Melnā pīle ir vidēja lieluma, apaļīga pīle. Ligzdo Grenlandes austrumu daļā, Islandē un Eirāzijas ziemeļu daļā no Lielbritānijas ziemeļiem līdz Ļenai (Krievijā). Ziemo Atlantijas okeāna austrumu piekrastē no Rietumsahāras līdz Norvēģijas ziemeļu daļai. Latvijā bieži sastopama caurceļotāja un ziemotāja, novērojama galvenokārt jūrā. Ligzdo nelielos ezeros un dīķos, lēni plūstošās upēs un strautos tundrā, ziemeļu taigā vai purvainā apvidū. Ziemo galvenokārt jūras piekrastes daļā. Pamatā pārtiek no gliemjiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas nigra, taču mūsdienās melnās pīles zinātniskais nosaukums ir Melanitta nigra. Ģints nosaukums veidots no sengrieķu valodas vārdiem μέλας, melas ‘melns’ un νηττα, nitta ‘pīle’. Savukārt sugas apzīmējums nigra latīņu valodā nozīmē ‘melna’.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 43–54 cm, svars – 964–1339 g. Vidēja lieluma, apaļīga pīle. Tērps pilnībā tumšs, bez baltumiem uz spārniem. Tēviņam tērps melns, bet lidojumā redzamas gaišākas primārās lidspalvas. Knābja virspuse vidū dzeltena, profilā redzams neliels, melns paugurs. Mātīte melnganbrūna ar gaišākiem vaigiem, viss knābis tumšs.

Tēviņa sauciens ir kluss, stabulējošs “piu”, riesta laikā arī stiepts “piu-i”. Mātītes sauciens – atkārtots “karrr”.

Melnā pīle ir gājputns. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī, arī ziemo. Vasarā novērojama salīdzinoši reti, taču jau no jūlija vidus novērojamas melnās pīles, kas lido uz spalvu maiņas vietām Ziemeļjūrā. Ārpus ligzdošanas sezonas bieži veido lielus un blīvus barus.

Ligzdo nelielos ezeros un dīķos, lēni plūstošās upēs un strautos tundrā, ziemeļu taigā vai purvainā apvidū, reizēm ar izklaidus kokiem. Ziemo galvenokārt jūras piekrastes daļā, parasti tur, kur nav dziļāks par 20 m. Latvijā lielākoties sastopama jūrā, bet reģistrēti novērojumi arī dīķos un ezeros iekšzemē.

Pārtiek galvenokārt no gliemjiem, reizēm ēd arī citus ūdens bezmugurkaulniekus (vēžveidīgos, tārpus un kukaiņus) un mazas zivis, dažreiz arī augu daļas (sēklas, saknes un gumus).

Ligzda parasti ūdens tuvumā. Tā ir bedrīte, kas izklāta ar augiem un spalvām.

Olas ir krēmkrāsā vai dzeltenbrūnas. Olu vidējais izmērs ir 65,4x44,9 mm. Dējumā 6–7, reizēm – 5–10 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums – 27–31 diena.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē tikai mātīte. Lidspēju mazuļi iegūst 6–7 nedēļu vecumā.

Ligzdo Grenlandes austrumu daļā, Islandē un Eirāzijas ziemeļu daļā no Lielbritānijas ziemeļiem līdz Ļenai (Krievijā). Ziemo Atlantijas okeāna austrumu piekrastē no Rietumsahāras līdz Norvēģijas ziemeļu daļai. Pasaules populācijas tendence nav zināma.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā nedaudz samazinājusies, izplatības areālam atkāpjoties uz ziemeļiem. Eiropas populācijas tendence nav zināma.

20. gs. pirmajā pusē Latvijā melnā pīle bijusi parasta caurceļotāja un reta ziemotāja jūras piekrastē. Parasta caurceļotāja tā ir arī mūsdienās, taču sistemātisku uzskaišu trūkuma dēļ nav iespējams novērtēt caurceļojošo putnu skaita pārmaiņas. Kopējais caurceļojošo putnu skaits nav mazāks par 15 000. Caurceļošanas laikā novērojama galvenokārt jūrā, taču gan pavasarī, gan rudenī reģistrēti novērojumi arī iekšzemē.

Arī ziemā Latvijā novērojama samērā bieži, lai gan ievērojami mazākā skaitā nekā caurceļošanas laikā. 20. gs. 90. gadu sākumā populācijas vērtējums dots ļoti plašās robežās: 500–10 000 indivīdu. No krasta veiktās ziemojošo putnu uzskaites rāda, ka skaits kopš 1991. gada ir mēreni palielinājies, un pozitīvu tendenci 2014.–2024. gadā uzrāda arī jūrā veikto avio uzskaišu rezultāti. Jaunākais skaita vērtējums rāda, ka Latvijā ziemojošo melno pīļu skaits ir 5059–8214 indivīdu. Svarīgākās ziemošanas vietas ir Rīgas līča rietumu piekraste un Irbes šaurums.

1962. gadā konstatēta ligzdošana Engures ezerā, kur tā pati mātīte ligzdoja līdz 1968. gadam, bet pēc tam vairs ligzdošana Latvijā nav konstatēta.

Ne pasaulē, ne Eiropā, ne arī Latvijā suga nav apdraudēta.

Sugas koncentrēšanās spalvu maiņas un ziemošanas vietās padara to ļoti jutīgu pret naftas piesārņojumu, antropogēnu traucējumu un barības resursu degradāciju naftas ieguves dēļ. Suga cieš arī no ātrgaitas prāmju radītā traucējuma. Rietumeiropā ziemojošās populācijas apdraud arī atkrastes vēja parki. Bentisko gliemju komerciāla ieguve var samazināt barības pieejamību, un sugas ligzdošanas dzīvotnes vietām apdraud eitrofikācija. Turklāt suga ir jutīga pret putnu gripu, tāpēc to var apdraudēt slimības uzliesmojumi nākotnē, vietām suga tiek arī medīta.

Vietām suga tiek medīta, un arī Latvijā melnās pīles medības ir atļautas. Islandē savulaik vāktas melno pīļu olas, un, iespējams, ka tas notiek joprojām. 19. gs. literatūrā atrodama informācija, ka Francijā melnās pīles ķertas un tirgotas katoļiem, kuriem tās, tāpat kā zivis, bija atļauts ēst dienās, kad gaļas ēšana bija aizliegta.

Melnā pīle iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.