Partas impērija robežojās ar Romas impēriju, pret kuru tā gandrīz trīs gadsimtus cīnījās par varu Tuvajos Austrumos. Senā Parta bija vienīgais nozīmīgais ģeopolitiskais spēks, kas atradās blakus Romai, bet kuru Romas impērija savas varas augstākajā punktā nespēja iekarot vai pakļaut. Partas impērija tika saukta arī par Aršakīdu impēriju pēc valdošās dinastijas – Aršakīdu – nosaukuma.

Laikā starp Seleikīdu valsts sabrukumu un Sasanīdu dinastijas izveidošanos Partas valdnieki pārvaldīja plašu teritoriju, kas aptvēra mūsdienu Irānu, Irāku un daļu Sīrijas, Turcijas, Turkmenistānas un Afganistānas. Impērijas robežas pletās no Eifratas upes rietumos līdz Indas baseinam austrumos un no Kaukāza un Kaspijas jūras ziemeļos līdz Indijas okeānam un Persijas līcim dienvidos.

Aršakīdu impērijas plašums ir aprakstīts ceļojuma aprakstā – itinerārijā “Partas pieturvietas” (Mansiones Parthicae) –, kas atspoguļo impēriju no rietumiem līdz austrumiem; to m. ē. 1. gs. sākumā sastādīja grieķis Isidors no Harakas (Ἰσίδωρος ὁ Χαρακηνός, Isídōros o Charakēnós), kas bija Aršakīdu osta Persijas līcī. Apraksta maršruts šķērso Eifratu pie Seleikijas Zeugmas (mūsdienās arheoloģisko izrakumu vieta netālu no Nizipas pilsētas Turcijā) un turpinās uz dienvidiem gar upi, sasniedz Seleikiju pie Tigras (mūsdienās Bagdādes dienvidu daļa Irākā), bagāto un apdzīvoto Mezopotāmijas metropoli, kas robežojās ar karalisko galvaspilsētu Ktēsifonu (mūsdienās dienvidaustrumos no Bagdādes). Tas aizvijas augšup pa Dijalas upi līdz Ekbatānai (mūsdienās Hamadāna Irānā), otrai nozīmīgākajai pilsētai, Ragai (mūsdienu Teherānas pilsētas daļa Irānā) un Kaspijas (Aleksandra) vārtiem. Atstājot Mīdiju, maršruts turpinās uz austrumiem caur Kommagenes (mūsdienu Turcijas dienvidaustrumos), Hirkānijas (Kaspijas jūras dienvidaustrumos) un Astaunenes (mūsdienās Kučana Irānā) kalnainajiem apvidiem, līdz sasniedz Partenes satrapiju. Šeit atradās Senās Partas pirmās galvaspilsētas – Hekatompila (mūsdienu Irānā) un Nisa (pie mūsdienu Ašgabatas Turkmenistānā). Vistālāk austrumos esošais punkts, ko apraksta Izidors, ir Antiohija Margiānā (mūsdienās Merva Turkmenistānā) uz Partas impērijas austrumu robežas, kur pirms dažiem gadu desmitiem bija pārvietoti Karras (mūsdienās Harrana Turcijā) kaujā sagūstītie romiešu leģionāri. Margiāna, ko ķīniešu avotos dēvē par “mazo Anksi” jeb “mazo Partu”, bija impērijas vārti no Centrālāzijas uz Tālo Austrumu stepju līdzenumiem.

Impērijas galvaspilsētā Nisā, kas saglabājusies vislabāk, netālu no mūsdienu Ašgabatas vecpilsētas izrakumos atklāti vairāki arhitektūras elementi, kas saistīti ar Senās Partas agrīnajiem laikiem un impērijas straujās paplašināšanās periodu. Šos elementus bieži saista ar dinastijas dibinātāja – Aršaka (sengrieķu Ἀρσάκης, Arsákis, latīņu Arsaces) – kultu – ideoloģiskās varas centru, kurā atradās Partas vadība. Arhitektūras elementi nelīdzinās laikmetīgajām hellēnisma celtnēm, iespējams, tie balstās senākajās vietējās un partiešu klejotāju tradīcijās. Tomēr daudzās karaliskās un galma mākslas izpausmes, tostarp slavenie ziloņkaula dzeramie ragi, atklāj neviltotu interesi par grieķu kultūru, kā arī spēcīgu grieķu mākslas formu ietekmi.

3. gs. vidū p. m. ē. parni, Vidusāzijas pusklejotāju tauta, pārcēlās uz dienvidiem Seleikīdu Partijas satrapijā. Parnu vadonis Aršaks sakāva grieķu valdnieku un pārņēma kontroli pār visu reģionu. Seleikīdu ķēniņi nespēja atgūt zaudētās teritorijas uz valsts ziemeļaustrumu robežas, bet viņi panāca Partas ķēniņa Aršaka II formālu pakļaušanos.

Palielinoties Romas varai rietumos un vājinoties Seleikīdu impērijai, Aršakīdu ķēniņš Mitridats I no Partas (Mithridates I of Parthia; valdīja 171.–138. gadā p. m. ē.), spēja pārņemt plašas teritorijas Rietumāzijā. 141. gadā p. m. ē. viņš iekaroja Mezopotāmiju, Babiloniju un metropoli Seleikiju pie Tigras, kā arī Persijas līča mazās valstis – Elimaīdu (mūsdienās Irānas dienvidrietumos) un Harakenu (mūsdienās Irākas dienvidos). Iekarotajās zemēs tika izveidotas vairākas jaunas karaliskās rezidences – Seleikijā, Ekbatānā un Ktēsifonā, kamēr visas impērijas centrs ātri pārvietojās uz rietumiem. 129. gadā p. m. ē. Antiohs VII Sidets (Antiochos VII Sidetes) mēģināja atgūt zaudētās satrapijas, taču kaujā tika sakauts un nogalināts. Līdzīgs liktenis bija arī citiem valdniekiem – Frātam II (Phraates II; valdīja 138.–128. gadā p. m. ē.) un Artabānam I (Artabanus I; valdīja 128.–124. gadā p. m. ē.), cīnoties pret Centrālāzijas skitu ciltīm (sakiem). Pēc tam, kad Mitridats II no Partas (Mithridates II of Parthia, valdīja 124.–90. gadā p. m. ē.) uzvarēja klejotāju ciltis, 121. gadā p. m. ē. Ķīnas Haņu dinastijas (vienkāršotā ķīniešu 汉朝, tradicionālā ķīniešu 漢朝, piņjiņs Hàn cháo) imperators Vu (vienkāršotā ķīniešu 汉武帝, tradicionālā ķīniešu 漢武帝, piņjiņs hànwǔdì) sūtīja delegāciju uz Partas galmu, lai izveidotu oficiālas tirdzniecības attiecības ar aršakīdiem. Kopš tā laika austrumu preces uz Vidusjūras reģionu ceļoja cauri Centrālāzijai un Partas impērijai pa maršrutu, ko mūsdienās dēvē par “Zīda ceļu”.

Romiešu karos austrumos 1. gs. pirmajā pusē p. m. ē. Aršakīdi saglabāja neitralitāti, un Eifrata tika izvēlēta par robežu starp abām impērijām. Izmantojot iekšējas nesaskaņas Aršakīdu vidū, romiešu triumvirs Marks Licīnijs Krass (Marcus Licinius Crassus) iebruka Mezopotāmijā, lai pakļautu Aršakīdus Romai (54.–53. gadā p. m. ē.). Karras stepēs Partas ģenerālim Surenam (Surena) izdevās uzveikt romiešus, un tie cieta vienu no postošākajām sakāvēm, kādu tie austrumos jebkad bija piedzīvojuši. Vairāk nekā 20 000 romiešu zaudēja dzīvību, un Krass bija viņu vidū. Krasa nāve izraisīja neizbēgamu konfliktu Romā starp izdzīvojušajiem triumviriem – Jūliju Cēzaru (Gaius Iulius Caesar) un Pompeju (Gnaeus Pompeius Magnus).

Pēc neveiksmīga iebrukuma Romas austrumos, kurā dzīvību zaudēja jaunais princis un troņmantinieks Pakors (Pacorus), 1. gs. otrajā pusē p. m. ē. Partas valsts kļuva sociāli un institucionāli nestabila. Vājās valdnieka pilnvaras tika uzturētas tikai tāpēc, lai nodrošinātu sīvi konkurējošo aristokrātisko frakciju varas formālu leģitimitāti.

20. gadā p. m. ē. Oktaviāns Augusts (Octavian Augustus), Romas princeps, nolēma situāciju austrumos atrisināt ar diplomātiskiem līdzekļiem. Lai panāktu vienošanos ar Romu, Partas valdnieks Frāts IV (Phraates IV, valdīja 37.–2. gadā p. m. ē.) atdeva leģionu karogus un ieslodzītos, kas tika sagūstīti Karras kaujā. Par godu miera svinībām Augusts uzdāvināja Frātam IV itāliešu verdzeni – Mūzu (Musa), tādējādi palielinot karalisko konkubīņu skaitu. Mūza ātri ieguva tik lielu varu un ietekmi pār novecojošo monarhu, ka pārliecināja viņu nosūtīt visus savus dēlus uz Romu kā ķīlniekus. Izņēmums bija tikai viņas pašas dzemdētais Frātaks (Phraataces; valdīja 2. gadā  p. m. ē.–4. gadā m. ē.). Pēc Frāta IV nāves viņa pietuvinājās sava dēla tronim, bet tad aristokrātiskā opozīcija viņus abus padzina.

Pēc dažiem gadiem pie varas nāca Artabāns II (Artabanus II; valdīja 12.–38./41. gadā m. ē.). Viņam nācās cīnīties gan pret aristokrātisko ietekmi un opozīciju, gan pret troņa kandidātiem, ko Roma izvēlējās no Itālijā dzīvojošajiem Aršakīdiem. Lai iegūtu zināmu saimniecisku varu un neatkarību, Artabāns II izveidoja jaunu teritoriālās kontroles sistēmu, kuras pamatā bija ciešas attiecības ar vietējiem politiskajiem spēkiem, piemēram, grieķu pilsētu valdošo eliti, vasaļu dinastijām un jūdu kopienām.

Nākamie valdnieki Vologēzs I (Vologases I; valdīja 51.–77./78. gadā m. ē.) un viņa dēls Pakors II (Pacoros II; valdīja 77./78.–105./110. gadā m. ē.) sekoja Artabāna pēdās. Vologēzs I, pietuvinot Partas tronim savus divus brāļus – monarhus Armēnijā un Mīdijā Atropatēnē (mūsdienās Irānas ziemeļrietumos un Azerbaidžānas dienvidos), nodrošināja stabilitāti valsts struktūras augšgalā, tādējādi nostiprinot visu impēriju. Šis politiskais risinājums ļāva Partai veiksmīgi stāties pretī militārajai konfrontācijai ar Romu saistībā ar Armēniju (54.–66. g. m. ē.) un kļūt par svarīgu dalībnieku ienesīgajā lielu attālumu tirdzniecībā cauri Āzijai. Pakors nodibināja intensīvas diplomātiskās attiecības ar Ķīnas Haņu galmu pēc tam, kad ķīniešu sūtnis Gaņs Jins (ķīniešu 甘英; piņjins Gān Yīng) 97. gadā p. m. ē. neveiksmīgi mēģināja šķērsot Partas valsti un pa sauszemi nokļūt Romas teritorijā.

Strīds par Armēniju izraisīja imperatora Trajāna (Marcus Ulpius Traianus) lielo iebrukumu Partā 114. gadā m. ē. Romiešu leģioni virzījās cauri Armēnijai un Mezopotāmijai – reģioniem, kurus Roma plānoja samazināt līdz provincēm, līdz milzīga Babilonijas iedzīvotāju sacelšanās piespieda imperatoru steidzīgi pamest iekarotās teritorijas (114.–117. gadā m. ē.).

147.–148. gadā m. ē. pie varas nāca jauna Aršakīdu ģimenes zara pārstāvis Vologēzs IV (Vologases IV). Vologēzs uzsāka iebrukumu Eifratas rietumpuses zemēm, kas galu galā beidzās ar katastrofālu sakāvi (161.–166. gads m. ē.) imperatora Lūcija Vera (Lucius Verus) ģenerāļu rokās, kuri atkal spēja sasniegt un nodedzināt Partas galvaspilsētu Ktēsifonu. 197. gadā m. ē. trešo reizi Partas Mezopotāmijā iebruka romiešu leģioni.

3. gs. sākumā militārais konflikts ar Romu atstāja zināmas pēdas, neatgriezeniski vājinot Aršakīdu valsts struktūru. Par karalisko autoritāti bieži savā starpā strīdējās brāļi, un vietējo dinastiju nozīme pieauga arvien straujāk. Pēdējais romiešu uzbrukums imperatora Karakallas (Caracalla) vadībā pēkšņi beidzās ar imperatora slepkavību (217. gadā m. ē.). Viņa pēctecis Makrīns (Macrinus) centās panākt mieru, samaksājot Partai 200 miljonus denāru. Šī Partas uzvara nespēja atjaunot lielā mērā apdraudēto iekšējo situāciju valstī, kas atradās uz sabrukuma robežas. Ardašīrs I (Ardashir I), Sasanīdu dinastijas dibinātājs no politiski atkarīgās valsts Farsas (Persis), stājās pretī valdniekam Artabānam V (Artabanus V), kurš tika sakauts un nogalināts Hormozdganas kaujā (224. gads m. ē.). Šis notikums iezīmēja Partas impērijas beigas, lai gan Aršakīdu dinastija turpināja valdīt Armēnijas valstī līdz pat 428. gadam m. ē.

Aršakam, Partas valdniekam, piederēja augstākā vara, taču jau no paša sākuma Senajai Partai bija raksturīga izteikti decentralizēta un kompleksa struktūra. Pastāvēja teritoriālā pārvalde, kas tika organizēta caur satrapijām. Karalisko satrapu pārvaldītajās teritorijās vietējo varu īstenoja jūdu kopienas (Nehardeja, Babilonijā), grieķu polisas (Sūza, Seleikija pie Tigras) un aristokrātiskās dzimtas (Surēne, Karēne). Aršakīdu monarhi svarīgāko apgabalu kontroles nolūkā daļu no savām karaliskajām pilnvarām deleģēja vietējām varas grupām, kas bija dziļi iesakņojušās šajā teritorijā. Valdnieka varai formāli pakļautajās zemēs darbojās arī vietējās dinastijas ar neatkarīgu politisko dzīvi un administratīvo organizāciju; tās ar Partas valdnieku saistīja uzticības zvērests. Starp šīm pakļautajām valstīm bija Armēnija, Mīdija Atropatēne, Gordjēne, Adiabēne, Hatra, Osroēne, Harakēne, Elimaīda, Persis, kā arī uz īsu laiku Hirkānija, Margiāna un Indopartas valstis.

Sasanīdu persieši pielika lielas pūles, lai dzēstu jebkādas savu priekšgājēju pēdas. Tomēr galvenās dižciltīgās dzimtas saglabāja varu un ietekmi Sasanīdu impērijā un pat pēc islāma iekarojumiem. Viņu galma stāsti kļuva par galveno iedvesmas avotu vēlākiem darbiem, piemēram, 11. gs. Gurgani (Gurgani) eposam “Visa un Rāmins” (Vis o Rāmin). Kultūras starpnieka loma starp pēcaleksandriešu grieķu kultūru un austrumu kultūru, ko pildīja Aršakīdi, ietekmēja Tuvo Austrumu kultūras gadu simtiem ar vēlāk pastāvējušo impēriju starpniecību.