Velotreks celts kā pirmās latviešu riteņbraucēju biedrības velotreks. Būve tika pabeigta un treks atklāts 1909. gada 25. oktobrī. Tas ātri kļuva par modernāko un populārāko riteņbraukšanas sacensību vietu Rīgā un Baltijā. No 1940. gada oktobra velotreks piederēja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) sporta biedrībām (“Spartaks” un “Daugava”). Velotreks darbojās līdz 1987. gadam (celiņu izmantoja līdz 1985. gadam).

Līdz 1907. gadam riteņbraukšanā Krievijas Impērijā un arī Latvijas teritorijā dominēja vācbaltiešu izcelsmes riteņbraucēji. Pateicoties sakariem ar Vāciju, viņi pirmie Krievijas Impērijā iegādājās velosipēdus un nodibināja riteņbraucēju biedrības. Pārmaiņas notika 20. gs. sākumā, kad riteņbraukšanā masveidīgi ieplūda jaunie latvieši, pārsvarā tāpēc, ka velosipēda cena bija samazinājusies par aptuveni 30 % (cenu kritumu sekmēja arī vietējā ražošana), bet dzīves līmenis turpināja augt. Par pirmo riteņbraucēju biedrību, kurā dominēja etniskie latvieši, kļuva tieši 1907. gadā dibināta riteņbraucēju biedrība “Mars”. Ļoti strauji augot, biedrības dalībnieki 1908. gadā apsvēra ideju uzbūvēt biedrības velotreku, jo pirms tam treniņiem tika izmantots īrētais vācbaltiešu 1. Rīgas riteņbraucēju biedrībai piederošais treks.

Lielā projekta realizēšanai – jauna treka būvei – tika izmantota lielākā daļa sākotnējā biedrības kapitāla un biedru ziedojumu. Ar sacensību organizēšanu nepietika, lai iekarotu vietu Rīgas sporta biedrību vidū. Visu 1908. gadu pārējās riteņbraucēju biedrības ignorēja “marsiešus” un nekur tos neaicināja. Laba iespēja parādīt savus nopietnos nodomus sportā bija tieši jaunā velodroma būvēšana. Trekam vajadzēja kļūt (vēlāk, 20. gs. 20. gados, tas arī kļuva) par nozīmīgu vietu latviešu riteņbraucējiem, kā arī par galveno riteņbraukšanas sacensību vietu reģionā. Ar šo nodomu tika nopirkts liels zemesgabals Pēterburgas šosejā 22, un jau 1909. gada 25. oktobrī tika atvērts jauns tā laika pasaules standartam atbilstošs treks. Papildu naudas līdzekļus izdevās iegūt, pateicoties Ēvalda Vilsona uzņēmībai un autoritātei. Viņam ļāva ņemt hipotekāros kredītus ar fiksētiem procentiem, bet zemesgabala Pēterburgas šosejā 22 īpašnieku Kārli Menģeli viņš pazina personīgi un piedāvāja viņam biedrības goda biedra statusu apmaiņā pret zemes cenas samazināšanu.

Velotrekam bija koka seguma nestandarta aplis (250 m), skatītāju tribīnes (aptuveni 700 cilvēkiem) un saimnieciskās telpas, kurās atradās kanceleja, kase un vadītāja kabinets. Visas velotreka būves daļas atradās cieši viena pie otras, bet paplašināšanās nebija iespējama, jo to neļāva apkārtējā apbūve. Velotrekā jau no paša sakumā notika gan treniņi, gan sacensības. Velotrekā “Marss” notika sprints 250 m un 1000 m (gan individuālais, gan keirins) un iedzīšana 4 km vai 3 km (komandu un individuālā).

Pirmā pasaules kara laikā koka treks un teritorija tika izpostīta. Atjaunošanas darbi sākās 1921. gadā, un jau 1922. gada 11. jūnijā treks tika atklāts sacensībām. No 1924. gada treks tika piemērots arī motosporta sacensībām. 1924. gadā Rīgas riteņbraucēju biedrības “Mars” valde pieņēma jaunus statūtus, un biedrība tika pārdēvēta par Rīgas sporta biedrību “Marss”. Pēc 1934. gada Kārļa Ulmaņa apvērsuma riteņbraukšana oficiāli kļuva par valsts atbalstītu sporta veidu. Ar valdības muitas politiku tika stimulēta velosipēdu ražošana, kā arī tika organizētas valsts finansētas sacensības. Tieši ar valsts finansējumu kā prioritārs objekts 1937. gadā tika modernizēts arī biedrības “Marss” velotreks. Jaunais treks tika savests teicamā kārtībā, ceļa taisnes betonētas, un treka dienvidu gals tika pilnīgi atjaunots. Virāžām bija pielietots rets risinājums, – seguma koka līstes tika liktas vertikāli, nevis izliektas horizontāli pa ovālu. Tas palielināja treka izturību pret nolietojumu.

Padomju okupācijas laikā treks piederēja dažādām Latvijas PSR sporta biedrībām. No 1940. gada – sporta biedrībai “Spartaks”, bet pēc tam no 20. gs. 50. gadu beigām līdz 1987. gadam tas darbojās kā brīvprātīgo arodbiedrību sporta biedrības “Daugava” velotreks. Velotrekā treniņi notika arī motosportistiem. Trekā notika Latvijas PSR, dažādu līmeņu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sacensības, vēl 1976. gadā trekā notika Vissavienības sacensības (Rīgas kinostudijas kinožurnāla “Sporta apskats” Lielā balva). 1955. gadā pastāvēja iecere treku nojaukt. No 1966. gada treks tehniskā stāvokļa dēļ tika slēgts, 1972. gadā tas tika atjaunots (250 m garums, 6 m platums, celiņa seguma līstes tika liktas horizontāli pa ovālu), un sacensības tur notika, bet reti. Teritorija īpaši netika kopta, un bija nepieciešama kartējā modernizācija. Treks remontā atradās arī no 1978. gada marta līdz 1982. gadam. Pēc tam tur notika galvenokārt tikai bērnu sporta sacensības. Pastāvēja uzskats, ka toreizējā pilsētas vadība neļāva veikt modernizāciju, jo tuvākajā apkārtnē bija paredzēts būvēt metro staciju, tomēr treka pakāpeniskais sabrukums saistāms arī arī sporta biedrības neieinteresētību un nespēju nodrošināt sporta bāzes pastāvēšanu. 80. gados pakāpeniski treks faktiski tika izdemolēts un vairs netika renovēts. Treka teritorija tika izmantota atklātām un slēgtām garāžām. 

Pēc neatkarības atjaunošanas sākās ilgas tiesu prāvas par teritorijas piederību. Rīgas dome par treka teritoriju 10 gadus tiesājās ar valsti, līdz 2005. gadā Augstākās tiesas Senāts nolēma, ka tas paliek “Valsts nekustamo īpašumu” pārziņā. Tiesu prāvu laikā biedrības velotreka vietā trenējas regbija komanda. Atjaunotā biedrība “Marss” darbojās līdz 2008. gadam.

2019. gada decembrī kļuva zināms, ka zemes īpašnieks “Valsts nekustamie īpašumi” plāno treka teritorijā sākt biroju ēkas celtniecību. Teikas apkaimes iedzīvotāji un Rīgas pilsētvides aktīvistu organizācijas pret to iebilda un piedāvāja citus risinājumus – parka izveide vai treka atjaunošana. Šobrīd velotreka teritorijā atrodas Valsts drošības dienesta galvenais birojs.

Biedrības “Marss” velotreka teritorijā ne vien izveidojās latviešu riteņbraukšanas sports, bet attīstījušies arī citi sporta veidi, kā svarcelšana, vieglatlētika, motosports, bokss, futbols, un daudzi citi. Pateicoties treniņiem treka sporta laukumos, par pasaules līmeņa sportistiem, čempioniem un olimpisko medaļu ieguvējiem ir kļuvuši vairāki desmiti pazīstamu latviešu sportistu.

Dažādos laika periodos trekā aktīvi trenējās un rīkotajās sacensībās piedalījās labākie Latvijas riteņbraucēji: Vitolds Savičs bija viens no titulētākajiem treka riteņbraucējiem 20. gs. 20. gados – rekordists un četrkārtīgs Latvijas meistars; Augusts Auns – uzvarētājs 1913. gada Viskrievijas olimpiādē Kijivā; Andrejs Apsītis – 1912. gada Stokholmas un 1924. gada Parīzes olimpisko spēļu dalībnieks; Fridrihs Ukstiņš – 1924. gada Parīzes un 1928. gada Amsterdamas olimpisko spēļu dalībnieks; Imants Bodnieks – daudzkārtējs PSRS čempions treka riteņbraukšanā, 1968. gada Tokijas olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs. Padomju okupācijas gados velotrekā “Marss” trenējušies ievērojami riteņbraucēji: Baiba Morzika-Caune, Gaļina Aleksandrova, Dzintars Lācis, Fariss Kučinskis, Ivars Eiduks, Dainis Liepiņš, Jānis Deisons un daudzi citi. 

Padomju okupācijās laikā vairākas desmitgades, būdams vienīgais Rīgas velotreks, nodrošināja vienīgo šāda veida sporta bāzi jaunatnes treka sporta riteņbraucējiem. Tomēr režīma paviršā un nekonsekventā sporta bāžu uzturēšanas politika, kā arī ne īpaši veiksmīgā atrašanās vieta nenodrošināja vēsturiskā “Marsa” velotreka attīstību un ilgāku pastāvēšanu.