Valsts budžets ir nozīmīga valdības finansiālās darbības un vadības sastāvdaļa, ar kura starpniecību tiek veikta valsts naudas līdzekļu uzkrāšana, sadale un izmantošana. Tas ir līdzeklis valsts politikas realizācijai ar finansiālām metodēm. Ar budžeta palīdzību valdība disciplinē lēmumu pieņemšanas procesu un kontrolē savu institūciju darbību. Veidojot valsts budžetu, ir svarīgi nepieļaut tirgus mehānisma iekšējo sakaru sagraušanu, kā arī nodrošināt pozitīvu ietekmi uz dažādiem tirgiem un sabiedrību kopumā.

Demokrātiskās valstīs budžets ir arī galvenā parlamenta kontroles forma pār izpildvaru, kurai tiek dotas pilnvaras vākt un tērēt ienākumus, lai nodrošinātu valsts ekonomikas attīstību un realizētu sociālās politikas mērķus. Pēc budžeta vērtē gan konkrētās valdības prioritātes, gan tās darbības efektivitāti (noteikto mērķu un uzdevumu izpildi, spēju sabalansēt ieņēmumus ar izdevumiem).

Valsts budžeta mērķis ir noteikt un pamatot, kādi līdzekļi nepieciešami valsts un pašvaldību institūcijām to pienākumu izpildei, nodrošinot, lai budžeta darbības periodā nepieciešamos izdevumus segtu atbilstoši ieņēmumi.

Valsts budžets sastāv no divām daļām – ieņēmumiem un izdevumiem. Valsts budžeta ieņēmumi pamatā tiek nodrošināti ar dažādu nodokļu palīdzību, savukārt budžeta izdevumi ir atkarīgi no valsts ekonomiskā stāvokļa, noteiktajām valsts funkcijām un sabiedrības vajadzībām. Lielākā daļa valsts budžeta līdzekļu tiek izlietoti sociālajām problēmām (iedzīvotāju sociālai aizsardzībai, veselības aprūpei, izglītībai, nodarbinātības veicināšanai u. c.), tāpat līdzekļi ir nepieciešami valsts drošībai un aizsardzībai, sabiedriskās kārtības uzturēšanai, valsts institūciju darbībai un citu valsts funkciju realizācijai.

Veidojot budžetu, tiek ņemts vērā valsts administratīvi teritoriālais iedalījums un valsts pārvaldes struktūra. Unitārās valstīs, arī Latvijā, parasti ir divas valsts budžeta pakāpes – centrālais (valsts) un vietējais (pašvaldību) budžets. Federatīvās valstīs, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Vācijā u. c., budžetam ir trīs pārvaldes posmi – centrālais, federatīvo subjektu un vietējais.

Unitāras valsts budžeta struktūrā galvenā loma ir valsts budžetam, bet vietējie budžeti kalpo, lai nodrošinātu ar finanšu resursiem vietējo pašvaldību institūcijas, kuras ir valsts aparāta sastāvdaļa. Katrai valsts administratīvi teritoriālai vienībai ir savs budžets, kas funkcionē autonomi. Ieņēmumi vietējos budžetos veidojas no tiem piesaistīto, parasti otršķirīgo, nodokļu un dažādu nodevu rēķina, kā arī subsīdijām no valsts budžeta. Federatīvajās valstīs noteicošais ir federālais budžets un tam tiek piesaistīti galvenie ienākumi (piemēram, ASV tajā ir koncentrēti apmēram 60 % no visiem budžeta sistēmai piederošiem līdzekļiem). Federācijas locekļu budžetu ienākumi sastāv no nodokļiem, kuri iekasēti no viņiem piederošā īpašuma, kā arī subsīdijām no federālā budžeta.

Pēc izlietojuma mērķa valsts un pašvaldību (vietējos) budžetus iedala pamatbudžetā un speciālajā budžetā. Pamatbudžeta ieņēmumus veido no vispārējiem nodokļu un citiem ieņēmumiem, savukārt speciālā budžeta ieņēmumus veido no īpašiem mērķiem iezīmētiem ieņēmumiem no konkrētiem nodokļu un nodevu veidiem, un tā līdzekļi tiek novirzīti konkrētiem mērķiem, kas noteikti ar speciāliem likumiem, piemēram, ostu vai autoceļu attīstībai.

Budžets ir instruments, ar kura palīdzību valsts nodrošina makroekonomisko stabilitāti, iedala finanšu resursus atbilstoši noteiktajām valsts funkcijām un nodrošina efektīvu resursu izlietojumu atbilstoši pilnvarojumam tos izlietot. Budžets tiek plānots noteiktam laikam jeb darbības periodam, ko sauc par saimniecisko vai fiskālo gadu, kas var gan sakrist ar kalendāro gadu (kā, piemēram, Latvijā), gan arī nesakrist ar to (kā, piemēram, ASV vai Kanādā).

Budžeta izstrādes procesā saskaras dažādu sabiedrības locekļu un grupu atšķirīgās intereses. Ir svarīgi tās sabalansēt, nodrošinot labvēlīgus apstākļus uzņēmējdarbībai un nodarbinātības pieaugumam, kā arī novēršot reģionālās un sociālās attīstības disproporcijas. Tas ir viens no nozīmīgākajiem ekonomiskās politikas instrumentiem, ar kura palīdzību valdība var risināt sociālā taisnīguma problēmas, atbalstot sociāli mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas, kā arī iedarboties uz preču un pakalpojumu tirgu (ražošanas apjomu, cenām), finanšu tirgu (procentu likmēm) un darbaspēka tirgu.

Ar budžeta palīdzību valdība var veicināt atsevišķu valsts reģionu un tautsaimniecības nozaru attīstību, atbalstot jaunu, inovatīvu uzņēmumu veidošanos ar nodokļu atlaižu vai subsīdiju palīdzību. Budžets kalpo arī kā līdzeklis, kas ļauj valdībai mazināt ekonomiskās aktivitātes svārstības, lejupslīdes laikā palielinot izdevumus vai samazinot nodokļus, lai stimulētu patēriņu un investīcijas, savukārt pārkaršanas apstākļos, samazinot savus izdevumus vai palielinot nodokļus, lai ierobežotu pārmērīgu pieprasījuma un inflācijas kāpumu. Tādējādi valsts budžets pilda gan regulējošu, gan stimulējošu funkciju, ietekmējot gan kopējo pieprasījumu, gan piedāvājumu, kā arī valsts makroekonomisko stabilitāti un izaugsmi.

Vārds “budžets” ir cēlies no senfranču vārda bouge, kas apzīmēja mazu ādas somu. Viduslaiku Anglijā ar šo vārdu apzīmēja karaļa portfeli, kas saturēja nepieciešamo naudu sabiedriskajiem izdevumiem. Budžeta veidošanas prakse sāka attīstīties 19. gs. Eiropā, kad pieauga izdevumi sabiedrības vajadzībām. Lai gan tajā laikā valsts sektors bija nesalīdzināmi mazāks nekā mūsdienās, tas auga pietiekami ātros tempos, lai rastos nepieciešamība pēc procedūrām, kas kontrolētu valsts ieņēmumu un izdevumu plūsmu. Par modernās budžeta vadības sistēmas izveidotāju ir uzskatāma Francija, kur 19. gs. vidū tika ieviests ikgadēji apstiprināms, visaptverošs valsts budžets un dažādas analītiskās procedūras budžeta finanšu vajadzību noteikšanai izpildvaras līmenī. Laika gaitā pieaugot publiskajiem izdevumiem un palielinoties publiskajam sektoram, valsts pārvaldes vajadzību noskaidrošana kļuva aizvien sarežģītāka un budžeta pozīcijas aizvien detalizētākas.

Mūsdienās katrai valstij ir sava raksturīgā pieeja budžeta veidošanai, ko lielā mērā nosaka valsts politiskā sistēma, varas sadalījums starp likumdevēju un izpildvaru, ka arī vēstures gaitā izveidojusies institūciju hierarhija.

Budžets ir valdības finansiālās darbības un vadības pamatā. Lai valsts sekmīgi attīstītos, ar budžeta palīdzību jānodrošina regulāri ieņēmumi un to sadale atbilstoši sabiedrības kopējām vajadzībām.

Budžeta sastādīšanā var izmantot dažādus paņēmienus. Valdība var veidot ikgadēji sabalansētu budžetu, kad budžeta plānotie ienākumi un izdevumi ir vienādi. Taču reālie budžeta ieņēmumu un izdevumu apjomi var atšķirties no plānotajiem, tādējādi radot vai nu budžeta pārpalikumu vai deficītu.

Var sastādīt cikliski sabalansētu budžetu, kad ekonomikas lejupslīdes laikā tiek pieļauts budžeta deficīts, ko dzēš ar līdzekļiem, kas papildus ieplūst augšupejas periodos. Tādējādi lejupslīdes periodos netiek ierobežota ekonomiskā attīstība, palielinot nodokļus un samazinot valdības izdevumu, kas būtu nepieciešams ikgadēji sabalansēta budžeta nodrošināšanai.

Daži ekonomisti aizstāv mērenu budžeta deficīta ideju un uzskata, ka tas nenodara ļaunumu ekonomikas attīstībai, bet tieši otrādi, stimulē ekonomiku krīzes un lejupslīdes periodos. Citi turpretim uzskata, ka budžeta deficītam ir negatīva ietekme, jo tas apdraud ekonomikas stabilitāti valstī, palielina valsts parādu un ierobežo tās attīstību, jo valsts budžeta deficīta segšanai aizņemas naudu, tādējādi palielina pieprasījumu pēc kredītresursiem un ierobežo uzņēmumu iespējas saņemt līdzekļus savas darbības paplašināšanai, kas savukārt noved pie bezdarba pieauguma. Bez tam valsts ir spiesta tērēt ievērojamus līdzekļus parāda procentu nomaksai, kas nākotnē var novest pie nodokļu palielināšanas, lai iegūtu papildu līdzekļus parādu nomaksai, vai arī inflācijas pieauguma, ja valdība nolemj drukāt naudu budžeta deficīta segšanai.

Pasaules prakse apstiprina gan vienas, gan otras pieejas piekritēju argumentus. Piemēram, ASV, Zviedrijā un Somijā ir augsts iedzīvotāju dzīves līmenis, neskatoties uz to, ka tur pastāv ievērojams budžeta deficīts, savukārt Norvēģija spēj veidot bezdeficīta budžetu, kā arī nodrošināt augstu iedzīvotāju labklājību.

Neefektīva budžeta līdzekļu izmantošana vai pārmērīgs deficīts var radīt negatīvas sekas, piemēram, valsts parāda pieaugumu un fiskālās ilgtspējas riskus, tāpēc fiskālā disciplīna un atbildīga budžeta plānošana ir būtiski nosacījumi stabilai ekonomikas attīstībai.