūras atšķirības vai izmaiņas, ko katrs individuālais patērētājs veic savā grozā ik mēnesi. Tādējādi iedzīvotāju uztvertā inflācija bieži ir augstāka par oficiāli izmērīto inflāciju. Jo vairāk individuālie tērēšanas ieradumi atšķiras no PCI groza struktūras, jo vairāk personiskā inflācija atšķiras no izmērītās inflācijas.

Inflācija grauj makroekonomiskās proporcijas un rada tautsaimniecības nelīdzsvarotību, kam var būt tālejoša negatīva ietekme uz saimniecisko un sociālo vidi. Pirmkārt, var tikt iedarbināta inflācijas spirāle: cenas ceļas arvien augstāk un augstāk, naudas pirktspēja samazinās, un, lai kompensētu cenu kāpumu, darba ņēmēji cīnās par algas pieaugumu, kas savukārt veicina ražošanas izmaksu un cenu kāpumu, savijoties pieprasījuma un piedāvājuma inflācijai. Bez tam inflācijas rezultātā, nemainoties nodokļu likmēm, nodokļos tiek samaksāta relatīvi lielāka summa un veidojas tā sauktais inflācijas nodoklis. Šādos apstākļos fiksētu ienākumu guvējiem samazinās pirktspēja, savukārt valdība iegūst, jo palielinās nodokļu ieņēmumi valsts budžetā un samazinās tās parāda nominālā vērtība. Inflācija samazina arī uzkrājumu reālo vērtību, kā arī apgrūtina uzņēmējiem saimniecisko lēmumu pieņemšanu, jo, no vienas puses, līdzekļi jāizlieto pēc iespējas ātrāk, lai tie nezaudē savu vērtību, bet, no otras puses, augstas inflācijas apstākļos ir grūti prognozēt ieguldījumu ienesīgumu, kā arī naudas plūsmu un investīciju ekonomisko efektivitāti. Tāpat tiek izkropļots priekšstats par tā sauktajām relatīvajām cenām jeb attiecību starp dažādu resursu, preču un pakalpojumu cenām, kas var novest pie nelietderīga resursu izlietojuma. Arī cenu mehānisms kļūst mazāk efektīvs, un vairāk resursu ir jāvelta cenu maiņai (cenrāžos, katalogos, kasēs) un informācijas par cenām vākšanai. Lai novērtētu inflācijas ekonomiskos zaudējumus, bieži tiek izmantota Filipsa līkne, kas parāda apgrieztu sakarību starp inflāciju un bezdarba līmeni. Ar tās palīdzību var novērtēt, cik lieli būs inflācijas samazināšanas zaudējumi bezdarba pieauguma rezultātā.