Tiesu sistēma katrā valstī veidota citādi, dažāds ir tiesu instanču skaits, dažāda tiesnešu iecelšanas un apstiprināšanas kārtība u. c., bet ir kopējas iezīmes, kas raksturīgas tiesu sistēmas izpratnei kopumā.

Tiesu sistēmas darbībai ir konstitucionāls pamats. Parasti tās veidošana, organizācijas sistēma, tiesnešu iecelšana un personu tiesību garantijas attiecībā ar justīciju un citi nozīmīgi jautājumi reglamentēti valstu konstitūcijās. Tai pat laikā tiesu varas funkcionēšanas detalizēta tiesiskā reglamentācija ietverta speciāli šim jautājumam veltītos tiesību aktos.

Katrai no tiesu sistēmā ietilpstošām tiesām ir sava jurisdikcija jeb kompetence. Vadoties no tās, tiesas var klasificēt vairākās grupās – vispārējās jurisdikcijas tiesas; konstitucinālās tiesas; administratīvās tiesas; citas speciālās tiesas (darba tiesas, īres tiesas u. c.). Tiesu kopums nav uzskatāms par mehānisku tiesu sakopojumu, bet gan par sistēmu, jo atsevišķas tiesas ir savstarpēji saistītas gan organizatoriski, gan funkcionāli. 

Tiesu sistēmu raksturo jēdzieni “tiesu sistēmas posms” un “tiesu instance”. Tiesu sistēmas posms noteic konkrētas tiesas vietu tiesu sistēmā saistībā ar tās darbību konkrētā teritorijā (organizācijas līmenis). Pasaulē pazīstami dažādi tiesu sistēmas organizācijas modeļi. Ir valstis ar divpakāpju sistēmu, piemēram, Malta, ar trīspakāpju – piemēram, Zviedrija, Igaunija, Latvija, ar četrpakāpju – piemēram, Čehija, Austrija. Valstīs ar federatīvu uzbūvi ir dažādi tiesu sistēmas uzbūves modeļi – centralizēti (Vācija), decentralizēti (Amerikas Savienotās Valstis, ASV) un jaukti (Austrālija, Kanāda).

Tiesu instance noteic tiesvedības raksturu, tiesas darbības paveidu, kas izriet no konkrētajā instancē izskatāmo lietu izlemšanas mērķiem. Tiesu instances pamatā ir trīs – pirmā, otrā un trešā. Pirmo instanču tiesu nolēmumi parasti pārsūdzami apelācijas un/vai kasācijas kārtībā. Iespējama arī tiesas nolēmuma pārsūdzība revīzijas vai ārkārtas kārtībā. Dažādās valstīs pastāv dažādas pieejas tiesu instanču reglamentācijā, t. sk. instanču skaitā. Tā, piemēram, Latvijā, Bulgārijā, Polijā, Itālijā, Ungārijā un daudzās citās valstīs ir trīs instanču sistēma, savukārt Čehijā, Maltā un citās valstīs – divu instanču tiesu sistēma.

Tiesu sistēmā darbojas arī specializētās tiesas. Attiecībā uz kādu atsevišķu jautājumu deleģēšanu specializētām (speciālām) tiesām, valstīs izšķirami trīs tiesu sistēmas modeļi: 1) valstis, kurās netiek nodalīta atsevišķu lietu kategoriju skatīšana specializētās tiesās (tās sadalās divās apakškategorijās – valstis, kur tiek nodalīta konstitucionālā kontrole, piemēram, Latvija, valstis, kur konstitucionālo kontroli īsteno vispārējās jurisdikcijas tiesas, piemēram, ASV, Japāna); 2) valstis, kur tiek veidotas specializētās tiesas, kas neizslēdz iespēju kādu atsevišķu jautājumu nenodot izskatīšanai specializētajā tiesā; 3) valstis, kur pastāv vispārējās jurisdikcijas tiesas un patstāvīgas specializētās tiesas (piemēram, Vācija, Polija, Francija). Dažādās valstīs, kurās pastāv specializētās tiesas, vērojama liela dažādība. Tā, piemēram, Grieķijā pastāv specializēta tiesa ar korupciju saistītos jautājumos un specializēta tiesa ministru atbildības jautājumu izlemšanai, Itālijā un Maltā – nepilngadīgo tiesas, Spānijā darbojas Darba tribunāls, bet Slovēnijā – Darba tiesa. Kiprā pastāv Ģimenes tiesas. Polijā darbojas Valsts tribunāls, kurš izskata lietas saistībā ar personu, kuras ieņem (vai ieņēmušas) augstākos valsts amatus, apsūdzību par Konstitūcijas vai citu tiesību aktu pārkāpšanu.

Atsevišķi var tikt skatīts jautājums par militāro (kara) tiesu pastāvēšanu. Arī šeit ir dažādi modeļi. Ir valstis, kur šādas tiesas netiek veidotas un nav paredzētas vispār, valstis, kur tās darbojas patstāvīgi (piemēram, Bulgārija) un valstis, kur tās nedarbojas patstāvīgi, bet kur paredzēta šādu tiesu izveide kara vai ārkārtas stāvokļa gadījumā (piemēram, Latvija).

Tiesu sistēmas uzbūvi raksturo arī konstitucionālās tiesvedības piekritība. Konstitucinālā uzraudzība var tikt īstenota gan vispārējās jurisdikcijas tiesās, t. sk. Augstākajā tiesā, gan speciāli šim nolūkam izveidotās tiesās (piemēram, Latvijā – Satversmes tiesa).

Tiesu darbību raksturo arī sabiedrības līdzdalība tiesvedībā. Dažādās valstīs ir bijuši un ir atšķirīgi modeļi – no situācijas, kad sabiedrība tiesas spriešanā nepiedalās nemaz; līdz modelim, kas paredz aktīvu un plašu sabiedrības līdzdalību tiesas spriešanā. Sabiedrība tiesvedībā var tikt iesaistīta dažādās formās (veidos) – zvērinātie, tiesu piesēdētāji, asīzes tiesu žūrija un citi. Piemēram, zvērināto tiesas ir Beļģijā, Skotijā, tiesu piesēdētāji – Bulgārijā. Skotijā miertiesās darbojas miertiesneši, kuri ir neprofesionāli tiesneši un izskata lietas vienpersoniski vai koleģiāli trīs personu sastāvā, piedaloties sekretāram ar juridisko kvalifikāciju vai miertiesas juridiskajam padomniekam. Būtiska ir arī tiesvedības forma jeb veids – civilā, administratīvā, kriminālā un konstitucionālā tiesvedība.

Tiesas spriešana pamatā uzticēta tiesu sistēmas amatpersonām – tiesnešiem. To iecelšanas, apstiprināšanas kārtība, statusa elementi parasti reglamentēti valstu konstitūcijās. Ir dažādi tiesnešu iecelšanas veidi – parlamentārais; prezidentālais; veids, kur tiesnešus ievēlē tauta un citi, piemēram, Ukrainā paredzēts, ka pirmo reizi tiesnešus uz pieciem gadiem amatā ieceļ prezidents, bet otro reizi ievēlē parlaments jau bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, savukārt Beļģijā tiesnešus amatā ieceļ karalis. Ir arī dažādi modeļi tiesnešu kandidatūru izvirzīšanai. Šajā procesā var tikt iesaistītas gan tiesnešu pašpārvaldes institūcijas, gan tieslietu ministrijas un ministri, gan citas institūcijas. Tiesnešu profesionālās darbības būtiska garantija ir to neaizskaramība un neatkarība.

Tiesu varas realizāciju un tiesu sistēmas darbību veicina tiesu varai un tiesu sistēmai piederīgās iestādes un personas, kā arī ar tās realizāciju saistītās iestādes un personas, kā piemēram, prokuroratūra un prokurori, advokatūra un advokāti, policija, notariāts un notāri, izmeklēšanas iestādes un to amatpersonas, tiesu izpildītāji.