Cekulpīle ir maza pīle. Ligzdošanas areāls sniedzas no Islandes pāri visai Eirāzijai, dienvidos līdz Kazahstānai un Mongolijai. Ziemo Eiropas centrālajā, rietumu un dienvidu daļā, Ziemeļāfrikā un Dienvidāzijā. Gājputns, tomēr Latvijā sastopama visu gadu. Latvijā ligzdo 300–800 pāru. Sastopama seklos, eitrofos piejūras ezeros un zivju dīķos, ceļošanas laikā arī jūrā. Pārtiek no ūdensaugiem un bezmugurkaulniekiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas fuligula, taču mūsdienās cekulpīles zinātniskais nosaukums ir Aythya fuligula. Ģints nosaukums atvasināts no grieķu valodas vārda αἴθυιᾰ, aithuia, ar ko apzīmēts neidentificēts jūras putns. Savukārt sugas apzīmējums atvasināts no latīņu valodas vārdiem fuligo ‘sodrēji’ un gula ‘rīkle’.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums ir 40–47 cm, svars – 560–1020 g. Maza pīle ar īsu ķermeni, tievu kaklu un diezgan lielu galvu. Knābis zilpelēks ar melnu galu. Galvas pakauša daļā cekuls, kas tēviņam riesta tērpā garš un nokarens, bet citos tērpos – tikai īss pušķītis. Lidojumā redzamas baltas joslas uz spārniem. Tēviņš riesta tērpā melns ar baltiem sāniem. Dzeltenas acis. Mātīte brūngana ar bālākiem sāniem.

Tēviņa riesta sauciens – nervozi ātra burbuļojošu skaņu virkne krītošā intonācijā. Mātītei ņurdošs sauciens “krr krr krr...”.

Gājputns, tomēr Latvijā sastopama visu gadu.

Latvijā galvenās ligzdošanas dzīvotnes ir sekli, eitrofi piejūras ezeri un zivju dīķi. Ceļošanas laikā sastopama arī jūrā.

Pārtiek no ūdensaugu sēklām un zaļajām daļām, gliemjiem, vēžveidīgajiem un ūdenskukaiņiem.

Ligzdo gan uz salām, gan slīkšņās, nereti kaiju kolonijās. Kaiju kolonijās var ligzdot lielākā blīvumā. Ligzda ir ar zāli un spalvām izklāta bedrīte ūdens tuvumā, zem zemiem krūmiem vai augstā veģetācijā.

Olas ir no blāvi zaļām līdz zaļpelēkām, to izmērs vidēji ir 58,3x40,8 mm. Latvijā dējumos 7–11, retāk 2–14 olas (LOB 1999), taču citur reģistrēti dējumi līdz 18 olām. Bieži novērojams iekšsugas un starpsugu ligzdošanas parazītisms. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati, perēšanas ilgums – 23–25 dienas, reizēm ilgāk.

Mazuļi ir ligzdbēgļi, tos vadā tikai mātīte. Lidspēju mazuļi iegūst apmēram sešu nedēļu vecumā.

Ligzdošanas areāls sniedzas no Islandes pāri visai Eirāzijai, dienvidos līdz Kazahstānai un Mongolijai. Ziemo Eiropas centrālajā, rietumu un dienvidu daļā, Ziemeļāfrikā un Dienvidāzijā. Pasaules populācija sarūk.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā kopumā mazliet palielinājusies, kas īpaši redzams areāla dienvidrietumu daļā, taču Eiropas ziemeļu un austrumu daļā dokumentēta izplatības samazināšanās. Ligzdojošā populācija Eiropā samazinās.

20. gs. sākumā cekulpīle Latvijā bija samērā reta ligzdotāja, bet ļoti bieža caurceļotāja. Minēts, ka katru gadu tā perē lielākos ezeros, it īpaši piekrastē (piemēram, Engures ezerā). 70. gados vērtēts, ka Latvijā ligzdojošā cekulpīļu populācija ir ap 1000 pāru. 80. gadu sākumā norādīts, ka populācija pakāpeniski palielinās, iespējams, jau kopš 20. gs. sākuma. 90. gadu sākumā lēsts, ka kopējā ligzdojošā populācija ir 1000–1500 pāru, un norādīts, ka populācija ir stabila. Tomēr pēc tam sekoja populācijas samazinājums, un 21. gs. sākumā ligzdojošās populācijas vērtējums bija 800–1200 pāru. 2020.–2024. gadā vērtēts, ka populācija ir 300–800 pāru. Lai gan ir pamats domāt, ka populācija ir turpinājusi sarukt, pārmaiņu apjomu nav iespējams novērtēt atšķirīgo aprēķinu metožu dēļ.

Cekulpīle ir sastopama visā Latvijā, taču izplatība ir nevienmērīga – galvenās dzīvotnes ir piejūras ezeri. Starp 1980.–1984. un 2000.–2004. gadu izplatība samazinājusies; tā turpinājusi samazināties arī starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu. Starp 2013.–2017. un 2020.–2024. gadu izplatība šķietami saglabājusies stabila, taču jāņem vērā ievērojami labāka Latvijas apsekotība pēdējā periodā.

Lielā skaitā cekulpīles var būt novērojamas caurceļošanas laikā, it īpaši pavasarī. Piemēram, 2022. gada 16. martā Babītes ezerā uzskaitīti 7840 putni (Ruslans Matrozis), bet 2015. gada 5. martā Liepājas ezerā novēroti 4500 putni (Kārlis Millers, Ieva Grīnerte). Savukārt rudens mēnešos lielākais vienkopus novēroto cekulpīļu skaits ir 2001. gada 20. oktobrī Liepājas ostas akvatorijā uzskaitītie 1500 putni (R. Matrozis).

20. gs. 90. gadu sākumā vērtēts, ka Latvijā ziemo 10–400 cekulpīļu. Ziemojošā populācija ir pieaugusi gan ilgtermiņā, gan īstermiņā, un 2019.–2024. gadā vērtēta kā 68–1711 indivīdu liela.

Pasaulē suga nav apdraudēta, taču tā atzīta par apdraudētu gan Eiropā, gan Latvijā.

Eiropas austrumos galvenais drauds ligzdojošajai populācijai ir ligzdošanas dzīvotņu zudums, tām aizaugot ar krūmiem un blīviem niedrājiem dabiskās sukcesijas vai apsaimniekošanas pārtraukšanas dēļ. Invazīvās sugas Amerikas ūdele (Neovison vison) un jenotsuns (Nyctereutes procyonoides) ne tikai samazina perējumu un mātīšu skaitu, bet var novest arī pie kaiju koloniju izzušanas. Pieaugusi arī vārnu dzimtas putnu plēsonība. Ņemot vērā putnu koncentrēšanos apstāšanās un ziemošanas vietās, suga ir jutīga pret naftas piesārņojumu. Citur Eiropā kopumā sugu apdraud arī traucējums, ko rada rekreācija un pilsētu attīstība. Suga tiek arī medīta. Ņemot vērā sugas jutību pret putnu gripu, to var apdraudēt šīs slimības uzliesmojumi nākotnē.

Latvijā cekulpīle iekļauta medījamo sugu sarakstā. Latvijā medību sezonā tiek nomedīts līdz 100 cekulpīlēm. Suga tiek medīta arī citviet. Islandē savulaik (un, iespējams, joprojām) vāktas cekulpīļu olas.

Cekulpīle ir iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.