Luidži Salvīni bija nozīmīga personība Itālijas kultūrā un zinātnē, sniedzis ievērojamu ieguldījumu slāvu, somugru un baltu valodu popularizēšanā Itālijā, vienlaikus sekmējot arī itāļu kultūras izplatību ārvalstīs.

L. Salvīni dzimis Itālijas armijas ģenerāļa Džuzepes Salvīni (Giuseppe Salvini) un Džūlijas Arinones (Giulia Arinone) ģimenē kā vienīgais bērns. Jau agrā jaunībā L. Salvīni izrādīja interesi par Eiropas austrumu daļas valstīm un sešpadsmit gadu vecumā devās pirmajos ceļojumos uz Igauniju, Bulgāriju un Čehoslovākiju. Viņa spēja apgūt svešvalodas un zinātkāre pēc dažādu kultūru izpētes pamudināja viņu iestāties Romas Universitātes La Sapienza (Università degli Studi di Roma “La Sapienza”) Filoloģijas fakultātē, kuru L. Salvīni ar izcilību absolvēja 1933. gadā, aizstāvot disertāciju par bulgāru literatūru ar nosaukumu “Bulgāru literatūra no atbrīvošanas līdz Pirmajam pasaules karam (1872–1912)” (La letteratura bulgara dalla Liberazione alla Prima Guerra Mondiale (1872–1912)), kuru 1936. gadā grāmatas formātā izdeva Eiropas Austrumu institūts (Istituto per L’Europa Orientale, IpEO). L. Salvīni disertācijas vadītājs bija pazīstamais slāvists Enriko Damjāni (Enrico Damiani), ar kuru L. Salvīni palika ciešās un cieņpilnās attiecībās visu savas dzīves laiku. Disertācija bija pirmais pētījums Itālijā par bulgāru literatūru, un bulgāru valoda bija pirmā slāvu valoda, kuru L. Salvīni apguva. Pēc disertācijas aizstāvēšanas L. Salvīni pievienojās Fašistisko universitāšu grupai (Gruppi Universitari Fascisti, GUF) un saņēma Arnaldo Musolīni (Arnaldo Mussolini) stipendiju un sešas citas balvas nacionālos konkursos Itālijā.

1938. gada martā L. Salvīni apprecējās ar Mateldu Katoco (Matelda Cattozzo), un viņiem bija pieci bērni – Džuzepe (Giuseppe), Džuljāno (Giuliano), Alberto (Alberto, miris bērnībā), Pjēro (Piero) un Marija Paola (Maria Paola).

L. Salvīni miris Romā 1957. gada 5. jūnijā pēc divām plaušu fibromas operācijām 46 gadu vecumā.

L. Salvīni 1930. gadā (pēc citu arhīva dokumentu ziņām 1926. gadā) pievienojās Nacionālajai fašistu partijai (Partito Nazionale Fascista). No 1933. līdz 1935. gadam L. Salvīni bija itāļu valodas lektors Somijā, vispirms Helsinku Universitātē (Helsingin yliopisto), bet pēc tam Turku Universitātē (Turun yliopisto). Ar L. Salvīni palīdzību 1934. gadā Itālijas sūtnis Somijā Atīlio Tamāro (Attilio Tamaro) un Helsinku Universitātes valodnieki Oiva Tūlio (Oiva Johannes Tuulio) un Josepi Mikola (Jooseppi Julius Mikkola) nodibināja biedrību “Itālijas jaunie draugi” (somu Nouret italian ystävät, itāļu Giovani amici d’Italia). Biedrību veidoja studenti, kur bija politiski nacionālisti un antidemokrātiski noskaņoti, ieinteresēti fašismā, jaunieši, kuri apguva itāļu valodu ar mērķi veidot informācijas un propagandas centru fašistiskajām idejām. L. Salvīni mudināja arī somu jaunatni piedalīties “Vadoņa nometnēs” (Campi Dux). Uzturēšanās laikā Somijā L. Salvīni saslima ar nopietnu nieru slimību, kuras dēļ viņam bija jāizņem niere.

1936. gadā L. Salvīni atgriezās Itālijā un tika iecelts Neapoles Karaliskajā institūtā (L’Orientale (Regio Istituto di Napoli l’Orientale, tagad Neapoles Universitāte L’Orientale, Università di Napoli “l’Orientale”) par slāvu, somugru un baltu valodu nodaļu direktoru. Šajās nodaļās tika mācīta attiecīgo valstu valoda un literatūra: Eduardam Viskantam (Eduardas Viskanta) bija uzticēts mācīt lietuviešu valodu, Martai Rasupei – latviešu valodu (1937. gadā tika reģistrēti seši studenti). L. Salvīni interese par igauņu valodu atspoguļojās arī viņa profesionālajā darbībā, viņš tulkojis no igauņu valodas itāļu valodā trīs dzejoļus: Juhana Līva (Juhan Liiv) dzejoļus “Dziesma par zudušo vasaru” (igauņu Laul sellest kaduvast, itāļu Canto delle cose che muoiono) un “Māmiņa” (igauņu Emale, itāļu In ricordo della madre morta), kas publicēti laikrakstā Meridiano di Roma (1939. gada 5. novembrī) slejā “Māksla un literatūra”, un Villema Grīntāla-Ridalas (Villem Grünthal-Ridala) “Infermità” (igauņu Haiguse aegu, itāļu Due limpidi occhi).Baltu valodu nodaļa tika pārcelta uz Romu, taču tā nekad neuzsāka darbu, jo 1940. gada vasarā Padomju Savienība iebruka Baltijas valstīs, pārtraucot diplomātiskās un kultūras attiecības starp Itāliju un Eiropas austrumu reģionu.

1937. gadā L. Salvīni apmeklēja Ļubļanu un Belgradu, un Belgradā tika likti pamati Itālijas Kultūras institūtam (Istituto Italiano di Cultura) Dienvidslāvijā, kurš tika atvērts 1940. gadā. Līdz 1938. gadam L. Salvīni bija lektors Belgradas Universitātē (Универзитет у Београду). Pēc atgriešanās Romā L. Salvīni strādāja Ārlietu ministrijas ārzemju itāļu skolu departamentā.

1941. gadā tikai 30 gadu vecumā L. Salvīni tika piešķirts slāvu filoloģijas profesora amats Romas Universitātē. Tur viņš ieguva izcilības titulu (titolo di chiara fama), kas tika apstiprināts 1947. gadā.

Interese par Eiropas austrumu daļas valstīm L. Salvīni saglabāja arī pēc Otrā pasaules kara beigām. 1953. gadā, pēc E. Damjāni nāves, L. Salvīni Romas Universitātē pārņēma bulgāru valodas un literatūras katedras vadību.

Pēc Eiropas Austrumu institūta likvidēšanas 1944. gadā 1946. gadā tika izveidota Itālijas–PSRS kultūras biedrība (Associazione Italia–URSS), kas aicināja L. Salvīni piedalīties viņu rīkotajos pasākumos (visticamāk, neiesaistījās). 

L. Salvīni studiju laikā bija paredzēts apmeklēt Latviju 1931. gada beigās un 1933. gadā, lai iepazītos ar Latvijas rakstniecību (neapmeklēja).

Savā akadēmiskajā karjerā L. Salvīni pievērsās gan slāvu valodām, gan somugru, romāņu, baltu u. c. valodu un literatūru pētīšanai. No bulgāru valodas L. Salvīni itāļu valodā ir tulkojis “Bulgāru tautasdziesmas” (I canti popolari bulgari, 1930), “Fašisms Bulgārijā” (Il fascismo in Bulgaria, 1930) un “Bibliogrāfija par Bulgāriju” (Bibliografia sulla Bulgaria, 1931). No ukraiņu valodas L. Salvīni tulkojis īsas pasakas, kas publicētas divās antoloģijās “Četri zobeni” (Le Quattro Sciabole, 1941) un “Ganu augstiene. Ukraiņu stāstnieki” (L’altopiano dei pastori. Narratori ucraini, 1949). No rumāņu valodas L. Salvīni tulkojis darbu “Jons Krjanga. Rumāņu literatūras vēstures lappuse” (Ion Creangă. Una pagina di storia della letteratura romena, 1932), L. Salvīni bija autoru kolektīva darba “Somija” (Finlandia, 1941) redaktors, kas bija tulkots no somu valodas.

Baltijas studiju jomā L. Salvīni ir saistīts ar diviem nozīmīgiem izdevumiem itāļu valodā – “Latvija” (Lettonia, 1939) un “Igaunija” (Estonia,1943), kuri bija daļa no monogrāfiju sērijas “Pasaule šodien” (Il mondo oggi), ko publicēja izdevniecība “Edizioni Roma”. Sējuma “Latvija” sagatavošana, ko virzīja L. Salvīni, sākās jau 1938. gadā. Franko Čarlantīni (Franco Ciarlantini), grāmatu sērijas “Pasaule šodien” redaktors, ar izdevniecības “Edizioni Roma” atbalstu nosūtīja Arnoldam Spekkem (Latvijas sūtnis Itālijā no 1933. līdz 1940. gadam) vēstuli ar nodomu publicēt grāmatu par Latviju. L. Salvīni deva A. Spekkem pilnīgu rīcības brīvību autoru un materiālu izvēlē, kas tika izmantoti grāmatas veidošanā. A. Spekke sarakstīja pirmo nodaļu ar nosaukumu “Īsa latviešu tautas vēsture” (Storia sintetica del popolo lettone), kurā viņš sniedza pārskatu par latviešu tautas vēsturi no pirmsākumiem līdz 18. gs. sākumam. Citi autori bija L. Salvīni, M. Rasupe “Itāļu un latviešu attiecības” (Le relazioni italo-lettoni) un Džakomo Devoto (Giacomo Devoto) “Latviešu izcelsme un valoda” (Le origini e la lingua dei lettoni).

L. Salvīni sniedzis ieguldījumu arī igauņu valodas un literatūras studijās, vispirms publicējot darbu “Igauņu literatūras kopsavilkums” (Sommario della letteratura estone), pievienojot sadaļu, kas saistīta ar kultūras sakariem ar Itāliju. Šo darbu 1940. gadā publicēja Eiropas Austrumu institūts.

Sējums “Igaunija” sērijā “Pasaule šodien” tika publicēts 1943. gadā, kad Baltijas valstis jau bija okupējusi nacistiskā Vācija. Grāmatas sagatavošanas darbam bija veltīts ilgs laiks (un veikti daudzi labojumi). Šis izdevums tiek uzskatīts par pirmo grāmatu par Igauniju itāļu valodā. Tas ietver astoņas nodaļas, kuru autori ir L. Salvīni (ievads un nodaļa “Igauņu literatūra”, La letteratura estone), Ernsts Eins (Ernst Ein), Itālijas–Igaunijas Akadēmiskās biedrības direktors (“Itāļu un igauņu attiecības, I rapporti italo-estoni), Roberto di Londrone (Roberto di Lodrone, īstajā vārdā Roberto Veiss/Viss, Roberto Weiss/Wis), Itāļu kultūras institūta direktors Tallinā (starpkaru laikā tas bija vienīgais šāda veida institūts Baltijas valstīs, pēc padomju okupācijas tika pārcelts uz Helsinkiem; nodaļa “Chronicum Estonicum”) un Riho Petss (Riho Päts) – “Igaunijas mūzikas attīstība” (Lo sviluppo della musica estone).

L. Salvīni tulkojis itāļu valodā darbus no vairāk nekā 20 valodām – bulgāru, serbu, horvātu, krievu, čehu, latviešu, lietuviešu, igauņu, rumāņu u. c. L. Salvīni kopā ar filologu Dž. Devoto devis ievērojamu ieguldījumu Eiropas austrumu valstu kultūru studijās starpkaru laikā Itālijā.

L. Salvīni 1935. gadā piešķirts Somijas Baltās Rozes bruņinieka tituls (II šķira).