Nodokļi ir nozīmīgs ekonomiskās politikas instruments, valdības darbības lauks, ar kuru palīdzību tā iedarbojas uz valsts tautsaimniecību, uzņēmējdarbības vidi, nodarbinātības un inflācijas līmeni un citiem ekonomiskās aktivitātes rādītājiem.

Nodokļu politika ir saistīta ar visiem nozīmīgākajiem procesiem valstī, tā nosaka produktu un resursu tirgu darbības efektivitāti, ietekmē uzņēmēju ienākumus un konkurētspēju, kā arī iedzīvotāju ienākumus, pirktspēju un labklājību. Ar nodokļu palīdzību valsts budžetā ieplūst naudas līdzekļi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedriskos labumus iedzīvotājiem un risinātu sociālās un citas sabiedrībai svarīgas problēmas. Valdības uzdevums ir izveidot taisnīgu, solidāru un efektīvu nodokļu sistēmu sabiedrības labklājības nodrošināšanai, sadalot nodokļu slogu tā, lai tas veicinātu ekonomisko izaugsmi un neradītu sociālekonomiskās disproporcijas.

Nodokļi ir nepieciešami jebkuras valsts pastāvēšanai un noteiktu funkciju izpildei, ko sabiedrība prasa no valsts (aizsardzība, valsts pārvalde, drošība, izglītība u. c.).

Nodokļus ir pieņemts klasificēt pēc to īpašībām, un ir zināmi vairāki iedalījuma veidi. Nodokļus var iedalīt personiskajos, kurus nosakot tiek ņemts vērā nodokļu maksātāja finansiālais stāvoklis (parasti – ienākumi), un reālajos, ar kuriem apliek kādu darbību, preces vai mantu neatkarīgi no nodokļu maksātāja individuālā finanšu stāvokļa. Tāpat praksē ļoti bieži izšķir tiešos un netiešos nodokļus. Tiešie nodokļi tiek iekasēti no fizisko vai juridisko personu ienākumiem vai mantas pēc noteiktām nodokļu likmēm. Pie tiem pieder iedzīvotāju ienākuma nodoklis, uzņēmuma ienākuma nodoklis, nekustamā īpašuma nodoklis u. c. Netiešie nodokļi tiek novirzīti no preču ražotāja vai realizētāja uz patērētāju, ietverot tos preču cenās, piemēram, pievienotās vērtības nodoklis (PVN), akcīzes nodoklis, muitas nodoklis. Tādējādi to ietekme uz tautsaimniecību ir dažāda – tiešie nodokļi samazina gan iedzīvotāju, gan uzņēmumu ienākumus, līdz ar to arī to izdevumus patēriņam un investīcijām, kas savukārt samazina kopējo pieprasījumu ekonomikā. Savukārt netiešie nodokļi palielina preču un pakalpojumu cenas un līdz ar to arī kopējo inflācijas līmeni valstī.

Nodokļus var klasificēt arī pēc nodokļu objekta, izdalot nodarbinātības jeb darbaspēka nodokļus (piemēram, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas), kapitāla jeb bagātības nodokļus (piemēram, kapitāla pieauguma nodoklis), patēriņa nodokļus (piemēram, PVN) un resursu nodokļus (piemēram, elektroenerģijas nodoklis).

Nodokļus var iedalīt arī atkarībā no uzlikšanas likmēm. Ir fiksētie nodokļi, kas jāmaksā pēc stingri noteiktas likmes kā noteikts daudzums par katru vienību, piemēram, tūrisma nodoklis, ko maksā ceļotāji par katru uzturēšanās dienu. Tāpat nodokļi var tikt maksāti pēc proporcionālās, progresīvās un regresīvās likmes. Pastāvot proporcionālām likmēm, nodokļu likme nemainās, mainoties nodokļa bāzei (piemēram, visi maksā 25 % no saviem ienākumiem neatkarīgi no to lieluma). Progresīvās likmes gadījumā nodokļu likme pieaug, paaugstinoties nodokļu bāzei (piemēram, pieaugot ienākumiem, palielinās arī nodokļu likme), bet regresīvās likmes gadījumā nodokļu likme samazinās, pieaugot nodokļu bāzei.

Taču vairāki nodokļi var ietilpt dažādās grupās, kā arī vairāku nodokļu ietekme pārklājas, līdz ar to nevar teikt, ka konkrētais nodoklis pieder tikai kādai noteiktai grupai. Piemēram, dabas resursu nodoklis (DRN) pieder pie resursu nodokļiem un tam ir gan tiešā, gan netiešā nodokļa pazīmes.

Veidojot nodokļu politiku, valdība nosaka nodokļu objektus (ko aplikt ar nodokļiem), nodokļu veidus (kādus nodokļus piemērot), nodokļu likmes (cik lielas un kādas likmes piemērot), kā arī kopējo nodokļu slogu (parasti to izsaka pret ienākumiem jeb valsts iekšzemes kopproduktu (IKP)).

Nodokļu politikas realizēšanā daudz kas ir atkarīgs no tā, kura no nodokļu funkcijām konkrētajā brīdī ir svarīgākā – fiskālā vai ekonomiskā. Veicot fiskālo funkciju, nodokļu galvenais uzdevums ir nodrošināt valsts budžetu ar ieņēmumiem. Savukārt nodokļu ekonomiskās funkcijas pamatmērķis ir veicināt ekonomisko attīstību. Valdība var izmantot nodokļus kā vienu no galvenajiem iejaukšanās līdzekļiem ražošanas procesā, lai regulētu noteiktu preču ražošanu un patēriņu, veicinātu atsevišķu nozaru vai reģionu attīstību un risinātu citas aktuālas problēmas. Piemēram, DRN ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar kura palīdzību var ietekmēt piesārņotāju uzvedību un samazināt piesārņojošo vielu emisiju, kā arī stimulēt jaunu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu uzņēmumos. Savukārt muitas nodoklis ļauj pasargāt vietējo tirgu no negodīgas trešo valstu konkurences, kā arī veicināt vietējās ražošanas un nodarbinātības attīstību. Tāpat nodokļi var tikt izmantoti kā nevienlīdzību mazinošs instruments, lai pārdalītu ienākumus starp atsevišķām iedzīvotāju grupām un risinātu sociālā taisnīguma problēmas sabiedrībā.

Nodokļu prasību skaits un lielums laika gaitā ir ievērojami mainījies. Nodokļu izcelšanās meklējama jau cilvēces pirmsākumos, kad izveidojās kopējas vajadzības, radās kopēji darbi un kopienas biedru ieguldījumi kāda devuma (meslu) vai pakalpojumu veidā. Sākotnēji šādi darbi vai pakalpojumi bija brīvprātīgi, visiem kopēji, taču vēlāk arvien vairāk un vairāk tie pārņēma pienākumu raksturu, līdz kļuva par tiesiski obligātiem maksājumiem. Senajos laikos nodokļi bija kā kara laupījums, nomas maksa, piespiedu maksājums, ziedojums valdniekam un to iekasēšana bieži tika uzticēta nodokļu “atpircējiem” arī ziedošanas vai upurēšanas formā. Tā Senajā Ēģiptē bija īpašas faraona personas, nodokļu rakstveži, kas visu uzskaitīja, bet paši nodokļus nemaksāja. Senajā Grieķijā nodokļu slogs gūlās uz darījumiem, nevis personām, proti, tirgošanos, importu, ostām. Piemēram, tika ieviesta 2 % ostu nodeva, lai aizstāvētu tirgotājus no pirātiem. Senos laikos tipiski bija arī kara nodokļi, vergu maksa, okupēto teritoriju maksas, baznīcas nodoklis (t. s. desmitā tiesa). Viduslaikos nodoklis veidojās jau kā palīdzība valdniekam, pilsētas vadībai, tomēr bieži tiem bija neregulārs raksturs – atnāca valdnieka pārstāvji, iekasēja nodokļus un aizgāja. Par vienu no senākajiem tiek uzskatīts ienākumu nodoklis, kas laika gaitā izveidojies no “galvas naudas” par konkrētu personu. Daudzi nodokļi izveidoti tad, kad valstīs bijušas saimnieciska rakstura problēmas vai ekonomiskās krīzes. Piemēram, krīzes apkarošanas nodoklis Latvijā saimnieciskās depresijas gados 20. gs. 30. gados, ko piemēroja papildus ienākuma un nekustamā īpašuma nodoklim 50 % apmērā.

Nodokļi ir mūsdienīgas demokrātiskas valsts finansiālais pamats. Lai gan nodokļu maksāšana nav patīkama nevienam, tie ir nepieciešami jebkuras valsts pastāvēšanai un noteiktu funkciju izpildei, ko sabiedrība prasa no valsts. Nodokļiem ir būtiska ietekme uz valsts ekonomisko attīstību, uzņēmējdarbības vidi un struktūru, nodarbinātības un bezdarba līmeni, eksporta un importa apjomiem, inflāciju un citiem rādītājiem. Tie ir saistīti ar visiem nozīmīgākajiem procesiem valstī un nosaka gan uzņēmumu konkurētspēju, gan iedzīvotāju pirktspēju, gan ekonomiskās izaugsmes tempu. Caur nodokļiem valdība var ietekmēt kopējo pieprasījumu preču un pakalpojumu tirgū, kā arī ražošanas izmaksas un cenas, kā arī risināt ienākumu pārdales un sociālā taisnīguma problēmas sabiedrībā. Piemēram, ja valdības mērķis ir ierobežot inflācijas kāpumu un samazināt budžeta deficītu, tā var paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, jo tas samazina iedzīvotāju rīcībā esošos ienākumus un ierobežo mājsaimniecību patēriņa izdevumus, kā arī cenu pieaugumu. Tāpat īsā laika periodā šāda rīcība var sabalansēt budžetu, tomēr ilgākā laika periodā, samazinoties kopējam pieprasījumam, samazinās arī pieprasījums pēc darbaspēka, palielinās bezdarbs un līdz ar to samazinās budžeta ieņēmumi, kas var novest pie budžeta deficīta pieauguma un ekonomiskās izaugsmes tempa krituma. Tāpēc valdībai ir jābūt piesardzīgai, pieņemot lēmumus attiecībā uz izmaiņām nodokļu politikā, jo jebkura iejaukšanās ekonomiskajos procesos, var izjaukt līdzsvaru gan preču un pakalpojumu, gan citos tirgos, radot jaunas problēmas.

Viens no rādītājiem, kas tiek izmantots, lai analizētu nodokļus kopumā un salīdzinātu to apjomu, ir nodokļu slogs. Tas ir nodokļu ieņēmumu apmērs (procentos) attiecībā pret valsts iekšzemes kopproduktu. Salīdzinot nodokļu slogu dažādās valstīs, var novērtēt valsts lomu ekonomikā un nodokļu politikas efektivitāti, jo tas parāda, cik liela daļa no kopējiem līdzekļiem tiek pārdalīta caur budžetu un novirzīta sabiedrisko pakalpojumu finansēšanai. Eiropas Savienības (ES) valstīs tas svārstās no 25 līdz pat gandrīz 50 % no IKP (visaugstākais tas ir Francijā, Beļģijā un Dānijā, bet viszemākais – jaunajās ES dalībvalstīs – Bulgārijā un Rumānijā). Taču nodokļu slogu attiecībā pret IKP nevar vērtēt viennozīmīgi. Svarīgs ir ne tikai vidējais nodokļu slogs, bet arī nodokļu sadalījums, tāpēc ir jāvērtē nodokļu aplikšanas sistēma kopumā – kam tiek piemēroti nodokļi (darbaspēkam, kapitālam vai patēriņam), cik augsta ir nodokļu progresivitāte, kā tiek sadalīts nodokļu slogs starp personām ar dažādu ienākumu līmeni, kā nodokļi tiek izmantoti, cik plašs ir sociālo un citu pakalpojumu klāsts iedzīvotājiem.