Baleta iestudējuma “Antonijs un Kleopatra” sižets koncentrējas uz Romas karavadoņa Antonija un Ēģiptes valdnieces Kleopatras liktenīgo mīlestību, kas saduras ar politisko pienākumu, varu un neizbēgamu bojāeju. Iestudējums ir nozīmīgs, jo pārvērš V. Šekspīra valodiski un psiholoģiski sarežģīto darbu kustībā un mūzikā, akcentējot universālas kaislības, varas un izvēles tēmas, kas baletā iegūst īpaši koncentrētu un emocionālu formu.

Baleta pamatā ir V. Šekspīra traģēdija “Antonijs un Kleopatra”, kas sarakstīta un izrādīta 1606. vai 1607. gadā un publicēta 1623. gadā.

Traģēdijas galvenie varoņi ir Marks Antonijs – Romas karavadonis un valsts vīrs, Kleopatra – Ēģiptes valdniece – un Oktaviāns – ambiciozs Romas politiķis un Antonija pretinieks.

Balets sākas Ēģiptē, Kleopatras pilī, kur Antonijs svin uzvaru un sastop Kleopatru, kuras valdzinājums pāraug kaislīgā mīlestībā. Cēzars aicina Antoniju pienākuma dēļ atgriezties Romā. Politiskā spiediena rezultātā Antonijs piekrīt laulībai ar Cēzera māsu Oktāviju. Kleopatra uzzina par Antonija laulībām, un viņas greizsirdība, sāpes un lepnums pārvēršas iekšējā cīņā. Antonijs, nespējot apslāpēt mīlestību pret Kleopatru, pamet Romu un atgriežas Ēģiptē. Spriedze starp Romu un Ēģipti pieaug, un Cēzars dodas karagājienā pret Antoniju. Tuksnesī notiek izšķirošā cīņa, kurā Antonijs tiek sakauts un zaudē gan varu, gan cerību. Pārpratuma dēļ, noticot Kleopatras nāvei, Antonijs izdara pašnāvību. Kleopatra, atsakoties no pazemojuma un dzīves bez mīlestības, izvēlas sekot Antonijam nāvē.

V. Šekspīra luga “Antonijs un Kleopatra” kalpojusi par iedvesmas avotu vairākiem baleta iestudējumiem dažādos laikmetos un kultūrvidēs. Par vienu no agrākajiem zināmajiem šīs tēmas baletiem tiek uzskatīts franču horeogrāfa un dejas teorētiķa Žana Žorža Novēra (Jean-Georges Noverre) iestudējums, kas 1761. gadā tika demonstrēts Francijas galmā Ludvigsburgā, mūsdienu Vācijas teritorijā. Mūzikas autors šim uzvedumam bija franču komponists Rūdolfs Kreicers (Rodolphe Kreutzer). Iestudējums bija viens no pirmajiem mēģinājumiem dramatisku literāru sižetu pārcelt uz baleta skatuves, veidojot pamatu dejas drāmas attīstībai.

1808. gadā Parīzē baletu “Antonija un Kleopatras mīla” (Les Amours d’Antoine et de Cléopâtre) iestudēja franču horeogrāfs Žans Luijs Omērs (Jean-Louis Aumer), izmantojot R. Kreicera mūziku.

Ž. L. Omēra iestudējums turpināja Ž. Ž. Novēra aizsākto dramatiskā baleta tradīciju, piešķirot stāstījumam lielāku teatralitāti un romantisma estētiku. 1968. gadā Ļeņingradā horeogrāfs Igors Černišovs (Игорь Александрович Чернышёв) veidoja baleta uzvedumu ar oriģinālmūziku, kuru komponējis Eduards Lazarevs (Эдуард Леонидович Лазарев). Šis iestudējums iezīmēja padomju laikmeta estētisko pieeju, kurā tika uzsvērts dramatiskums, varoņu psiholoģiskā motivācija un ideoloģiski akcentēta interpretācija. 1971. gadā Milānā horeogrāfs Ugo Dellāra (Ugo Dell’Ara) iestudēja baletu, izmantojot Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) mūziku. Uzvedums izcēlās ar centieniem līdzsvarot klasisko formu ar emocionāli intensīvu izpildījumu, kas atbilda S. Prokofjeva mūzikas raksturam. 2000. gadā horeogrāfs Bens Stīvensons (Ben Stevenson) radīja jaunu interpretāciju, kurā tika izmantota Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) mūzika Džona Lenčberija (John Arthur Lanchbery) aranžējumā. B. Stīvensona iestudējums piedāvāja vizuāli greznu un estētiski pievilcīgu versiju, akcentējot romantizētu skatījumu uz vēsturiskajiem notikumiem un tēliem. 2011. gadā Ziemeļu baleta teātrī (Northern Ballet Theatre) tika iestudēts Deivida Niksona (David Anthony Nixon) un komponista Kloda Mišela Šēnberga (Claude-Michel Schönberg) balets “Kleopatra”. Šajā iestudējumā īpaša uzmanība tika pievērsta Kleopatras psiholoģiskajam portretējumam, uzsverot viņas iekšējās pretrunas, varas dinamiku un traģisma aspektus.

Latvijā balets pēc V. Šekspīra lugas “Antonija un Kleopatras” motīviem pirmo reizi tika iestudēts Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī (kopš 2015. gada – Latvijas Nacionālā opera un balets) 1972. gada 6. decembrī. Iestudējums veidots trīs cēlienos un astoņās ainās. Komponists Eduards Lazarevs (Эдуард Леонидович Лазарев), librets – Aleksandrs Pudalovs (Александр Михайлович Пудалов), redakcija – Aleksandrs Lembergs. A. Lemberga horeogrāfija un iestudējums, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Biruta Goģe, diriģents Jānis Hunhens.

1972. gada iestudējums izcēlās ar spēcīgu vizuālo tēlainību, psiholoģiski izteiksmīgu horeogrāfiju un dramatisku emocionālo spriedzi, kas bija raksturīga A. Lemberga režijas stilam. Baleta centrā tika izvirzīta Kleopatras iekšējā pasaule – sarežģīta, noslēgta un destruktīva –, kas pakāpeniski sagrauj Antonija ambīcijas un noved abus varoņus līdz traģiskam iznākumam. Šī interpretācija radīja psiholoģiski dziļu, simbolisku skatījumu uz mīlestību, varu un nodevību. Izrāde tika augstu novērtēta kā viens no spilgtākajiem iestudējumiem Latvijas baletā 20. gs. 70. gados iestudējumiem. Tajā tika harmoniski savienotas klasiskā baleta formas ar psiholoģiski motivētu tēlu izstrādi.

Būtiska loma iestudējuma panākumos bija B. Goģes veidotajiem kostīmiem un scenogrāfijai, kas uzsvēra laikmeta estētiku un mītisko noskaņu. Skatuves tēli bija stilizēti, bet ne atsvešināti – tie pastiprināja emocionālo iedarbību un ļāva horeogrāfijai pilnībā atklāt varoņu psiholoģiju. Tāpat būtisks ieguldījums bija diriģenta J. Hunhena muzikālajai interpretācijai, kas palīdzēja izcelt partitūras dramatisko struktūru.