Baltvēderis ir vidēja lieluma pīle. Ligzdošanas areāls sniedzas no Islandes caur Ziemeļeiropu plašā zonā līdz pat Kamčatkas pussalai. Ziemošanas areāls – Eiropas dienvidrietumu daļa, Ziemeļāfrika, Nīlas ieleja, Āzijas dienvidu un dienvidaustrumu daļa. Gājputns, Latvijā novērojams visu gadu, bet lielākajā skaitā – caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī. Ligzdošanas laikā apdzīvo augstos purvus, aizaugušus ezerus un zivju dīķus, caurceļošanas laikā uzturas dažādos ezeros, zivju dīķos, upēs un citos mitrājos. Pārtiek galvenokārt no augiem, bet ēd arī sīkus bezmugurkaulniekus.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas penelope, taču mūsdienās baltvēdera zinātniskais nosaukums ir Mareca penelope. Ģints nosaukums veidots no portugāļu valodas vārda marreco, ar ko apzīmē nelielu pīli. Savukārt sugas apzīmējums saistīts ar “Odisejas” varoni Pēnelopi, kuru kā mazuli tēvs iemeta jūrā, bet pīles – izglāba. Pēnelope nosaukta šo pīļu vārdā, savukārt K. Linnejs šo vārdu attiecinājis uz baltvēderi, lai gan nav zināms, vai tieši šī pīle glāba Pēnelopi.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 45–51 cm, svars 500–1000 g. Vidēja lieluma pīle ar īsu kaklu, samērā lielu, noapaļotu galvu, mazu, gaiši zilpelēku knābi ar melnu galu un smailu asti. Visos tērpos balts vēders. Tēviņam riesta tērpā kastaņbrūna galva un kakls, krēmdzeltena piere un galvas virsa, pelēcīgi sārtas krūtis, pārējais ķermenis pelēks, pakaļgals melnbalts. Mātīte bāli rūsganbrūna vai pelēcīga.

Tēviņam riesta laikā raksturīgs skaļš, svilpojošs sauciens, ko bieži ievada īsa, zema skaņa un noslēdz apslāpēts, sauss trilleris – “vi, vī-u(rr)”, bet no attāluma dzirdams tikai “vī-u”. Mātītes sauciens lidojumā ir atkārtots, ņurdošs “rerr rerr rerr...”.

Baltvēderis ir gājputns, Latvijā novērojams visu gadu, bet lielākajā skaitā – caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī.

Ligzdošanas laikā apdzīvo augstos purvus, aizaugušus ezerus un zivju dīķus, caurceļošanas laikā uzturas dažādos ezeros, zivju dīķos, upēs un citos mitrājos.

Pārtiek galvenokārt no augiem – graudzāļu, grīšļu un ūdensaugu lapām, stublājiem, saknēm, sakneņiem un sēklām –, bet ēd arī sīkus bezmugurkaulniekus, piemēram, trīsuļodus, makstenes un viendienītes.

Ligzda uz zemes vai peldošā slīkšņā. Tā ir bedrīte, izklāta ar augiem un spalvām.

Olas krēmkrāsā, to izmērs vidēji ir 53,9x38,3 mm. Dējumā ir 7–8, retāk – 6–10 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums ir 22–25 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi, tos vadā tikai mātīte. Lidspēju mazuļi iegūst 40–45 dienu vecumā.

Ligzdošanas areāls sniedzas no Islandes caur Ziemeļeiropu plašā zonā līdz pat Kamčatkas pussalai. Ziemošanas areāls – Eiropas dienvidrietumu daļa, Ziemeļāfrika, Nīlas ieleja, Āzijas dienvidu un dienvidaustrumu daļa. Ziemā ieceļo arī Ziemeļamerikā. Pasaules populācija pieaug.

Ligzdošanas izplatība Eiropā kopš 20. gs. 80. gadiem nav būtiski mainījusies, tomēr pēdējā laikā ligzdojošā populācija Eiropā sarūk.

Latvijā 20. gs. pirmajā pusē baltvēderis bija ļoti rets ligzdotājs, taču bieži sastopams caurceļošanas laikā. 70. gados vērtēts, ka Latvijā ligzdo ap 100 baltvēderu pāru. Savukārt 90. gadu sākumā populācija vērtēta kā 10–100 pāru liela un atzīmēts, ka ligzdojošo putnu skaits ir svārstīgs. 21. gs. sākumā atzīmēta ligzdojošās populācijas palielināšanās un lēsts, ka populācija ir 100–200 pāru liela. Savukārt 2024. gadā populācija vērtēta kā 5–50 pāru liela. Ņemot vērā metodiskas atšķirības populāciju lielumu aplēsēs, populācijas pārmaiņas nav iespējams novērtēt.

Latvijā starp 1980.–1984. un 2000.–2004. gadu izplatība nav būtiski mainījusies. Starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu tā šķietami samazinājusies, taču tas varētu būt skaidrojams arī ar novērojumu interpretāciju (attiecināšanu uz ligzdošanu vai nē). Starp 2013.–2017. un 2020.–2024. gadu izplatība šķietami saglabājusies stabila.

Lai gan 2020.–2024. gadā visvairāk gadījumu, kad atzīmēta vismaz iespējama ligzdošana, reģistrēti Lubāna mitrājā, ligzdošana pierādīta tikai ūdenskrātuvē uz ziemeļiem no Ābeļkroga (Kuldīgas novadā), kur 2024. gada 16. jūnijā Jānis Jansons novērojis pieaugušo putnu ar pieciem mazuļiem.

Latvijā ziemojošo putnu skaits ir neliels. 20. gs. 90. gadu sākumā ziemojošo putnu skaits bija 0–10 (Strazds u. c. 1994), bet 2024. gadā – 5–23 indivīdi. Ilgtermiņā ziemojošo putnu skaits ir palielinājies, bet īstermiņa tendence ir neskaidra.

Lielākajā skaitā suga Latvijā sastopama caurceļošanas laikā. Piemēram, 1999. gada 1. oktobrī Liepājas ezerā uzskaitīti 4000 putni (Agris Celmiņš, Māris Jaunzemis, Valdis Roze), bet 2001. gada 17. aprīlī Orenīšu un Zvejsalas dīķos (Lubāna mitrājā) – apmēram 3700 putni (Jānis Baumanis). Par caurceļojošo putnu kopējo skaitu un tā pārmaiņām trūkst informācijas, taču, ņemot vērā ligzdojošās populācijas sarukumu Somijā un Igaunijā, iespējams, ka Latviju caurceļojošo putnu skaits samazinās.

Ne pasaulē, ne Eiropā baltvēderis nav atzīts par apdraudētu sugu, bet Latvijā ligzdojošā populācija ir kritiski apdraudēta, tomēr par caurceļojošo populāciju trūkst datu.

Latvijā draudi sugai nav identificēti. Eiropā kopumā zināmie draudi ir rekreācijas aktivitāšu radītais traucējums, piesārņojums, tostarp naftas piesārņojums, mitrāju nosusināšana, kūdras ieguve, pārmaiņas mitrāju apsaimniekošanā (pļavu aizaugšana ar krūmiem, pārtraucot tās pļaut vai noganīt), niedru pļaušana un dedzināšana. Potenciāls drauds ir arī putnu gripa un saindēšanās ar svinu, norijot skrotis. Tundras un taigas reģionos sugu apdraud arī intensīvas medības pavasarī.

Baltvēderis Latvijā iekļauts medījamo sugu sarakstā, un sezonā tiek nomedīti 300–600 putni. Arī citviet izplatības areālā baltvēderis tiek medīts.

Baltvēderis iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.