Latvijā Saules radiācijas nevienmērīgo pieplūdi pa mēnešiem un sezonām nosaka astronomiskās atšķirības. Savukārt atmosfēras cirkulācijas ietekme uz Saules radiācijas pieplūdi izpaužas atšķirīgā mākoņainumā. To ietekmē arī aktīvās virsmas īpatnības, augstums virs jūras līmeņa, horizonta noslēgtības pakāpe, kā arī gaisa dzidruma pakāpe. Gada vidējais kopējās Saules radiācijas daudzums ir 3500–4000 MJ/m², no kuriem 600–650 MJ/m² Zemes virsma saņem jūnijā un apmēram 30 MJ/m² – decembrī. Aptuveni 52 % no summārās radiācijas ir tiešā radiācija un 48 % – izkliedētā radiācija. Gada siltajā sezonā (marts–septembris) vairāk ir tiešā radiācija, aukstajā sezonā (oktobris–februāris) – izkliedētā. Izteikti lietainos gados ar augstu mākoņainumu dominējošā var kļūt izkliedētā radiācija. Saules radiācijas pieplūde pa gadiem var būt ļoti atšķirīga, īpaši vasaras un pavasara mēnešos. Rudenī un ziemā izkliedētā Saules starojuma veidā Zemes virsma saņem ievērojami vairāk enerģijas nekā tiešā starojuma veidā. No maija līdz augustam tiešā starojuma ir vairāk. Atstarotās radiācijas daudzums atkarīgs no Zemes virsmas rakstura. Kopumā gada laikā vidējais albedo ir 27 %. Ziemā albedo vērtības ir lielākas (vidēji 65–70 %), kas izskaidrojams ar sniega segas lielajām atstarošanās spējām. Vasarā vidējais albedo (vidēji 22 %) kopumā atbilst zaļas zāles atstarošanās īpašībām.

Latvijas klimatu būtiski ietekmē tas, ka teritorija atrodas Atlantijas okeāna ietekmes apgabalā. Siltās un mitrās okeāniskās gaisa masas, kas veidojas virs Atlantijas okeāna, rietumu planetārās plūsmas ietekmē virzās pāri Baltijas jūrai no rietumiem uz austrumiem, un relatīvi līdzenā reljefa dēļ tās iespiežas tālu Eiropas daļā. Kopumā Latvijai raksturīga augsta cikloniskā aktivitāte, kas nosaka izteiktu laikapstākļu maiņu. Ciklonu atnestās gaisa masas izraisa apmākušos laiku un nokrišņus. Ziemā tās rada sala samazināšanos, bet vasarā nosaka vēsa un mitra laika iestāšanos. Kontinentālā gaisa ieplūšana anticiklona apstākļos visbiežāk vasarā atnes siltumu, bet ziemā – aukstumu. Okeānisko gaisa masu vidējais biežums Latvijā ir 36 %, transformēto okeānisko gaisa masu biežums ir 49 % un kontinentālo gaisa masu vidējais biežums ir 14 %.

Reljefs nosaka klimatiskās atšķirības. Latvijas reljefa iezīme ir lēzenu, zemu apvidu un paugurainu augstieņu mija, kas sekmē brīvu gaisu masu ieplūšanu no Atlantijas okeāna u. c. gaisu masu veidošanās apgabaliem. Tā rezultātā var būt novērojamas straujas laikapstākļu maiņas. Lai arī augstienes nav augstas, tās tomēr ietekmē nokrišņu un gaisa temperatūru sadalījumu. Reljefa ietekmē augstienēs gaisa temperatūra ir par 0,5–1,0 °C zemāka nekā apkārtējā līdzenumā un bezsala periods par divām nedēļām īsāks.

Baltijas jūras tuvums un Rīgas līča ietekme piekrastes teritorijā samazina gaisa temperatūras svārstības, ziemas tur ir siltākas, vasaras – vēsākas, rudens ir siltāks par pavasari un bezsala periods ir par 3–4 nedēļām ilgāks nekā Latvijas austrumu daļā. Vēja ātrums piekrastes rajonos ir lielāks nekā iekšzemes teritorijā, kur piezemes gaisa kustību kavē reljefs un plašie mežu masīvi. Tādēļ ziemas temperatūru sadalījums ir meridionāls.

Vidējā gada gaisa temperatūra Latvijas teritorijā klimatiskās normas periodā (1981–2010) variē no 5,2 ºC līdz 7,4 ºC (1. attēls). 21. gs. 1. desmitgade ar vidējo gaisa temperatūru +6,7 ^oC bijusi siltākā visā regulāru meteoroloģisko novērojumu vēsturē Latvijas teritorijā.

Pēc vid. rādītājiem siltākais mēnesis ir jūlijs. Teritoriāli jūlija vidējā gaisa temperatūra mainās no +18,8 ºC līdz +16,8 ºC (2. attēls).

No 1981. līdz 2010. gadam zemākā vidējā gaisa temperatūra Latvijas teritorijā visās novērojumu stacijās ir februārī, tā mainās no -1,6 ºC līdz -5,8 ºC (3. attēls). Februāra mēneša gaisa temperatūru sadalījums ir tipiski meridionāls. Šādu termiskā lauka sadalījumu labi raksturo arī okeānisko gaisu masu īpatsvara samazināšanās rietumu–austrumu virzienā.

Gaisa temperatūrai raksturīga izteikta diennakts gaita ar lielākajām diennakts gaisa temperatūras amplitūdām no maija līdz jūlijam (9–12 ºC) un mazākām – no novembra līdz janvārim (4–5 ºC) (4. attēls).

Vidējais nokrišņu daudzums (aprēķināts 77 novērojumu stacijās 1951.–2011. gadam) Latvijas teritorijā ir 683 mm, bet ilggadēji vidējā nokrišņu summas vērtība klimatiskās normas periodā ir 709 mm. Latvijas teritorijā 2010. gadā reģistrēts vidējais maksimālais nokrišņu daudzums – 853 mm, un tas bija nokrišņiem bagātākais gads ne tikai laika periodā no 1950. līdz 2010. gadam, bet arī 89 gadu meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Taču ir reģistrēti vairāki gadi, piemēram, 1951. un 1963. gads, kad vidējais nokrišņu daudzums Latvijas teritorijā attiecīgi bijis 531 un 536 mm. Lielākie mēneša nokrišņu daudzumi (>80 mm mēnesī) raksturīgi vasaras periodā. Aukstajā gadalaikā parasti nokrišņu daudzums ir ievērojami mazāks (apmēram 20 mm mēnesī). Taču konvektīvo procesu rezultātā radušies nokrišņi, kas saistīti ar aktīvām atmosfēras frontēm un ietekmē lielus diennakts un mēnešu nokrišņu daudzumus, iespējami visās sezonās visā Latvijas teritorijā. Intensīvi un ļoti intensīvi nokrišņi raksturīgi siltajai sezonai: no aprīļa līdz septembrim.

Aukstajā sezonā liela daļa nokrišņu izkrīt sniega veidā. Pirmā sniega sega parādās laikā no 1. līdz 23. novembrim: Baltijas jūras piekrastē parasti tā pirmoreiz izveidojas tikai novembra 3. dekādē, bet 2. dekādē – Rīgas līča piekrastē un Zemgales līdzenumā, kā arī Kurzemes augstienēs. Visagrāk, novembra 1. dekādē, sniega sega izveidojas Vidzemes augstienē un rajonos uz ziemeļiem no tās, Austrumlatvijas zemienē un Latgales augstienē. Noturīga sniega sega Latvijā izveidojas vidēji 30–45 dienas pēc pirmās sniega segas parādīšanās, t. i., laikā no 6. decembra līdz 6. janvārim (Alūksnē un Ventspilī), bet lielākajā teritorijas daļā – decembra 2. un 3. dekādē. Vidējais dienu skaits ar sniega segu ir tieši atkarīgs no novērojumu stacijas izvietojuma (vietas augstuma virs jūras līmeņa). Tas palielinās virzienā no rietumiem uz teritorijas austrumu daļu – no 62 dienām Rucavā, Baltijas jūras piekrastē, līdz 133 dienām Alūksnes augstienē, un dienu skaits ar stabilu sniegu segu attiecīgi ir no 50 līdz 110 dienām. Gadu no gada sniega segas raksturlielumos iespējamas ievērojamas svārstības. Vidēji visbiezākā sniega sega ziemas sezonā izveidojas februāra mēneša 3. dekādē (no 7 cm teritorijas rietumu daļā līdz pat 42 cm centrālajā daļā). Visbiezākā reģistrētā sniega sega ir bijusi 130 cm, kas reģistrēta Gureļu novērojumu stacijā Gaiziņkalna apkārtnē. Ziemā bieža parādība ir atkušņi. Tiem parasti raksturīga maza intensitāte, kā arī īslaicīgums (vidēji 5–6 dienas).

Gada griezumā Latvijā valdošie ir dienvidrietumu, rietumu vēji, kā arī dienvidu kvadrantu vēji. Latvijas lielākajā daļā vējš gada laikā biežāk pūš no dienvidrietumiem. Rīgas līča dienvidu un austrumu daļā ir izteiktāks dienvidu vēju īpatsvars, bet teritorijas austrumos (Daugavpils, Rēzekne, Alūksne) dominē rietumu vēji. Gada vidējais vēja ātrums ir apmēram 5 m/s Baltijas jūras piekrastē, bet valsts kontinentālajā daļā – apmēram 3–4 m/s. Vēja ātruma izplatībai Latvijas teritorijā raksturīga izteikta sezonalitāte. Lielākie vidējie vēja ātrumi tiek reģistrēti novembrī un janvārī (piekrastes teritorijā 4–6 m/s, bet iekšzemē 3 m/s). Vismazākie vēja ātrumi tiek novēroti jūlijā un augustā (piekrastē 4 m/s, iekšzemē 2 m/s). Īpaši vējainos gados aukstajā periodā vēja ātrums Latvijā vidēji var sasniegt pat 5,9 m/s, savukārt rāmos gados vasarā tas var nepārsniegt 2,1 m/s. Svarīgs vēja ātruma parametrs ir vēja ātrums brāzmās, kas ir ievērojami lielāks nekā vidējais vēja ātrums. Vētru laikā tieši vēja brāzmas izraisa lielākos postījumus. Visspēcīgākās vēja brāzmas novērotas 17.–18.10.1967., 1.–4.11.1969. un 8.–9.01.2005., kad fiksētas līdz šim spēcīgākās valstī piedzīvotās vētras ar maksimālo ātrumu brāzmās attiecīgi 48 m/s, 44 m/s un 40 m/s.

Ziema vidējos platuma grādos iestājas, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra ir stabili zemāka par 0 °C. Latvijā par pavasari tiek uzskatīts laiks, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra ir augstāka par 0 °C, bet zemāka par 15 °C. Savukārt vasarā diennakts vidējā gaisa temperatūra ir augstāka par 15 °C. Par rudens sākumu tiek pieņemts datums, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra ir zemāka par 10–15 °C, bet augstāka par 0 °C. Dažkārt rudeņiem un pavasariem tiek izdalītas starpsezonas – agrs pavasaris, vēls rudens (diennakts vidējā gaisa temperatūra 0–5 °C), pavasaris un rudens (diennakts vidējā gaisa temperatūra 5–10 °C), vēls pavasaris un agrs rudens (diennakts vidējā gaisa temperatūra no 15 līdz 10 °C).

Ziema ar stabilu vidējo ilggadējās diennakts gaisa temperatūras pazemināšanos zem 0 °C visagrāk (novembra vidū) iestājas Latvijas ziemeļaustrumu un austrumu daļā, Vidzemes un Alūksnes augstienē. Baltijas jūras Latvijas rietumu piekrastē ziema sākas mēnesi vēlāk – 18.–20. decembrī. Pēc ilggadējiem vidējiem datiem, apmēram divas nedēļas pēc stabilu negatīvu gaisa temperatūru pieturēšanās teritorijā jau var izveidoties stabila sniega sega, sākas augsnes un grunts sasalšana, aizsalst ūdenskrātuves. Visagrāk, 10. martā, ziema beidzas Baltijas jūras piekrastes teritorijā, bet visvēlāk, 22.–23. martā, tā beidzas Alūksnes un Vidzemes augstienē. Ziema vidēji ilgst no 80 dienām Baltijas jūras Kurzemes piekrastē līdz 120–130 dienām augstienēs Latvijas austrumu daļā. Klimatiskās normas periodā (1981–2010) vidēji zemākās diennakts vidējās gaisa temperatūras variē no –2 °C Baltijas jūras piekrastē līdz –6 °C kontinentālākajā austrumu daļā, turklāt aukstākais laiks pēc ilggadējiem vidējiem rādītājiem ir februāra 1. dekādes baigās un 2. dekādes sākumā.

Līdz ar vidējās diennakts gaisa temperatūras paaugstināšanos virs 0 °C marta 1. dekādes beigās un 2. dekādes sākumā Baltijas jūras piekrastes teritorijā un marta 3. dekādes sākumā Latvijas austrumu daļā iestājas pavasaris. Veģetācijas periods, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra ir augstāka par +5 °C, lielākajā Latvijas teritorijas daļā sākas aprīļa 2. dekādē, bet Baltijas jūras piekrastes ziemeļu daļā – aprīļa 3. dekādes sākumā. Diennakts vidējā gaisa temperatūra augstāka par +10 °C (aktīva veģetācijas perioda sākumā) lielākajā daļā teritorijas vidēji kļūst maija 1. dekādē, jūras piekrastē – maija vidū. Pavasara pāreja vasarā visagrāk notiek Latvijas dienvidu un dienvidaustrumu daļā – jūnija 1. dekādē, bet Baltijas jūras piekrastē – jūnija beigās. Vidējā pavasara gaisa temperatūra Latvijas teritorijā ir no +8 °C līdz +9 °C, un sezonas ilgums vidēji ir no 80 līdz 110 dienām. Visīsākais pavasara periods ir Latvijas dienvidaustrumu daļā, bet visgarākais – Baltijas jūras piekrastē.

Klimatiskā vasara visagrāk – jūnija 2. dekādes sākumā – sākas Latvijas vidusdaļā un dienvidaustrumu daļā, bet Baltijas jūras piekrastē un augstieņu rajonos tā sākas jūnija 3. dekādes vidū. Klimatiskā vasara Latvijā ir visīsākā sezona, tā vidēji ilgst no 55 dienām Vidzemes augstienē līdz 80 dienām Latvijas dienvidu un dienvidaustrumu daļā. Vasaras vidējās gaisa temperatūras atšķirības Latvijas teritorijā ir salīdzinoši nelielas – diennakts vidējā gaisa temperatūra ir galvenokārt 16,5–17,0 °C robežās. Visaugstākā temperatūra (17–18 °C) ir jūlija beigās, augusta sākumā, un tas ir tikai nedaudz vairāk par sezonas vidējo diennakts gaisa temperatūru. Raksturīgs izņēmums vasaras ilguma un gaisa temperatūru ziņā ir Rīga, kur šie rādītāji atšķiras no pārējās Latvijas teritorijas. Šāda gaisa temperatūras atšķirība skaidrojama galvenokārt ar pilsētvides ietekmi uz teritorijas termisko režīmu, un tas visspilgtāk izpaužas tieši siltajā sezonā.

Rudens sākums (no augusta pēdējās dekādes līdz septembra sākumam) Latvijā apmēram sakrīt ar 1. rudens salnu perioda iestāšanos. Septembra 2. pusē lielākajā Latvijas daļā un oktobra sākumā Baltijas jūras piekrastē diennakts vidējā gaisa temperatūra nokrīt zemāk par +10 °C, savukārt apmēram mēnesi vēlāk beidzas veģetācijas periods un diennakts vidējā gaisa temperatūra kļūst zemāka par +5 °C. Kopumā rudens sezona ilgst no vidēji 80 dienām Latvijas austrumu daļā līdz 110 dienām Baltijas jūras Kurzemes piekrastē, un sezonas vidējā gaisa temperatūra visā Latvijas teritorijā ir apmēram +7 °C.

Latvijā reģistrētie meteoroloģiskie ekstrēmi un neparastas klimata parādības

Avots: Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Autores veidota.

Latvijā apmēram no 20. gs. vidus, līdzīgi kā citviet pasaulē, novērota vienmērīga gaisa temperatūras paaugstināšanās, un, analizējot turpmākas izmaiņas gaisa temperatūras vērtībās, tiek secināts, ka Latvijā gada vidējā gaisa temperatūra turpinās paaugstināties. Viskrasākās izmaiņas sagaidāmas ziemas sezonā. Prognozes paredz arī minimālās un maksimālās gaisa temperatūras paaugstināšanos: ziemas mēnešos būtiskāk paaugstināsies minimālās gaisa temperatūras, bet vasaras mēnešos – maksimālās gaisa temperatūras vērtības. Šo pārmaiņu ietekmē prognozēts, ka palielināsies karstuma viļņu biežums un ilgums, kā arī tropisko nakšu un vasaras dienu skaits, bet samazināsies sala dienu un dienu bez atkušņa skaits. Gaisa temperatūras paaugstināšanās būtiski ietekmēs arī augšanas sezonas ilgumu, kas līdz gadsimta beigām vidēju (RCP4,5) un nozīmīgu klimata pārmaiņu scenāriju (RCP8,5) gadījumos palielināsies attiecīgi par apmēram 1 līdz 2 mēnešiem. Latvijas teritorijā klimata pārmaiņu dēļ palielinājies atmosfēras nokrišņu daudzums un intensitāte, kā arī palielinājies stipru nokrišņu gadījumu skaits. Tiek prognozēts, ka 21. gs. šādas tendences Latvijā turpināsies. Gadsimta gaitā, pieaugot atmosfēras nokrišņu intensitātei, gaidāms, ka palielināsies dienu skaits, kurās būs stipri atmosfēras nokrišņi (diennakts nokrišņu daudzums ≥10 mm). Latvijā 21. gs. pirmajās desmitgadēs vēja ātrums kopumā ir samazinājies, bezvēja dienu skaits ir pieaudzis, kā arī samazinājies vētrainu dienu skaits. Klimata modeļu projekcijas apliecina līdzīgas tendences arī nākotnē.