Džovanni Trevano bija galvenais galma arhitekts karaļa Sigismunda III Vāsas (poļu Zygmunt III Waza) valdīšanas laikā un viens no izcilākajiem agrīnā baroka pārstāvjiem Polijas un Lietuvas lielkunigaitijā. Krakovā viņš vadīja nozīmīgākos karaļa būvniecības projektus, strādāja pie Krakovas bīskapa Marcina Šiškovska (Marcin Szyszkowski), kā arī garīdzniecības un pilsētas elites pārstāvjiem. Viņa ilgstošā radošā darbība būtiski veicināja Romas arhitektūras paraugu izplatību Polijas un Lietuvas lielkunigaitijā un atstāja paliekošu ietekmi uz 17. gs. poļu arhitektūras attīstību.

Dž. Trevano nāca no dižciltīgas dzimtas Lugāno. Viņa dzimtai bija pat savs ģerbonis. Viņš bija Lugāno pilsētas padomnieka un kasiera Džovanni Batistas (Giovanni Battista) un Katerīnas Rivas (Caterina Riva) dēls. Nav saglabājušās drošas ziņas par viņa izglītību. Iespējams, viņš amata prasmes apguvis kādā no akmeņkaļu darbnīcām Lugāno ezera apkaimē un vēlāk devies uz ārvalstīm, lai iegūtu praktisku pieredzi būvniecībā.

Pateicoties ģimenes sakariem, viņš, visticamāk, nonāca Romā, kur, iespējams, pievienojās ar Melides Fontanu (Fontana) dzimtu saistīto arhitektu lokam (1634. gadā viņš apprecējās ar Santīnu Karli (Santina Carli), Marsilio Fontanas mazmeitu; Marsilio Fontana bija pāvesta Siksta V (Sisto V) arhitekta Domeniko Fontanas (Domenico Fontana) brālis). Iespējams, Dž. Trevano bija saistīts arī ar Kapolago dzimušā Karlo Maderno (Carlo Maderno) darbnīcu ‒ K. Maderno bija galvenais arhitekts, kurš vadīja Svētā Pētera bazilikas fasādes izbūvi. Iespējams, profesionālo pieredzi viņš guva arī Veneto, kur kopš 16. gs. beigām komercdarbībā bija iesaistījušies viņa divi vecākie brāļi Džovanni Pjetro (Giovanni Pietro) un Džovanni Marija (Giovanni Maria).

Dž. Trevano ieradās Krakovā 16. gs. beigās jau kā nobriedis arhitekts un uzņēmās vadīt Vāveles karaliskās pils atjaunošanu, ko pēc postošā 1595. gada ugunsgrēka bija ierosinājis karalis Sigismunds III Vāsa. Viņa vadībā un pēc viņa projektiem tika uzceltas reprezentatīvās velvju veida konstrukcijas kāpnes, kas pazīstamas kā Senatoru kāpnes (1600–1602), tornis, ko mūsdienās dēvē par Sigismunda III Vāsas torni (1601–1603/1604), un karaļa kapela (1602–1603/1604). Vienlaikus viņš izstrādāja pils reprezentatīvās ziemeļu fasādes projektu pilsētas pusē. Fasāde bija veidota agrīnā baroka stilā un papildināta ar diviem apdzīvojamajiem stūra torņiem. Projekts viņa vadībā tika pabeigts 1619.–1621. gadā, uzceļot otru torni, ko mūsdienās pazīst kā Jana III Sobeska torni.

Turpinādams darbu pie karaļa, Dž. Trevano paplašināja karaļa piepilsētas rezidenci Lobzuvā pie Krakovas (1603–1605). Viņš piebūvēja reprezentatīvu divstāvu dienvidu spārnu, velvju kāpnes ar starplaukumiem, kuru risinājums bija aizgūts no Vāveles Senatoru kāpnēm, un apvienoja esošās ēkas vienotā trīs spārnu kompleksā.

Ap 1608. gadu viņš izstrādāja projektu norbertīniešu klostera paplašināšanai Zvežiņecā pie Krakovas un izveidoja koncepciju gandrīz visa klostera kompleksa stilistiskai vienotībai vēlīnās renesanses stilā. Šie plāni tika īstenoti pakāpeniski nākamajā desmitgadē – līdz aptuveni 1620. gadam. viņš pārraudzīja arī Krakovas Svētā Pētera un Pāvila jezuītu baznīcas celtniecību. Viņa vadībā tika nojaukts iepriekšējais, konstruktīvi neveiksmīgais kupols, krustveida velves nostiprinātas ar iekšējiem kontrforsiem un laikā no 1610. līdz 1619. gadam uzcelts jauns kupols.

Pamatojoties uz stilistisko analīzi, Dž. Trevano tiek piedēvēta arī Vāveles katedrāli ieskaujošā mūra siena ar trim vārtiem (1616–1619). Vēlāk viņš pārbūvēja kādreizējo pensionēto priesteru rezidenci Grodzkas ielā Krakovā, pielāgojot to baskāju karmelītu klosterim (1619–1621).

Dž. Trevano izstrādāja ciborijam līdzīgu kapelas nojumi, kas tika uzcelta virs svētā Staņislava kapa Vāveles katedrālē un tapusi laikā no 1626. līdz 1629. gadam par Krakovas bīskapa M. Šiškovska līdzekļiem. Vēl pirms tās pabeigšanas bīskaps pasūtīja Dž. Trevano arī savas kapavietas pieminekli; tas tika uzstādīts katedrāles transeptā 1631. gadā. Pamatojoties uz stilistisko analīzi un Dž. Trevano saikni ar Šiškovsku dzimtu, pētnieki viņam piedēvē arī gotikas–renesanses laikmeta Miškovsku pils pārbūvi Spitkovicē (mūsdienu Mazpolijas vojevodistē), kas, iespējams, veikta laikā no 1622. līdz 1628. gadam. Izveidotā būve bija divstāvu trīs spārnu pils ar arkāžu galerijām un ziemeļu aizsargsienu, bet dienvidu fasādi papildināja divi kvadrātveida stūra torņi. Šo piedēvējumu apstiprina arhitektonisko risinājumu izmantojums, ko Dž. Trevano iepriekš bija lietojis Vāvelē un Lobzovā, jo īpaši velvju kāpnes ar starplaukumiem un agrīnā baroka pils fasāde ar apdzīvojamiem stūra torņiem.

Pēc karaļa Vladislava IV Vāsas (Władysław IV Vasa) rīkojuma Dž. Trevano 1635. gadā pārraudzīja prinča Aleksandra Karola Vāsas (Aleksander Karol Waza) bēru katafalka izbūvi Vāveles katedrālē. Drīz pēc tam viņš uz laiku vadīja Viļņas katedrāles Svētā Kazimira kapelas apdares darbus (1636–1637). Viņam tiek piedēvēta arī Krakovas bīskapu pils projekta izstrāde Kelcē. Pils tika uzcelta laikā no 1637. līdz 1642. gadam. Viņa pēdējais dokumentētais darbs ir Jaunavas Marijas kapela pie karmelītu baznīcas Na Piasku Krakovā (1637–1639).

Ar Dž. Trevano darbību saistītas arī vairākas citas celtnes Krakovā, tostarp Svētā Mārtiņa baznīca, Svētā Norberta baznīca (tagad – Svētā Krusta paaugstināšanas grieķu baznīca) un Īzaka Jakuboviča sinagoga.

Drīz pēc ierašanās Krakovā Dž. Trevano no karaļa, visticamāk, saņēma servitora statusu ‒ īpašu privilēģiju, kas atbrīvoja viņu no ģilžu noteikumiem un pilsētas jurisdikcijas. Viņš baudīja gan Sigismunda III Vāsas, gan viņa pēcteča Vladislava IV Vāsas labvēlību. Aptuveni no 1610. gada līdz pat savai nāvei viņš dzīvoja mājā Kanoniča ielā, kas piederēja karalim. Kā atlīdzību par Svētā Pētera un Pāvila baznīcas pabeigšanu viņš saņēma mūža lietošanas tiesības uz saimniecību Zeļonku ciemā netālu no Krakovas. Daudzus gadus viņš arī pildīja Vāveles pils tehniskā stāvokļa pastāvīgā uzrauga pienākumus.

Dž. Trevano priviliģētais stāvoklis ļāva viņam izveidot veiksmīgu būvniecības uzņēmumu, kas sniedza pakalpojumus ne tikai karaļiem, bet arī Krakovas garīdzniecībai un pilsētas elitei, kuras vajadzībām viņš pārbūvēja daudzas baznīcas un pilsētas namus. Savas karjeras laikā viņš cieši sadarbojās ar citiem Krakovā dzīvojošajiem itāļiem, tostarp mūrnieku Džovanni Batistu Petrīni (Giovanni Battista Petrini) un tēlniekiem Ambrodžio Meači (Ambrogio Meacci) un Sebastjāno Salu (Sebastiano Sala). Viņš bija arī Itāļu nācijas Svētā Jāņa Kristītāja brālības (Confraternita di San Giovanni Battista della Nazione Italiana) loceklis un 1640. gadā kļuva par vienu no četriem tās priekšniekiem. Brālība bija saistīta ar Svētā Jāņa Kristītāja kapelu Krakovas franciskāņu baznīcā.

Par Dž. Trevano augsto izglītības līmeni un profesionālo kompetenci liecina ne tikai viņa darbi, bet arī 1642. gadā sastādītais viņa bibliotēkas inventārs. Tajā ir nozīmīgākie traktāti par arhitektūru, kā arī Žaka Besona (Jacques Besson) bagātīgi ilustrētais “Instrumentu un mašīnu apskats” (Theatrum instrumentorum et machinarum, 1578), kas veltīts tehnoloģiskajiem izgudrojumiem, un vairāki darbi par militāro inženieriju.

Savā arhitekta darbā Dž. Trevano prasmīgi pielāgoja un pārveidoja senākas celtnes, iekļaujot tās jaunās struktūrās un veidojot arhitektoniski vienotus ansambļus. Viņa darbiem raksturīga īpaša saskaņotība un stilistiska konsekvence arī gadījumos, kad saglabāts agrākais esošo ēku iekšējais un ārējais dalījums. Ar viņa darbnīcu tāpat saistāmi daudzi akmenskaluma darbi, īpaši agrā baroka portāli un raksturīgie “ausainie” logu ietvari. Izmantoto materiālu vidū bija smilšakmens un marmors, tostarp tā dēvētais Dembņikas kaļķakmens, ko Vāsas periodā plaši izmantoja Polijas un Lietuvas lielkunigaitijā. Viņš dažkārt kombinēja dažādus akmens veidus, lai radītu krāšņus inkrustācijas darbus, kurus reizēm papildināja apzeltīti bronzas elementi un skulptūras.

Dž. Trevano izmantoja plašu arhitektonisko formu un dekoratīvo motīvu repertuāru. Viņa stilu raksturo spārnotas ķerubu galvas, drapēriju vītnes, volūtu spirālveida vijumi un nokareni pilienveida ornamenti. Viņa ilgstošā mākslinieciskā darbība atstājusi paliekošu ietekmi uz 17. gs. Polijas arhitektūras attīstību, un viņa darbi joprojām ir vieni no nozīmīgākajiem baroka perioda pieminekļiem Polijā.