Dzeltenkrūšu ēnvabole ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams Eirāzijas boreālo mežu joslā un apdzīvo vecus mežus. Kāpuri un pieaugušās vaboles apdzīvo trupošu kritalu koksni. Ēnvaboles ķermenis ir melns, ar gaiši oranžu priekškrūšu vairogu un vēderu, 10–16 mm garš. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, tai ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Latvijā dzeltenkrūšu ēnvabole ir sastopama ļoti reti un pēdējo reizi konstatēta 1998. gadā.

Dzeltenkrūšu ēnvabole pieder pie ēnvaboļu Melandryidae dzimtas ēnvaboļu Melandryinae apakšdzimtas. Agrākie uzticamie dati par šīs dzimtas izcelsmi ir no agrīnā krīta perioda Birmas dzintara. Tas liek secināt, ka ēnvaboles ir radušās pirms 130–140 miljoniem gadu.

Dzeltenkrūšu ēnvaboles ķermenis ir iegareni cilindrisks, melns, ar gaiši oranžu priekškrūšu vairogu un vēderu. Galva neliela, ar īsiem taustekļiem, to pēdējie posmiņi ir eliptiski. Acis salīdzinoši lielas, uz galvas novietotas vertikāli. Priekškrūšu vairogs šķērsenisks, priekšējā daļā nedaudz šaurāks par vidējo daļu un pamatni. Segspārni gari un šauri, salīdzinoši vāji sklerotizēti un vāji punktēti. Kājas salīdzinoši garas. Kāpurs dzeltenīgi oranžs, garš un tievs, stipri saplacināts. Kāpuru attīstība ilgst 2–5 gadus. Vaboļu dzimumdimorfisms ir vāji izteikts, mātītes parasti ir lielākas par tēviņiem. Dzeltenkrūšu ēnvabole ir uzskatāma par Centrāleiropas pirmatnējo mežu reliktu. Baltijas valstīs tā ir konstatēta tikai Latvijā.

Dzeltenkrūšu ēnvabole ir saproksila (ar atmirusi koksni saistīta) suga, kas apdzīvo vecus jauktus un skujkoku mežus, to skaitā purvainos mežus. Vairāki ārvalstu autori norāda uz sugas saikni ar degumiem skujkoku mežos, kuros ir bērzu piemistrojums. Latvijas teritorijā pēdējos 50 gados ir zināms tikai viens novērojums – Slīteres Nacionālajā parkā. Vaboļu aktivitātes periods Eiropā ir maijs un jūlijs. 

Dzeltenkrūšu ēnvaboles izplatības areāls aptver gandrīz visu Eirāzijas mežu zonu. Tā ir sastopama no Centrāleiropas līdz Austrumāzijai un no Fenoskandijas līdz Portugālei un Austrijai. Nav konstatēta Igaunijā un Lietuvā, Baltkrievijā konstatēta tikai rietumu daļā. Visur Eiropā dzeltenkrūšu ēnvabole ir sastopama ļoti reti un neregulāri, visvairāk atradņu ir zināmas Somijā un Zviedrijā. Eiropas reģionālā populācija ir stipri sadrumstalota. Izplatības areāla austrumu daļā, Sibīrijas mežos, suga ir sastopama biežāk nekā Eiropā. Latvijā pēdējās desmitgadēs dzeltenkrūšu ēnvabole ir novērota tikai vienu reizi. Datu par Latvijas reģionālās populācijas lielumu nav.

Dzeltenkrūšu ēnvaboles populācijai Eiropas reģionā ir tendence samazināties. Datu par populācijas dinamiku Latvijā nav. Eiropā dzeltenkrūšu ēnvaboli apdraud veco mežu platību nepārtraukta samazināšanās, to pieaugošā sadrumstalošanās, meža ugunsgrēku skaita un degumu platību samazināšanās. 

Dzeltenkrūšu ēnvabole ir Eiropas Savienības direktīvas “Par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību” un arī Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Eiropas mērogā sugai ir noteikta Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) kategorija EN (Endangered jeb stipri apdraudēta suga). Tas nozīmē, ka sugai Latvijā draud izmiršana, ja vien neuzlabojas apstākļi, kuru pasliktināšanās dēļ tās izdzīvošana un vairošanās ir apdraudēta. Ņemot vērā datu trūkumu par sugas izplatību, sastopamību, populācijas draudiem un tās lielumu, Latvijā dzeltenkrūšu ēnvabole ir iekļauta kategorijā DD (Data Deficient jeb trūkst datu).