Galvassāpes ir biežākā neiroloģiskā slimība. Lielākā daļa cilvēku savā mūžā piedzīvo dažāda veida galvassāpes. Galvassāpes tiek klasificētas, izmantojot Starptautisko Galvassāpju slimību klasifikāciju (International Classification of Headache Disorders, ICHD). Tās var būt primāras, kad, veicot papildu izmeklēšanu, nav atrodams to organiskais cēlonis. Biežāk sastopamās primārās galvassāpes ir saspringuma tipa galvassāpes un migrēna. Galvassāpes var būt arī sekundāras, kad tās ir kā simptoms kādai slimībai (gripa, deguna blakusdobumu iekaisums, galvas trauma, asins izplūdums galvā u. c.). Galvassāpes var būt dažāda rakstura, intensitātes, izplatības, lokalizācijas, biežuma, ilguma, ar vai bez pavadošiem simptomiem. 

Galvassāpes ir viens no biežākajiem nespējas iemesliem jaunu cilvēku vidū, kas rada lielu finansiālu un sociāli ekonomisko slogu gan pašam indivīdam, gan sabiedrībai kopumā. Visā pasaulē ap trijiem miljardiem cilvēku cieš no kāda galvassāpju veida. No tiem apmēram divi miljardi – no saspringuma tipa galvassāpēm un viens miljards – no migrēnas. Vidēji 20 miljoni cilvēku visā pasaulē ik dienas piedzīvo migrēnas lēkmi. Lielākā daļa šo cilvēku ir bez atbilstošas diagnozes un nesaņem atbilstošu ārstēšanu. 

Visas galvassāpju diagnozes tiek klasificētas, balstoties uz Starptautisko Galvassāpju slimību klasifikāciju, kas pirmo reizi publicēta 1988. gadā un laika gaitā atkārtoti pārskatīta. Pēdējais izdevums – ICHD 3 – publicēts 2018. gadā. ICHD ir algoritmiska sistēma, kas izstrādāta visu zināmo galvassāpju definēšanai un klasificēšanai. Klasifikāciju raksturo stingri kvantitatīvie un kvalitatīvie diagnostiskie kritēriji katrai galvassāpju klasei. Visas galvassāpju diagnozes tiek iedalītas trijās lielās grupās: primārās galvassāpes, sekundārās galvassāpes un neiropātijas, sāpes sejā un citas galvassāpes. 

Primārās galvassāpes sastāda ap 90 % visu galvassāpju, un tām nav organiska cēloņa, kas noskaidrojams, veicot papildu izmeklēšanu. Diagnoze ir klīniska, nav nepieciešams veikt papildu izmeklējumus, un tai nav nosakāmu specifisku biomarķieru vai radioloģisko izmaiņu. 

Pie primārajām galvassāpēm pieder:

• saspringuma tipa galvassāpes;
• migrēna;
• trigeminālas autonomas cefalģijas.

Citas primāro galvassāpju slimības:

• primāras klepus izraisītas galvassāpes;
• primāras fiziskas slodzes izraisītas galvassāpes;
• primāras ar seksuālu aktivitāti saistītas galvassāpes;
• primāras eksplozīvas galvassāpes;
• aukstuma izraisītas galvassāpes;
• ārēja spiediena izraisītas galvassāpes;
• primāras durošas galvassāpes;
• numulāras galvassāpes;
• hipniskas galvassāpes;
• jaunas persistējošas ikdienas galvassāpes.

Biežāk sastopamās primārās galvassāpes ir saspringuma tipa galvassāpes un migrēna. 

Saspringuma tipa galvassāpes ir bieži sastopama slimība visā pasaulē. Vispārējā populācijā saspringuma tipa galvassāpju sastopamība ir ap 30 %. Atsevišķos epidemioloģiskajos pētījumos minēts, ka dzīves laikā tā ir sastopama līdz pat 78 %. Saspringuma tipa galvassāpes tiek raksturotas kā vieglas līdz mērenas intensitātes, spiedoša rakstura abpusējas galvassāpes. Tās var ilgt no 30 minūtēm līdz septiņām dienām. Kā pavadošie simptomi var būt nepatika pret gaismu vai trokšņiem, hronisku galvassāpju gadījumā var būt arī viegli slikta dūša. Saspringuma tipa galvassāpes nepastiprinās pie tādām ikdienas fiziskām aktivitātēm kā staigāšana vai kāpšana pa kāpnēm. Cilvēks izjūt diskomfortu, tomēr var turpināt savas ikdienas aktivitātes. 

Migrēna ir otras biežāk sastopamās primārās galvassāpes. Tās sastopamība vispārējā populācijā ir ap 15 %. Migrēna ir viens no biežākajiem nespējas cēloņiem jaunu cilvēku vidū. Tā biežāk skar sievietes nekā vīriešus. Migrēnas galvassāpes parasti ir vienpusējas, pulsējoša rakstura, mērenas līdz ļoti stipras intensitātes. Ja netiek saņemta atbilstoša ārstēšana, tās var ilgt 4–72 stundas. Raksturīgi ir pavadošie simptomi, tādi kā slikta dūša un/vai vemšana, nepatika pret gaismu un trokšņiem. Ikdienas fiziskās aktivitātes pastiprina galvassāpes. Šo galvassāpju laikā cilvēkam ir ļoti grūti vai neiespējami turpināt ikdienas aktivitātes. Palīdz atrasties tumšā, klusā telpā, miera stāvoklī. Migrēna nav tikai galvassāpes, tai izšķir arī prodromu, auru un postdromu. Prodroms ir nespecifiski simptomi (tādi kā koncentrēšanās grūtības, pastiprināts nogurums, žāvāšanās, slikta dūša u. c.) dažas stundas vai dienas pirms galvassāpēm. Aura ir specifiski vienpusēji simptomi, kurus cilvēks var piedzīvot neilgi pirms migrēnas lēkmes sākuma, tie var turpināties arī lēkmes laikā. Auras simptomi ilgst 5–60 minūtes un ir pilnībā atgriezeniski. Auras simptomi ir ļoti variabli – var būt redzes lauka izmaiņas, runas traucējumi, notirpuma sajūta u. c. retāk sastopami, komplicēti simptomi. Biežāk ir sastopama vizuāla aura, kas ir izmaiņas redzes laukā, mirguļojošas gaismas, zibšņi, redzes lauka izkrišana u. c. Postdroms ir nespecifiski simptomi, tādi kā koncentrēšanās grūtības, nogurums, nomākts garastāvoklis u. c., kas ilgst 24–48 stundas pēc lēkmes beigām. Cilvēkam var būt visas migrēnas lēkmes fāzes, bet var arī iztrūkt kāda no tām. Ne visi piedzīvo auru, un ne katra lēkme var sākties ar auru, tā var nebūt pirms katras lēkmes. Arī migrēnas biežums ļoti variē, tā var būt reizi vairāku gadu periodā vai vairāk nekā pusi no mēneša dienu skaita. Biežums arī variē dzīves laikā. Pastiprinoties provocējošajiem faktoriem, var pieaugt lēkmju biežums. Biežākie provocējošie faktori ir stress, izjaukts miega un nomoda režīms, nekvalitatīvs, nepietiekams miegs, nepietiekams uzņemtā ūdens daudzums, neregulāras maltītes, kofeīns, alkohols u. c.

Sekundārās galvassāpes ir kā simptoms kādai citai organiskai saslimšanai.

Sekundārās galvassāpes iedala galvassāpēs, kas saistītas ar:

• galvas un/vai kakla traumu;
• galvas vai kakla vaskulāriem traucējumiem;
• nevaskulāriem intrakraniāliem traucējumiem;
• vielu lietošanu vai lietošanas pārtraukšanu;
• infekciju;
• homeostāzes traucējumiem;
• galvassāpes vai sejas sāpes, kas saistītas ar galvaskausa, kakla, acu, ausu, deguna, blakusdobumu, zobu, mutes vai citu sejas vai kakla struktūru saslimšanu;
• psihiatriskiem traucējumiem.

Sekundāro galvassāpju gadījumā ir pierādīta slimība vai stāvoklis, kas var būt šo galvassāpju cēlonis. Galvassāpju sākums sakrīt ar iespējamā izsaucošā cēloņa sākumu. Tās ievērojami progresē, ja notiek izraisošās slimības pasliktināšanās un/vai progresija, un mazinās, labojoties to cēlonim. Galvassāpes pēc rakstura var atgādināt primārās galvassāpes – migrēnu, saspringuma tipa galvassāpes, trigeminālas autonomas cefalģijas. Bet ja galvassāpes attīstās vienlaikus ar to izsaucošo cēloni un pēc rakstura tās atgādina kādu no primāro galvassāpju slimībām, tās tāpat tiek definētas kā sekundārās galvassāpes. Savukārt, ja pirms jaunas slimības vai patoloģijas attīstības pacientam iepriekš bijušas primārās galvassāpes, tās arī var pasliktināties vai mainīt savu raksturu. Pacientam var būt vienlaikus gan primārās, gan sekundārās galvassāpes. 

Diagnostikas pamatā ir adekvāta, pilnvērtīga anamnēzes ievākšana un precizēšana. Tā sevī ietver tādus pamata jautājumus kā:

• Kur sāp?
• Kā sāp?
• Cik stipri sāp?
• Cik ilgi sāp?
• Cik sen jau sāp?
• Vai sāpju laikā ir pavadošie simptomi?
• Kas pastiprina galvassāpes?
• Kas atvieglo galvassāpes?
• Kāda ir dzīves kvalitāte periodā starp lēkmēm?

Ļoti nozīmīgi ir izvērtēt un dokumentēt pretsāpju medikamentu patēriņu, lai izslēgtu pārmērīgu to lietošanu un no medikamentiem atkarīgu galvassāpju risku. Detalizētu informāciju par pacienta galvassāpēm sniedz galvassāpju dienasgrāmatas vai kalendāri, kas ir pieejami gan drukātā, gan elektroniskā formātā.

Nākamais solis ir izslēgt tā saucamos “sarkanā karoga” simptomus. Apmēram 1 % gadījumu galvassāpes var būt simptoms dzīvībai bīstamam stāvoklim. Pie “sarkanā karoga” simptomiem pieder:

• eksplozīvas, pēkšņas galvassāpes;
• progresējošas galvassāpes;
• mainījies galvassāpju raksturs;
• jauna veida galvassāpes pēc 50 gadu vecuma vai pirms 10 gadu vecuma;
• pavadoši drudzis, meningeālie simptomi, izsitumi;
• neiroloģisks deficīts – fokalitāte (runas traucējumi, roku, kāju paralīze, jušanas traucējumi u. c.);
• onkoloģija anamnēzē;
• pacients ar HIV (cilvēka imūndeficīta vīruss) infekciju;
• sistēmiskas saslimšanas anamnēzē;
• galvassāpes provocē klepus, šķaudīšana, fiziska slodze;
• grūtniecība, pēcdzemdību periods;
• galvas trauma anamnēzē;
• apziņas traucējumi;
• galvassāpes, ja ir posturālas (ķermeņa pozīcijas) izmaiņas;
• redzes nerva diska tūska.

Šo stāvokļu gadījumā atkarībā no simptomiem pacientam apsverama neatliekama hospitalizācija un izmeklēšana.

Apskates laikā veic pacienta neiroloģiskā un objektīvā stāvokļa izvērtēšanu – asinsspiedienu, sirdsdarbības frekvenci, ādas apskati (vai ir izsitumi), ķermeņa temperatūras mērīšanu, fundoskopiju (acs tīklenes izmeklējumu) un temporālo (deniņu) artēriju palpāciju pacientiem vecumā virs 50 gadiem.

Balstoties uz anamnēzes datiem un objektīvo izmeklēšanu, speciālists galvassāpju pacientam var nozīmēt papildu laboratoros un/vai radioloģiskos izmeklējumus – kompjūtertomogrāfiju vai magnētisko rezonansi galvas smadzenēm. 

Mesuds Ašina (Messoud Ashina) – profesors neiroloģijā, neirozinātnieks Kopenhāgenas Universitātē (Københavns Universitet). Vada migrēnas pētījumus Dānijas Galvassāpju centrā (Dansk Hovedpinecenter). Viens no vadošajiem ekspertiem galvassāpju pētniecībā. Pīters Goudsbijs (Peter Goadsby) – profesors neiroloģijā Londonas Karaliskajā koledžā (King’s College London). Galvenie pētniecības virzieni – migrēna un grupālās galvassāpes, kalcitonīna gēna saistītā peptīda (calcitonin gene-related peptide, CGRP) klīniskā nozīme. Jess Olsens (Jes Olsen) – profesors neiroloģijā Kopenhāgenas Universitātē, līdzdirektors Dānijas Galvassāpju centrā. Galvassāpju klasifikācijas komitejas (Headache Classification Committee) priekšsēdētājs. Larss Edvinsons (Lars Edvinsson) – profesors neiroloģijā Lundas Universitātē (Lunds universitet) un Kopenhāgenas Universitātē. 1984. gadā pirmais aprakstījis kalcitonīna gēna saistīto peptīdu galvas asinsvados un trijzaru nerva ganglijā un to nozīmi migrēnas un grupālo galvassāpju attīstībā. Maikls Moskovics (Michael Moskowitz) – profesors neiroloģijā Hārvarda medicīnas skolā (Harvard Medical School).