Treka riteņbraukšana ir dinamisks sporta veids, kas prasa augstu fizisko un psiholoģisko sagatavotību, kā arī augstas klases aerodinamisku un dārgu inventāru. Sacensības notiek slēgtās iekštelpās vai āra velodromos ar virāžām, kurās braucēji var sasniegt ātrumu līdz 85 km/h.

Treka riteņbraukšanā ietilpst vairākas disciplīnas. Populārākās un prestižākās no tām ir omniums, keirins, medisons, punktu brauciens, stundas brauciens, četru kilometru komandu iedzīšana, individuālais un komandu sprints.

Omniums ir daudzcīņa, kas apvieno skreču (grupas brauciens ar kopējo startu), tempa braucienu, izslēgšanas braucienu un punktu braucienu. Katrā no šīm disciplīnām sportistiem tiek piešķirti punkti, kas nosaka galīgo uzvarētāju kopvērtējumā.

Keirina sacensības braucēji sāk aiz motorizēta velosipēda (derny), kas pakāpeniski palielina ātrumu līdz pat 50 km/h, pirms tas atstāj trasi. Šī disciplīna ir īpaši populāra Japānā, kur sporta totalizatoros ir atļauts likt likmes uz četriem noteiktiem sporta veidiem, un keirins ir viens no tiem.

Sprintā divi vai vairāki braucēji sacenšas cits pret citu, izmantojot gan ātrumu, gan stratēģiju, lai pārspētu pretiniekus. Sacensības bieži ietver kaķa un peles taktiku, kur braucēji mēģina piespiest pretiniekus taktiski kļūdīties.

Četru kilometru komandu brauciens ir komandu disciplīna, kurā komandas no četriem braucējiem sacenšas uz laiku, veicot četru kilometru distanci. Šī sacensība akcentē komandas darbu un precīzu izpildījumu. Laiks tiek ņemts pēc trešā ātrākā komandas braucēja.

Komandu sprints ir komandu disciplīna, kurā trīs braucēji no vienas komandas cenšas pēc iespējas ātrāk veikt trīs apļus jeb 750 metrus. Šajā disciplīnā nepieciešams ne tikai ātrums, bet arī perfekta koordinācija un taktika.

Punktu brauciens ir izturības sacensības, kurā sportisti cīnās par punktiem, kas tiek piešķirti par katru starpfinišu un par katru apli, kurā braucējs apdzen pārējos. Šajā disciplīnā nepieciešama stratēģiska domāšana un izturība. Vīriešiem distances garums ir 40 kilometri, sievietēm ‒ 25 kilometri.

Stundas brauciens ir viens no visgrūtākajiem un psiholoģiski smagākajiem treka riteņbraukšanā. Tajā braucējs cenšas vienas stundas laikā nobraukt pēc iespējas lielāku attālumu. Šī disciplīna prasa augstu tehnisku sagatavotību un izcilu fizisko formu. Pasaules rekords pieder itālietim Filipo Gannam (Filippo Ganna), kurš 2022. gadā vienas stundas laikā veica 56,792 kilometrus. Sievietēm rekordiste ir Vitorija Busi (Vittoria Bussi) ar 50,267 kilometriem.

Medisons ir komandu sacensības, kas nosauktas pēc Madison Square Garden arēnas Ņujorkā, kur šī disciplīna ieguva popularitāti. Sacensībās piedalās komandas, kuras sastāv no diviem braucējiem. Viens komandas loceklis vienmēr atrodas trasē, bet otrs atpūšas trases malā, braucot ar zemāku ātrumu. Abi regulāri mainās. Uzvar komanda, kas veic vairāk apļu.

Tempa braucienā ik pēc noteikta apļa tiek piešķirts punkts pirmajam braucējam, kurš šķērso finišu. Uzvar tas, kurš sacensību beigās ir ieguvis visvairāk punktu. Šis brauciens apvieno izturību un taktisku pozicionēšanos. 

Izslēgšanas braucienā pēdējais sportists, kurš šķērso finiša līniju ik pēc noteikta apļa, tiek izslēgts no sacensībām, līdz paliek tikai viens uzvarētājs. 

Treka riteņbraukšanas velodromi ir speciāli būvētas trases ar ovālu formu, kas sastāv no divām taisnēm un stāvām virāžām. Šie velodromi ļauj braucējiem saglabāt līdzsvaru un nepakrist no velosipēda, pateicoties centrbēdzes spēkam un ātrumiem, kas var būt 45 līdz 85 km/h. Standarta iekštelpu velodroma garums starptautiskām sacensībām ir 250 metri, taču velodroma garums var svārstīties no 166,66 līdz 333 metriem. Augstas kvalitātes un izturības nodrošināšanai velodromi bieži tiek būvēti no Sibīrijas priedes koka, kas ir izturīgs un labi absorbē vibrācijas. Āra velodromi var būt būvēti no betona, kas ir izturīgs, taču nenodrošina tādu pašu komforta līmeni kā koka virsmas. Mūsdienās āra velodromos tiek izmantoti arī sintētiskie materiāli un kompozīti, kas ir izturīgāki pret laikapstākļiem un prasa mazāk apkopju.

Treka velosipēdi ir īpaši pielāgoti aerodinamikai un ātrumam. Velosipēdu rāmji ir izgatavoti no oglekļa šķiedras, nodrošinot vieglumu, izturību, nepieciešamo stīvumu un aerodinamiku. Riteņi bieži arī ir izgatavoti no oglekļa šķiedras un var būt pilnībā aizklāti, atgādinot disku, vai ar minimālu spieķu skaitu, lai samazinātu gaisa pretestību. Treka velosipēdiem ir fiksēts pārnesums bez bremzēm, kas ļauj braucējiem pilnībā kontrolēt savu ātrumu ar pedāļiem. Bremžu neesamība nodrošina drošību, jo braucēji atrodas ļoti tuvu cits citam un katra bremzēšana palielinātu izredzes lielam kritienam grupas braucienā.

Aerodinamiskas stūres un mazi, cieti sēdekļi ir veidoti, lai uzlabotu kontroli un ātrumu, nodrošinot sportistiem iespēju saglabāt efektīvu stāju sacensību laikā. Braucēju tērps ir elastīgs un veidots no viena gabala augstas kvalitātes materiāla vai arī sašūts kopā, kas ļauj tā audumam cieši piegulēt pie ķermeņa, samazinot gaisa pretestību.

Treka riteņbraukšana ir viens no senākajiem riteņbraukšanas sporta veidiem. Tā vēsture saistīta ar velosipēda attīstību. Pirmās dokumentētās sacensības notika 19. gs. 70. gados Anglijā, un sporta veids ātri kļuva populārs visā Eiropā un Ziemeļamerikā. Šajā laikā Francijā, Lielbritānijā un Vācijā tika uzbūvēti vairāki tieši treka riteņbraukšanai paredzēti velodromi.

1896. gadā treka riteņbraukšana tika iekļauta pirmajās mūsdienu olimpiskajās spēlēs Atēnās, un kopš tā laika šis sporta veids bijis visās vasaras olimpiskajās spēlēs. 1893. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) notika pirmais Pasaules čempionāts treka riteņbraukšanā. Tajā iekļautās disciplīnas bija sprints, brauciens aiz motocikla (stayers), kā arī 10 km distance.

Mūsdienās treka riteņbraukšanas popularitāte ir mazinājusies, parādoties jauniem riteņbraukšanas veidiem un augot citu sporta veidu popularitātei. Lielbritānija, Vācija, Francija un citas valstis iegulda ievērojamus līdzekļus treka riteņbraukšanā lielā mērā olimpisko spēļu dēļ. Neskatoties uz to, ka Pasaules kausa posmi un citas sacensības finansiāli var nebūt tik izdevīgas, valstu atbalsts palīdz saglabāt sporta veidu dzīvotspēju un attīstību.

Olimpiskās spēles ir nozīmīgākās sacensības treka riteņbraukšanā. Parīzē 2024. gadā treka riteņbraukšanā tika sadalīti 22 medaļu komplekti. Katru gadu notiek Pasaules čempionāti. Kopš 1993. gada notiek Pasaules kausa izcīņa. Treka riteņbraukšanā nozīmīgi ir arī kontinentālie čempionāti, piemēram, Eiropas čempionāts (kopš 2010. gada), Āzijas čempionāts (kopš 1963. gada), Panamerikas čempionāts (kopš 1972. gada).

Starptautiskā Riteņbraukšanas savienība (Union Cycliste Internationale, UCI) ir galvenā organizācija, kas atbild par riteņbraukšanas sporta veidu regulēšanu visā pasaulē. Tā organizē Pasaules čempionātus un Pasaules kausa sacensības, kā arī uzrauga sporta veida attīstību, noteikumu ieviešanu un antidopinga politiku. Starptautiskā Riteņbraukšanas savienība darbojas arī kā koordinējoša iestāde starp dažādām nacionālajām riteņbraukšanas federācijām.

Eiropas Riteņbraukšanas savienība (Union Européenne de Cyclisme, UEC) ir atbildīga par riteņbraukšanas sporta veidu regulēšanu Eiropā. Tā organizē Eiropas čempionātus dažādās riteņbraukšanas disciplīnās, tostarp trekā.

Treka riteņbraukšanā nav izteikti populāru klubu komandu, bet ir izlases, jo sporta veids mūsdienās lielā mērā eksistē augstā līmenī olimpisko spēļu dēļ un bez valstu atbalsta sportisti būtu amatieru statusā un nesaņemtu algu vai saņemtu salīdzinošu mazu atalgojumu. Tas ir iemesls, kāpēc lielākas treka zvaigznes un labākie sportisti pāriet uz šosejas riteņbraukšanu, bet tāpat startē olimpiskajās spēlēs, jo tas ir prestiži.

Lielbritānijas izlase ir viena no visu laiku ievērojamākām treka riteņbraukšanā, īpaši 21. gs. pirmajās desmitgadēs. Lielbritānijas izlase dominēja Pekinas, Londonas, Riodežaneiro un Tokijas spēlēs no 2008. līdz 2021. gadam, pateicoties lielam atbalstam no valsts un strukturizētai sistēmai. Kopumā Lielbritānija olimpiskajās spēlēs izcīnījusi 86 medaļas (34 no tām ‒ zelta).

Nīderlande ir pazīstama ar spēcīgu treka riteņbraukšanas programmu. Nīderlandes izlase olimpiskajās spēlēs izcīnījusi 11 zelta medaļas.

Spēcīga nācija treka riteņbraukšanā ir Itālija. Šo valsti pārstāvējušo tādi sportisti kā F. Ganna, Elija Vivjāni (Elia Viviani), Džonatanu Milanu (Jonathan Milan), kas guvuši panākumus trekā un ir izcili arī šosejas riteņbraukšanā.

Ievērojamākie sportisti

Lielbritānijas sportists Kriss Hojs (Sir Chris Hoy) ir no visu laiku veiksmīgākajiem olimpiskajiem riteņbraucējiem. Kopā ieguvis sešas zelta medaļas. Bredlijs Viginss (Bradley Wiggins) ir pirmais Lielbritānijas Tour de France čempions, bet pirms šosejas riteņbraukšanas viņš bija nozīmīgs treka riteņbraucējs. Izcīnījis piecas zelta medaļas olimpiskajās spēlēs un laboja stundas rekordu. Lielbritānijas sportists Džeisons Kenijs (Jason Kenny) ir visu laiku titulētākais treka riteņbraucējs, izcīnījis septiņas zelta un divas sudraba medaļas olimpiskajās spēlēs sprinta disciplīnās. Nīderlandes sportists Harijs Leivreisens (Harrie Lavreysen) ir īpaši spēcīgs sprinta disciplīnās, izcīnījis piecas zelta medaļas olimpiskajās spēlēs.

Amerikāņu treka riteņbraucējs Māršals Volters Teilors (Marshall Walter “Major” Taylor) bija viens no pirmajiem afroamerikāņu sportistiem, kas guvis starptautisku atzinību. 1899. gadā viņš kļuva par pasaules riteņbraukšanas čempionu, tādējādi kļūstot par pirmo afroamerikāņu pasaules čempionu sporta vēsturē. Nākamajā gadā M. V. Teilors ieguva ASV sprinta čempiona titulu un karjeras laikā turpināja labot daudzus treka riteņbraukšanas rekordus.

Sieviešu konkurencē visvairāk olimpisko medaļu ‒ sešas (divas zelta, vienu sudraba, trīs bronzas) ‒ izcīnījusi Austrālijas sportiste Anna Mīrsa (Anna Maree Devenish Meares). Viņa uzvarējusi arī 11 Pasaules čempionātos. Tikpat daudz uzvaru Pasaules čempionātos ir arī Vācijas sportistei Kristīnai Fogelei (Kristina Vogel). Sešas olimpiskās medaļas (piecas zelta, vienu sudraba) ir ieguvusi arī britu sportiste Lora Kenija (Laura Kenny, līdz 2016. gadam Lora Trota, Laura Trott).

Ņujorkā Madison Square Garden mūsdienās notiek lielākās Ziemeļamerikas sporta spēles un koncerti, bet 20. gs. sākumā norisinājās treka sešu dienu sacensības.

Agvaskaljentesas velodroms Meksikā ir unikāls ar to, ka atrodas 1887 metrus virs jūras līmeņa. Zemās gaisa pretestības dēļ, kas ir augstkalnes apstākļos, to regulāri izmanto, lai pārspētu stundas rekordu trekā.

Lee Valley VeloPark, kas atrodas Londonā, ir viens no prestižākajiem velodromiem pasaulē. Tas tika uzbūvēts 2012. gada Londonas olimpiskajām spēlēm un kopš tā laika ir bijis nozīmīgu starptautisku sacensību norises vieta.

Režisora Daglasa Makinona (Douglas Mackinnon) filma “Lidojošais skots” (The Flying Scotsman, 2006) stāsta par skotu riteņbraucēju Greiemu Obriju (Graeme Obree), atspoguļo viņa dzīvi un karjeru, īpašu uzmanību pievēršot cīņai ar depresiju un izaicinājumiem, ar kuriem viņš saskaras, nonākot konfliktā ar tradicionālo riteņbraukšanas pasauli. Ar nestandarta metodēm un paša būvētu velosipēdu viņš laboja stundas rekordu.

Ričarda Mora (Richard Moore) grāmata “Varoņi, ļaundari un velodromi: Kriss Hojs un Lielbritānijas treka riteņbraukšanas revolūcija” (Heroes, Villains and Velodromes: Chris Hoy and Britain’s Track Cycling Revolution, 2008) stāsta par K. Hoja lomu un ietekmi treka riteņbraukšanā, kā arī par Apvienotās Karalistes treka riteņbraukšanas revolūciju. Tā atklāj stāstus un K. Hoja ceļu uz olimpiskajiem panākumiem, kā arī apraksta sporta veida attīstību un transformāciju Lielbritānijā.