AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 30. oktobrī
Madara Āriņa

Vladimirs Kaijaks

(īstajā vārdā Kārlis Laimonis Lazdovskis (līdz 1959. gadam), Kārlis Bendrups (1959–1970), kopš 1970. gada vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms Vladimirs Kaijaks; 02.09.1930. Cēsīs–12.09.2013. Jaunjelgavā. Apbedīts Rīgas Otrajos Meža kapos)
latviešu rakstnieks

Saistītie šķirkļi

  • latviešu literatūra

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izglītība
  • 3.
    Profesionālā un radošā darbība
  • 4.
    Darbu vērtējums
  • 5.
    Sasniegumu nozīme
  • 6.
    Atspoguļojums 
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izglītība
  • 3.
    Profesionālā un radošā darbība
  • 4.
    Darbu vērtējums
  • 5.
    Sasniegumu nozīme
  • 6.
    Atspoguļojums 
Kopsavilkums

Vairāku romānu un stāstu krājumu autors. 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados kļuva pazīstams ar kriminālromāniem un romantiski liriskiem stāstiem. Vairākos darbos pievērsās kara tēmai. Latviešu literatūras vēsturē nozīmīgi viņa stāsti ar fantastikas un hiperbolizācijas elementiem. Populāra romānu tetraloģija “Likteņa līdumnieki” (1999–2002).

Izglītība

Vladimirs Kaijaks beidza Liepas septiņgadīgo skolu (1946). Pēc tam iestājās Rīgas 1. vidusskolā, bet izglītību turpināja Rīgas 50. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā, jo 1948. gadā uzsāka darba gaitas remontmehāniskā rūpnīcā. Strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu absolvēja 1950. gadā.

Profesionālā un radošā darbība

V. Kaijaks strādāja par pionieru vadītāju Rīgas 28. septiņgadīgajā skolā, par redaktoru un ārštata korespondentu Latvijas PSR Radiokomitejā (1950–1954), par strādnieku Babītes, Sēlpils, Puzes un Piltenes mežniecībā (1959.–1962. gada vasarās). Sākot ar 1954. gadu galvenokārt pievērsās literārajam darbam. Bija literārais konsultants un referents Latvijas PSR rakstnieku savienībā (1978–1981).

Literatūrā V. Kaijaks debitēja ar dzeju. 1949. gada laikrakstā “Padomju Jaunatne” publicēts viņa dzejolis “Kolhozu tirgus”, bet 1954. gadā žurnālā “Karogs” publicēta kopā ar Mirdzu Bendrupi sarakstītā poēma “Uzvaru ceļš”. 1963. gadā tika izdots viņa pirmais un vienīgais dzejoļu krājums “Putni laižas pret vēju”. 1964. gadā – stāsts skolas vecuma bērniem “Putenī”. 1964. gadā tika uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. Daiļrades sākumposmā atdzejoja Fjodora Tjutčeva (Фёдор Иванович Тютчев) un Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) darbus. Vēlāk rakstīja tikai prozu. Atpazīstamību guva ar kriminālstāstu “Vistu elks” (1967), kriminālromāniem “Direktora klints” un “Brigitas brīnums” (abi 1970. gadā) un romantiski liriskiem stāstiem krājumos “Stāsti par laimi” (1966) un “Mans pavasaris” (1970). Atšķirīgāks ir 1969. gadā iznākušais stāstu krājums “Smagās sirdis”, kam sekoja fantastiskā reālisma motīviem caurvītie stāstu krājumi “Akācija akmens pagalmā”(1973), “Soļi” (1977), “Visu rožu roze” (1987), “Vecis” (1992) un “Masku teātris” (2001).

Līdzās stāstiem V. Kaijaks sarakstīja vairākus romānus: “Bailes” (1976), “Signe” (1983), “Rēgi” (1993), tetraloģiju “Likteņa līdumnieki”: “Enijas bize”, “Zem Marsa debesīm” (abi 1999. gadā), “Nārbuļu dēli” (2000) un “Mantinieki” (2002), “Atraidītā sindroms” (2005), “Meitene no nekurienes” (2009), “Vēstule” (2017. gads, kopā ar Māru Svīri).

2003. gadā tika izdots stāsts bērniem “Melnais kamols-amols-mols”. 2011. gadā – autobiogrāfiskais romāns “Koka kāja, Kapu māja”.

Rakstīja arī kinoscenārijus Rīgas kinostudijas spēlfilmām: “Šahs briljantu karalienei” (1973. gads, kopā ar Miermīli Steigu un Lazaru Volfu, režisors Aloizs Brenčs), “Zem apgāztā mēness” (1977. gads, kopā ar Ēriku Lāci, režisors Ē. Lācis), “Bailes” (1986. gads, režisors Gunārs Cilinskis). Rakstīja scenāriju pēc tāda paša nosaukuma stāsta studijas “Dekrim” spēlfilmai “Zirneklis” (1992. gads, režisors Vasilijs Mass).

Darbu vērtējums

1969. gadā tika izdots stāstu krājums “Smagās sirdis”, kas ir atšķirīgs no iepriekšējiem rakstnieka daiļdarbiem. Krājuma centrā stipras personības un fascinējoši dabas tēlojumi, kā arī kardinālas, pārlaicīgas problēmas cilvēka dzīvē – mīlestība, uzticība, nodevība, nāve. Krājuma noslēdzošajā stāstā “Sieva” būtiska nozīme ir noslēpumam, kas dažādos veidos raksturīgs V. Kaijaka prozai turpmāk. Izcili ir krājumā ietvertie stāsti “Sātans” un “Bez vēsts”, kas atspoguļo vienu no centrālajām tēmām V. Kaijaka daiļradē ­– Otrais pasaules karš. Šī tēma risināta jau pirmajā prozas darbā “Putenī”, stāstu krājumā “Stāsti par laimi”, romānā “Bailes”, “Meitene no nekurienes”, “Vēstule”. Literatūrzinātniece Astrīda Skurbe norādījusi, ka romānam “Bailes” nav līdzvērtīga ne V. Kaijaka prozā, ne latviešu literatūrā. Tas ir viens no visspēcīgākajiem romāniem par Otro pasaules karu un par cilvēka izvēles iespējām vēsturiskās, izšķirošās situācijās.

Būtiska V. Kaijaka daiļrades iezīme ir fantastiskā reālisma motīvi, kas caurvij rakstnieka daiļradi. Stāstu krājums “Visu rožu roze” ir viens no 20. gs. 80. gadu spožākajiem darbiem. Tomēr šāda tipa stāsti rakstnieka daiļradē aizņem relatīvi mazu vietu, pamatā tajā dominē tradicionālas ievirzes proza.

Sasniegumu nozīme

Literatūrzinātniece A. Skurbe norādījusi, ka V. Kaijaks ir viens no lielākajiem stāsta meistariem latviešu 20. gs. otrās puses un 21. gs. sākuma prozā. Vairāki rakstnieka stāsti ir žanra paraugi. Vienlīdz spēcīgs arī kā romānists. Viņa darbos redzama psiholoģiskā tēlojuma niansētība un daudzveidība gan cilvēku, gan dzīvnieku portretējumā, kā arī vērienīgs latviešu tautai liktenīgo notikumu atspoguļojums. Savukārt literatūrkritiķis Guntis Berelis atzīmējis, ka V. Kaijaks ir latviešu literatūras vēsturē vienīgais autors, kurš profesionālā līmenī rakstīja tā sauktos šausmu stāstus, kuru pamatā ir kāda baismīga vai pārdabiska, vai paradoksāla metafora, pielīdzinot tos mūsdienu gotikai.

1990. gadā par stāstu “Cilda” saņēma Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju. 1993. gadā romāns “Rēgi” ieguva dalītu otro prēmiju žurnāla “Karogs” un Raimonda Gerkena 1. romānu konkursā.

Atspoguļojums 

Pēc tetraloģijas “Likteņa līdumnieki” motīviem tapa Latvijas Televīzijas seriāls “Likteņa līdumnieki” (režisore Virdžīnija Lejiņa, Māras Svīres scenārijs; 2003.–2008. gads), tēlojot latviešu tautas likteņgaitas vairāk nekā gadsimta garumā. 

Saistītie šķirkļi

  • latviešu literatūra

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Berelis, G., ‘Mūslaiku gotika. Vladimira Kaijaka proza’, Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam, Rīga, Zvaigzne ABC, 1999, 214.–218. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Skurbe, A., Vladimirs Kaijaks, Rīga, Zinātne, 2014.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Treimane, I., ‘Vladimirs Kaijaks’, Latviešu rakstnieku portreti: 70.–80. gadi, Rīga, Zinātne, 1994, 87.–94. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Madara Āriņa "Vladimirs Kaijaks". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-Vladimirs-Kaijaks (skatīts 26.02.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/-Vladimirs-Kaijaks

Šobrīd enciklopēdijā ir 5584 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. © Tilde, izstrāde, 2026. © Orians Anvari, dizains, 2026. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana