Neviena tiesiska valsts nav iedomājama bez neatkarīgas tiesu varas, kurā var aizstāvēt valsts iedzīvotājus pret administratīvo patvaļu, nekonstitucionāliem lēmumiem un citiem viņu likumīgās tiesības aizskarošiem aktiem.

Varas dalīšanas princips izpaužas varas sadalījumā – likumdošanas, izpildu un tiesu vara, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Tiesu vara darbojas neatkarīgi no politiskās ietekmes – tā ir patstāvīga un neatkarīga publiskās varas sfēra. Valsts varas dalīšanas princips ir sens un guvis savu vēsturisko pieredzi, nostiprinājies un attīstījies, balstoties uz uzkrāto pieredzi. Tas izplatīts demokrātiskajās pasaules valstīs. Laika gaitā un dažādās valstīs šo varu attiecības tika īstenotas dažādi. Taču valsts varas dalīšanas principam ir vairākas kopējas iezīmes: visām trim valsts varām jābūt leģitīmām, t. i., tautai jāspēj tās ietekmēt; šīm varām jāpastāv vienlaikus un jābūt savstarpēji saistītām; tām jākontrolē vienai otra un tās funkcionē saistīti, bet pastāvīgi, neesot pakārtotās (pakļautības) attiecībās viena otrai.

Tiesu varas realizācijā izpildāmas dažādas funkcijas. Tiesu funkcijās ietilpst: strīdu izskatīšana starp valsti un personu; strīdu izskatīšana starp privātpersonām; strīdu izšķiršana starp valstu struktūrām, publiskām personām, pašvaldību institūcijām un privāto tiesību juridiskām personām un citi, kā arī represīvā funkcija.

Tiesu vara realizējama atbilstoši noteiktiem principiem: tiesiskums, tiesu neatkarība, nevainīguma prezumpcija, atklātums, pušu līdztiesība (sacīkste), tiesas nolēmumu pārsūdzība un citi.

Tiesu darbības pamatprincipiem, īpaši tiesu un tiesnešu neatkarībai, pievērsta uzmanība daudzos starptautiskos dokumentos. Būtiskākie tiesību akti ir, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (Universal Declaration of Human Rights, 1948); Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (Convention for the Protection of Human Rightsand Fundamental Freedoms, 1950), ANO Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām (1966), Eiropas Savienības pamattiesību harta (2007), Eiropas Padomes (EP) Eiropas harta “Par tiesnešu statusu” (Europen Charter on the Statute of Judges, 1998). Nozīmīgi ir 7. ANO Kongresā pieņemtie Tiesu iestāžu neatkarības pamatprincipi (Basic principles on Inedependence of the Judiciary, 1985), Eiropas tiesnešu asociācijā (European Association of Judges) apstiprinātā Eiropas tiesnešu harta (Judges’ Charter in Europe, 1993), ANO Cilvēktiesību komisijas Tiesnešu uzvedības Bangaloras principi (Bangalore Principles of Judicial Conduct, 2003), Monreālas Vispārējā deklarācija par tiesu varas neatkarību (The Universal Declaration on the Independence of Justice, 1983), Starptautiskajā tiesnešu asociācijā (International Association of Judges) apstiprinātā Vispārējā tiesnešu harta (Universal Charter of the Judges, 1999).

Tiesu iestāžu neatkarības principi aptver vairākus nozīmīgus aspektus:

1. Tiesu iestāžu neatkarību garantē valsts un tā tiek nostiprināta valstu konstitūcijās vai likumos. Visiem ir pienākums cienīt un ievērot tiesu neatkarību.
2. Tiesu iestādes izlemj tām piekritīgās lietas neatkarīgi, pamatojoties uz faktiem un saskaņā ar likumu, bez jebkādiem prettiesiskiem ierobežojumiem, ietekmes, piespiešanas, draudiem, tiešas vai netiešas iejaukšanās no citām institūcijām vai personām, lai arī kā vārdā un ar kādu ieganstu tās darbotos.
3. Tiesvedības procesā nevar notikt nelikumīga iejaukšanās. Tiesas nolēmumi, kuri pieņemti tiesiskā veidā, ir izpildāmi un nav pārskatāmi vai koriģējami no citu institūciju vai personu puses. Tiesas nolēmumu pārskatīšana, grozīšana iespējama tikai tiesību normās noteiktā kārtībā tiesu varas realizācijas ietvarā.
4. Tiesu iestāžu kompetence attiecas uz visiem tiesvedības jautājumiem, un tiesu iestādēm ir ekskluzīvas tiesības izlemt, vai konkrēta lieta ietilpst tās kompetencē atbilstoši tiesību normās noteiktajam.
5. Katrai personai ir tiesības uz lietas izskatīšanu tiesās vai tribunālos, kas darbojas saskaņā ar noteiktām juridiskām procedūrām. Nedrīkst izveidot tribunālus, kuri neievēro vispārpieņemtas juridiskās procedūras un kuru mērķis ir aizstāt valstī izveidotās parastās tiesas vai tribunālus.
6. Tiesu iestādēm ir tiesības un pienākums tiesvedībā ievērot taisnīgumu un iesaistīto personu tiesības.
7. Katrai valstij jāpiešķir līdzekļi, kas dod iespēju tiesu iestādēm pienācīgi pildīt savas funkcijas.

Tiesu varu pamatā realizē tiesas, kuras sakārtotas katrai valstij raksturīgā tiesu sistēmā. Tiesu varai ir savi simboli, kas dažādās valstīs ir atšķirīgi, piemēram, tiesneša mantija, tiesneša ķēde un tiesneša zvērests.