Lai sasniegtu Eiropas Savienībā noteikto mērķi, ka līdz 2030. gadam vismaz 60 % pieaugušo katru gadu piedalās mācībās, ir izstrādāti nozīmīgi Eiropas Savienības dokumenti un programmas, piemēram, Eiropas prasmju programma (European Skills Agenda), Prasmju pakts (Pact for Skills), Eiropas Sociālo tiesību pīlārs (European Pillar of Social Rights), kas pieņemts 2021. gadā, un tā pirmajā nodaļā “Vienādas iespējas un piekļuve darba tirgum” ir formulēts nozīmīgākais princips par vispārīgo un profesionālo izglītību un mūžizglītību. Eiropas prasmju programma īpašu uzmanību vērš uz mazkvalificētiem pieaugušiem un bezdarbniekiem, piedāvājot konkrētākas iniciatīvas pieaugušo prasmju apguvei darbam, kā arī ierosina izvirzīt kvantitatīvus mērķus mazkvalificēto iesaistei izglītības turpināšanā. Pastāvīgi tiek veikti pētījumi, kas sniedz faktus un analīzi par situāciju ar pieaugošo iekļaušanos mūžizglītībā. Jaunākais no tiem ir Pieaugušo prasmju pētījums 2023 (Survey of Adult Skills 2023), kurā apkopoti 31 valsts dati par pieaugušo iedzīvotāju tekstpratību, rēķinpratību un adaptīvo problēmu risināšanas prasmēm. Vislabākos rezultātus visās trijās jomās uzrāda Somija, Japāna un Zviedrija. Igaunija ierindojusies 6. vietā. Pētījumi liecina, ka attīstītās valstis, kas veic adekvātus ieguldījumus mūžizglītībā, pētniecībā, rada pozitīvu ietekmi zināšanu ekonomikas attīstībai, kas, savukārt, nodrošina šīm valstīm globālu konkurētspēju ilgtermiņā. Vairākus gadu desmitus īstenotas nozīmīgas starptautiskas iniciatīvas, kas vairo kopienu iesaisti mūžizglītības veicināšanā, piemēram, plaša kustība “Mācību pilsētas” (Learning cities) apvieno kopienas pūliņus noteiktu jautājumu risināšanai, piemēram, klimata pārmaiņu, dzimumlīdztiesības, aktuālo dzīves prasmju apguve u. tml.
Mūžizglītība mūsdienās ir cieši saistīta ar tehnoloģiju attīstību un partnerības veicināšanu starp indivīdu, kopienām, industriju, veidojot atbalstošu vidi un vairojot starppaaudžu mācīšanās iespējas. Internets un tiešsaistes mācīšanās platformas nodrošina piekļuvi mācīšanās resursiem visā pasaulē, mākslīgais intelekts un virtuālā realitāte piedāvā personalizētus, elastīgus un kvalitatīvus risinājumus mācībām mūža garumā. Valdības un starptautiskās organizācijas arvien vairāk investē mūžizglītības programmās, palielinot finansējumu, ieviešot sertifikācijas sistēmas, stipendiju grantus profesionālai pilnveidei, elastīgi veidojot programmu struktūru, kas vairo pieejamību un spēju pielāgoties tehnoloģiju un tirgus izmaiņām, lai sekmētu sociālo un ekonomisko izaugsmi, kā arī nodarbināmību un produktivitāti. Ņemot vērā, ka mūsdienu un tuvākās nākotnes aktuālās prasmes saistītas ar padziļinātu zināšanu un augstu tehnoloģisko prasmju apguvi, augstskolas savās mērķos skaidri iezīmē mūžizglītības piedāvājuma paplašināšanos, bagātinot mikrokvalifikācijas ieguves iespējas, kā arī elastīgi strukturējot programmu moduļu apguvi, lai vairotu absolventu iesaisti mācīšanās procesā mūža garumā. Populāra un efektīva kļūst individualizētā pieeja ‒ individuālo mācību kontu (IMK) izveide, kas jau ieviesta vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, tajā skaitā Latvijā, ļauj pielāgot prasmju un zināšanu apguvi katra indivīda un darba tirgus vajadzībām. Būtiskas ir arī prasmju pārvaldības platformas.
Neskatoties uz starptautiski un lokāli izvirzītajiem mērķiem pieaugušo iesaistei mūžizglītībā, arvien vairumā valstu netiek nodrošināts ilgtspējīgs finansējums izglītības turpināšanai, kā arī trūkst vienota avota informācijai par izglītības iespējām un piekļuvei atbalsta pasākumiem, piemēram, karjeras konsultācijām, prasmju novērtēšanai u. tml. Turklāt pastāv visai tradicionāli šķēršļi līdzdalības paaugstināšanai, piemēram, darba un ģimenes pienākumi bieži gūst pārsvaru pār vajadzību turpināt mācības; mācību materiālu, interneta nepietiekama pieejamība ietekmē izglītības rezultātu kvalitāti un kavē vienlīdzīgu līdzdalību un iesaisti darba tirgū. Dažādu pakāpju izglītības institūciju mūžizglītības piedāvājums ne saturiski, ne organizatoriski nereti neatbilst indivīdu, sabiedrības un industriju pieprasījumam. Daudzās pasaules valstīs nav izskausta nevienlīdzība izglītības pieejamībā: pat skolas vecuma bērni un jaunieši, kā arī pieaugušie no lauku apvidiem, nabadzīgām ģimenēm vai cilvēki ar speciālām vajadzībām saskaras ar ierobežotām izglītības iespējām. Digitālajā laikmetā plaisa starp izglītotiem indivīdiem, kas turpina iesaistīties izglītībā, un indivīdiem ar zemu izglītības līmeni, kuri neturpina paaugstināt savu izglītības līmeni, kļūst arvien plašāka. Administratīvo procesu digitalizācija rada grūtības ne vien vecāka gada gājuma cilvēkiem, bet arī mazizglītotiem indivīdiem bez pamatprasmēm. Līdz ar mākslīgā intelekta plašu pielietojumu strauji aktualizējas nepieciešamība pēc tekstpratības un daudzveidīgām informācijas apstrādes prasmēm.